VILJAMS ŠEKSPĪRS - DOTS PRET DOTU

Var nožēlot. Kā ēzelis tu svīsti

Zem zelta smaguma, līdz nāve noņem to.

Tev draugu nav. Ik dzīsla, kas tev kalpo

Un locekjiem liek kustēt, nolād tevi

Uz ģikti, kraupi, neskaitāmām kaitēm,

Un vēl tavs gals tām pārāk tālu šķiet.

Ne jaunība tev dāvāta, ne vecums,

Viss ačgārni kā nemierīgā sapnī.

Klīst tava jaunība kā mūžam salkstošs ubags,

Bet vecums, kad tev bagātība nāk,

Ir nevarīgs. Ne mīla vairs, ne daiļums

Tev izkaltušā sirdī prieku nelies.

Tu savā klēpī simtiem nāvju nēsā,

Tad kāpēc tevi dzīves vārdā sauc?

Un tomēr baidāmies, ka nāve pieliks punktu

Šīm pretrunām.

Klaudijs.

Paldies jums, svēto tēv!

Pie dzīves ķerdamies, es atradīšu nāvi,

Dos nāve dzīvību. Lai notiek viņas prāts!

Izabella

aiz durvīm.

Miers jūsu namam! Atveriet man, lūdzu!

Komandants.

Lai svētīta ir jūsu ienākšana!

Hercogs.

Mans dēls, es tevi apciemošu vēlreiz.

Klaudijs.

No sirds jums pateicos.

Ienāk Izabella.

Izabella.

Vai atļauts parunāt ar Klaudiju?

Komandants.

Labprāt. Lūk, jūsu māsa, Klaudij.

Hercogs.

Tik vienu vārdu, komandant.

Komandants. Es klausos.

Hercogs.

Es lūdzu mani tādā vietā paslēpt, Kur dzirdama būs saruna.

Hercogs un komandants iziet.

Klaudijs.

Kāds mierinājums mani gaida, māsiņ? Izabella.

Visaugstākais, ko liktenis mums dāvā. Grib dievam vēsti nogādāt Andželo, Un sūtņa loma uzticēta tev. Tu pārstāvēsi viņu debess valstī. Maz laika atlicis, lai gatavotos ceļam, Ko sāksi rīt.

Klaudijs.

Un izejas nekādas?

Izabella.

Tik viena vienīga, kas tavu galvu glābs, Bet sirdi saplosīs.

Klaudijs.

Šī viena tomēr pastāv?

Izabella.

Jā, žēlsirdības noteikums, ko elle Šķiet diktējusi tiesnesim. Tev dota Būs dzīvība, lai to kā važas tu Līdz nāvei vilktu.

Klaudijs.

Mūža ieslodzījums?

Izabella.

Gandrīz. Šis mūža ieslodzījums dāvās Tev plašo pasauli. Un tomēr ieslēgts būsi Tu savās ciešanās.

Klaudijs.

Kā tevi saprast man?

Izabella.

Ja žēlsirdību pieņemsi, būs norauts Tev dzimtas gods, ko nēsājis tu vienmēr, Un kails tu stāvēsi.

Klaudijs.

Jel paskaidro man, lūdzu!

Izabella.

Ak mīļo Klaudij, es tev baidos teikt!

Vai, tveroties pie dzīves, nevar likties,

Ka zemes negods sirdij tomēr dārgāks

Par godu mūžībā? Tev pietiek drosmes nomirt?

Mūs nāve baida, kamēr gaidām to.

Bet sīka vabole, kas samīta uz takas,

Tāpat ar savas miesas sāpēm cīnās

Kā mirstošs milzis.

Klaudijs.

Nekaunini mani! Tu domā, ka man vīrišķības trūks No dzīves aiziet? Ja man lemta nāve, Kā līgavu es viņu sagaidīšu Un, tumsā grimstot, piekļaušu pie krūtīm.

Izabella.

Tu runā tā, ka liekas — dzirdu es No kapa tēva balsi. Jā, tu mirsi, Jo gara cēlums neļauj pieņemt dzīvi No rokām netīrām, kas zemiskumā savā Zem svētas maskas melu tīklus pin. Šis viltus pravietis mūs izseko un vajā Kā plēsīgs vanags. Velna sirdi krūtīs Viņš nēsā, un zem izlikšanās dūņām Kūp elles dziļumi.

Klaudijs.

Tu runā par Andželo? Par dievbijīgo grāfu?

Izabella.

Slēpjas viņš Zem dievbijības neīstas, lai droši Tās ēnā savām miesas kārēm ļautos. Andželo manu jaunavību prasa Par tavu dzīvību.

Klaudijs.

Ak dievs! Tas nevar būt!

Izabella.

Mans grēks tev dotu tiesības gan dzīvot, Gan tālāk grēkot. Man pat nosaukt riebjas To, kam jau šajā naktī vajag notikt, — Vai rīt tev jāmirst.

Klaudijs.

Tu to nedarīsi!

Izabella.

Ja liktu dzīvību man atdot tevis dēļ, Kā adatu to pasviestu es viņam Bez nožēlas.

Klaudijs.

Paldies tev, Izabella.

Izabella.

