VILJAMS ŠEKSPĪRS - VELTAS PŪLES MĪLĀ

VELTAS PŪLES MĪLĀ

Komēdija piecos cēlienos

LOVE'S LABOUR'S LOST

PERSONAS

Ferdinands, Navarras karalis

Birons ļ

Longvils % augstmaņi karaļa pavadonībā

Dimēns

y augstmaņi franču princeses pavadonībā

Dons Adriāno de Armādo, spāniešu savādnieks

Nātaniēla kungs, mācītājs

Ololerns, skolmeistars

Dulnis, konstebls

Kostards, klauns

Pauritis, ganu puisis

Kode, Armādo pāžs

Mežsargs

Franču princese

Rozalina j

Marija ļ» princeses galma dāmas

Kalarina I

Zakneta, zemnieku meiča.

Augstmaņi, pavadoņi un citi.

Notiek Navarrā.

i

PIRMAIS CELIENS

PIRMĀ AINA

Navarras karaļa parks.

Uznāk karalis Ferdinands, Birons, Longvils un Dlmēns.

Karalis.

Lai slava, kuru visi dzīvē kāro,

Ir mūsu dzelzu zārkos ierakstīta

Un mūs vēl grezno nāves neglītums,

Ja, spītēdami laikam rijīgam,

Ar acumirkļa pūlēm spējam pirkt

Sev godu, laika izkapti kas lauž,

Par mantiniekiem mūžībai mūs dara.

Tad tāpēc, varoņi, — jo tie jūs esat, —

Ja cīnāties pret pašu kaislībām

Un neskaitāmām iekārēm, kas pasaulē, —

Mans pēdējs edikts paliek stingrā spēkā —

Navarrai jātiek brīnumam šai zemē:

Par mazu akadēmiju lai vēršas galms,

Kas klusi mākslas vērot nododas.

Jūs visi trīs, Longvil, Dimēn un Biron,

Trīs gadus nodzīvot pie manis zvērējāt

Kā skolas biedri, pildot likumu,

Kas lasāms uzrakstīts uz plāksnes šeit.

Jūs zvērējāt, nu vārdus parakstiet,

Lai paša roka ķertu godu tam,

Vismazo sīkumu kas pārkāptu.

Ja gribat pildīt to, ko zvērējuši,

Tad parakstiet un turiet solījumu.

Longvils.

Es gatavs. Gadus trīs ilgs gavēnis;

Būs miesai bads, bet dvēsle toties baudīs.

Jo resnāks vēders, liesāks paliek pauris,

Jo tuklākas ir ribas, vājāks prāts.

Dimēns.

Mans godāts kungs, Dimēns ir apvaldījies,

Un šīspasaules rupjās izpriecas

Viņš atstāj šīspasaules rupjiem vergiem.

Es mirstu mīļai mantai, greznumam,

Un dzīvoju tik gudrībai un tikumam.

Birons.

Mans kungs, es tikai pievienoties varu

Tam, kas te teikts; es esmu zvērējis

Se nodzīvot un studēt gadus trīs,

Bet vēl pēc tam ir stingri noteikumi:

Nevienu sievieti es skatīt nedrīkstu,

Lai gan, kā ceru, rakstīts nebūs tas;

Tad neēst vienu dienu nedēļā,

Lai arī tas, man šķiet, nav uzrakstīts.

Vēl naktī gulēt tikai stundas trīs,

Bet dienā acis neaizdarīt,

Lai gan es radis gulēt visu nakti

Un pusi dienas vēl par nakti vērst —

Par to, man šķiet, nav minēts līgumā.

Ak, grūti turams likums: badojies,

Tik mācies, neguli, uz meičām neskaties!

Karalis.

Ar zvērestu to turēt solījāties.

Birons.

Nē, piedodiet, es apsolījies stāties

Jums biedros, lai še galmā paliktos

Un studētu trīs gadus nākamos.

Longvils.

Ja vienu zvērējāt, to citu ar.

Birons.

Uz xjā» un «nē» — tā to pa jokam dar'.

Bet sakiet, lūdzu, — ko mēs studēsim?

Karalis.

Bez šaubām, to, ko nezinām līdz šim.

Birons.

Tad to, ko aptvert nespēj katra galva?

Karalis.

Jā, studijām tā dievišķīgā balva.

Birons.

Tad apsolos es stingri mācīties

To visu, kam man aizliegts pieskarties:

Tā uzzināt, kur labi paēst varu,

Tāpēc ka tam tik stingrs aizliegums;

Vai atkal saost jauku meiču baru,

Ko galmā sastapt neiespējams mums.

Tā studēšu, ka nelauzt zvērestu,

Ja viņu tomēr reizēm pārkāpju.

Ja tādas studijas, tad tūliņ stājos klāt,

Ko nezinu, lai varu uzzināt,

Ko zvērējis, to paturu labprāt.

Karalis.

Tie ir tie traucēkļi, kas studēt liedz

Un prātiem tukšas izpriecas tik sniedz.

Birons.

Ikkatra izprieca ir tukša, vairāk tā,

Kas, pūlēm gūta, rūpes sagādā.

Tā, ja ar pūlēm paņem grāmatu,

Kur patiesības gaisma slēpta esot,

Tā acīs blenž ar gaismu dzeļošu

Un aklus padara, mums gaismu nesot.

Un tā, pirms tumsā gaismu atrast varat,

Jūs paši savas acis tumšas darāt.

Tad labāk studējiet, kas acīm tīk,

Un lūkojieties citās acīs skaistās,

Kam stulbināt un gaismot neapnīk,

Kas tumšodamas allaž pašas laistās.

Jo zinātne kā saule debesīs,

Kas nepielaujas pētītājam skatam,

Dažs nabags pētnieks to vien ieguvis,

No citām grāmatām ko mēs jau pratām.

Tie zemes krusttēvi, kas nosaukt prot

Ikkatru zvaigzni īpašvārdā savā,

Ne vairāk iespējuši izmantot

Kā tie, kas staigā vien, kam prasmes nava.

Par daudz kas zin, tie visumazāk zin,

Tik krustāmvārdā katru lietu min.

Karalis.

Cik gudri gudrību viņš mums te paļā!

Dimēns.

Mums stāties liek, kad pašam staigāt vaJa.

Longvils.

Skauž sēklu laukā, nezāle lai zaļa.

Birons.

Klāt pavasar's, skan putnu čala skaja.

Dimēns.

Kur viss tas der?

Birons.

Kur īstais laiks un vieta?

Dimēns.

Nav jēgas tam.

Birons.

Bet atskaņa ir cieta.

Karalis.

Kā nikna salna, Biron, esi tu,

Lai pirmos asnus dīglī nomāktu.

Birons.

Lai tā — vai vasaru jūs gaidītu,

Pirms putniem iemesls, lai tie dziedāt sāktu?

Kāds prieks man, ja kas dzimis nelaikā!

Es Ziemassvētkos rozi nemeklēju,

Ne maija ziedos sniegu atrast spēju —

Katrs laiks mums nāk ar sava paša vēju.

Tā studijas par vēlu sākat jūs •—

Vai ceļš uz durvīm pāri jumtam būs?

Karalis.

Tad ārā stāviet, Biron. Jāiet mums.

Birons.

Nē, kungs, es apsolījies kalpot jums,

Un, ja kā barbars ilgāk spriedelēju,

Nekā par gudrību jūs spētu spriest,

Tak savu zvērestu es turēt spēju,

Trīs gadus katru dien' to gribu veikt.

Kur papīrs? Es to sīki izlasīšu

Un visustingrāko tad parakstīšu.

Karalis.

Tā labi, izpērc savu kaunu tīšu.

Birons

lasa.

«Item, neviena sieviete nedrīkst atrasties

par jūdzi tuvāk manam galmam.»

Vai tas jau izziņots?

Longvils.

Pirms četrām dienām.

Birons.

Nu, redzēsim, kāds sods tam nosacīts.

Lasa.

«Piedraud ar mēles izgriešanu.»

Kas tādu sodu izdomājis?

Longvils.

Tas ir mans darbs.

Birons.

Bet, lūdzu, kungs, kam to?

Longvils.

Lai moku drauds šis visus iespaido.

Birons.

Tas bīstams augstmaņiem, ko novēro.

Lasa.

«Item, ja kāds vīrietis triju gadu laikā tiks pieķerts

runājamies ar sievieti, tad tas piedzīvos tādu pub-

lisku apkaunojumu, kādu vien pārējais galms spēs

izdomāt.»

So punktu lauzt, kungs, pašiem jums gan nāksies:

Kā zināt, princese še ierasies

No Francijas, jums drīzi runas sāksies

Ar cēlo daiļavu, kas viesos ies,

Lai Akvitāniju jūs piešķirtu

Tās tēvam, vecajam un nevarīgam, ■—

Šo punktu tāpēc atzīt nevaru,

Lai vēstnesim nav jāatgriežas īgnam.

Karalis.

Ko teiksiet, kungi? Kā to aizmirsām!

Birons.

Tā studijas trauc pāri robežām;

Ja studēt traucos to, ko vēlējos,

Tad viegli aizmirstu, kas pienāktos.

Kad tvertais satverts, beidzot izrādās,

Ka drupas vien, nav mantots it nekas.

Karalis.

Tad dekrētu mums nāksies pārgrozīt,

Jo nepieciešami to sagaidīt.