Līdz rītam vari gatavoties nāvei.

Klaudijs.

Jā. Viņa paša kaislībām tāds spēks, Ka gatavs pārkāpt likumu, ko tiecās Grāfs atjaunot. No septiņiem, ko saucam Par nāves grēkiem, tas ir mazākais.

Izabella.

• Kā — mazākais?

Klaudijs.

Ja virs ar viņa prātu Grib mirkļa baudai uzupurēt laimi, Kas gaida mūžībā … Ak Izabella!

Izabella.

Kas tevi nomāc, Klaudij? Klaudijs.

Nāves tomēr bail.

Izabella.

Daudz pretīgāka kauna pilna dzīve. Klaudijs.

Mirt. . . Nebūtībā iet, kad nav pat zināms,

Kur ved tās ceļš … Un aukstam kapā trūdēt,

Lai tavas dzīves siltais plūdums sarūk

Par pīšļu recekli. Tavs nemirstīgais gars

Lai izmisumā klīst starp liesmu jūrām

Un mēmā ledus bezgalīgiem klajiem,

Uz mūžu iekalts neredzamos spārnos,

Kas nemierā un mokās viņu nes

Pār pasauli… Vai sliktāk vēl — kļūt rēgam,.

Kas izstumtības sāpes izkliedz naktī

Ar baigiem kaucieniem … Kā nebaidīties?

Nē, tādu moku zemes dzīvei nav!

Tās trūkums, bēdas, slimības, pat cietums

Ir paradīze, ja to blakus liekam

Mēs visam, kas mums nāvē draud.

Izabella.

Ak Klaudij!

Klaudijs.

Glāb manu dzīvību, es lūdzu tevi, glāb! Kas uzskatīs par grēku tavu soli, Ko spersi brāļa dēļ, ja dabas acīs Tas drīzāk tikums?

Izabella.

Nelietīgais zvērs! Kāds lopa gļēvums! Kāda nekrietnība! Mans kauns lai tevi padara par vīru?

Vai asinsgrēks nav savu dzīvi izpirkt Ar masas negodu? Ko tagad domāt man? Vai tiešām māte pievīlusi tēvu, No kura sieviete nemūžam neieņemtu Tik necienīgu augli? Nu tad mirsti! Es tevi nicinu! Ja noliecoties vien Tev dzīvi spētu pacelt — nenoliektos! Es tūkstoš lūgšanās tev nāvi sauktu, Bet dzīvību — nevienā!

Klaudijs.

Izabella!

Izabella.

Kauns! Kauns! Tavs pārkāpums nav mirkļa kritiens, Bet amats! Kļūs par savedēju tiesa, Ja tevi apžēlos. Jo ātrāk mirsi tu, Jo labāk! Klaudijs.

Uzklausi jel mani, Izabella!

Atgriežas hercogs.

Hercogs. Man būtu jums kas sakāms, jaunā māsa. Izabella. Ko vēlaties?

Hercogs. Ja laiks atļauj, es gribētu ar jums parunāt. Lūdzu to vairāk jūsu nekā savā labā.

Izabella. Laika man nav daudz. Kavēdamās šeit, es to atņemu citiem darbiem, bet varu vēl brīdi palikt, lai uzklausītu jūs.

Izabella atiet malā.

Hercogs. Mans dēls, es dzirdēju tavu sarunu ar māsu. Grāfs Andželo netaisījās viņu samaitāt. Viņš izlikās apdraudam Izabellas tikumību, lai pārbaudītu savus spriedumus par cilvēku iedzimtajām nosliecēm. Viņa, savu goda jūtu vadīta, atteicās tik cildeni, ka grāfu iepriecināja tavas māsas nepiekāpība. Būdams An­dželo biktstēvs, es to labi zinu. Tāpēc gatavojies nā­vei. Neļauj maldīgām cerībām vājināt savu apņē­mību. Rīt tev jāmirst. Zemojies dieva priekša un esi gatavs!

Klaudijs. Ļaujiet man izlūgt māsas piedošanu! Tagad man dzīve tik pretīga, ka būšu priecīgs no tās atbrī­voties.

Hercogs. Šī doma lai tevi neatstāj! Ardievu!

Klaudijs iziet. Komandant, vienu vārdu!

Pienāk komandants.

Komandants. Ar ko varu pakalpot, svēto tēv?

Hercogs. Ar to, ka aiziesi un atstāsi mani divatā ar šo meiteni. Mans dzīves veids un mūka drānas ir ķīla, ka nekas Jauns ar viņu nenotiks.

Komandants. Labprāt.

Komandants iziet. Pienāk Izabella.

Hercogs. Radītāja roka dāvājusi jums ne tikai daiļumu, bet arī tikumību. Ja tikums pastāv vienīgi daiļumā, tad daiļums drīz vien zaudē tikumu, toties dievbijība, krietnas dvēseles pamats, saglabās jūsu daiļumu vienmēr. Es nejauši uzzināju, ar kādām prasībām jums uzmācās grāfs Andželo. Cilvēku vājības ar tā­diem piemēriem neskopojas, tomēr viņa uzvešanām mani pārsteidza. Ko jūs domājat darīt, lai samieri­nātu valdnieku un glābtu brāli?