VILJAMS ŠEKSPĪRS - VELTAS PŪLES MĪLĀ

Parks.

Uznāk Armādo un Kode.

Armādo. Patrallini, bērns; aizkustini manu dzirdi.

Kode. Lai iet.

Dzied.

Armādo. Jauka ārija! Ej, maigā jaunība, ņem šo atslēgu,

atsvabini to gana zeņķi un visātrākā kārtā atved

viņu šurp. Man viņš vajadzīgs, lai nosūtītu vēstuli

savai iemījotai.

Kode. Kungs, vai jūs gribat iekarot savu iemīļoto pēc

franču meldijas?

Armādo. Ka tu domā? Vai tad frančiem ir citādas mel-

dijas?

Kode. Nē, mans nevainojamais kungs. Bet patralliniet

kādu toni ar pašu mēles galiņu, pavadīdami taktī

piedauziet kāju, padariet to izteiksmīgu, raustīdami

acu plakstus, nopūtieties vienu noti un nodziediet

otru, reizēm kaklā, it kā kad, dziedādami par mīlu,

jūs rītu mīlu, citreiz degunā, it kā kad, ozdami

mīlu, jūs šņauktu mīlu. Platmali kā nojumi pāri jūsu

acu bodītei. Rokas krusteniski pār plāno kamzoli,

kā trusītim, kas uzdurts iesmā. Vai arī rokas kabatās,

kā tiem tajās vecajās gleznās. Un neturiet dziesmu

ilgi vienā laidā — tikai dažus paņēmienus — un

žigli tālāk. Tās ir tās dāvanas, tie ir paņēmieni, ar

kuriem ķer tiepīgas meičas, kas gan ļaujas ķerties

arī bez tiem. Tie padara vīrieti, kuram tādas īpašī-

bas, sevišķi pievilcīgu.

Armādo. Ar ko tu esi nopircis tādus piedzīvojumus?

Kode. Ar savu novērojumu peniju.

Armādo. Tomēr — o! Tomēr — o!

Kode. «Ak, aizmirsts ir mans koka jājams zirdziņš!»

Armādo. Vai tu sauci manu iemīļoto par «jājamo zir-

dziņu»?

Kode. Nē, kungs. Jājamais zirdziņš allaž ir straujš ku-

meļš, turpretī jūsu iemīļotā varbūt ir nodzīts pasta

zirgs. Bet jūs, šķiet, esat aizmirsuši savu mīļo?

Armādo. Gandrīz biju aizmirsis.

Kode. Nolaidīgais student! Izmācieties viņu no sirds!

Armādo. No sirds un iekš sirds, manu zēn.

Kode. Un ārpus sirds. Visas šīs trīs lietas es gribu jums

pierādīt.

Armādo. Ko tu gribi pierādīt?

Kode. Ka esmu es un zinu, ko saku. Un tad tos «no»,

«iekš» un «ārpus» — visu vienā pašā acumirklī. No

sirds jūs viņu mīlat tāpēc, ka viņa taču atrodas pa

gabalu no jūsu sirds. Sirdī jūs viņu mīlat tāpēc, ka

jūsu sirds peld viņas mīlā. Un ārpus sirds jūs viņu

mīlat tāpēc, ka pazaudējāt sirdi, nespēdami tikt pie

viņas.

Armādo. Jā, man ir visas šīs trīs kļūmes.

Kode. Un, ja jums tās būtu vēl trīsreiz vairāk, tomēr

tur nekas neiznāks.

Armado. Atved man drīzāk to ganu, viņam jāaiznes

mana vēstule.

Kode. Uzdevums patiešām patīkams: zirgu sūta kā ēzeļa

ziņnesi.

Armādo. Ko? Ko tu tur teici?

Kode. Redziet, kungs, jums vajadzētu sūtīt ēzeli jāšus

zirgā, tāpēc ka viņš pats velkas gaužām lēni. Bet es

iešu.

Armādo. Nav jau tālu. Ej!

Kode. Es skriešu tik ātri kā svins.

Armādo.

Kā tu to domā, jaukais jaunekli?

Svins liekas metāls man truls, smags un slinks

turklāt.

Kode.

Minime, godāts kungs, vai drīzāk ne.

Armādo.

Es saku, svins ir slinks.

Kode.

Par ātru nolēmāt,

Vai slinks ir svins, ko jūs kā lodi izšaujat?

Armādo.

Nekas, tas labi teikts,

Es esmu lielgabals, un lode esi tu,

Uz ganu nomērķēts.

Kode.

Bauks! un es aizskrēju.

Aiziet.

Armādo.

Asprātīgs jauneklis, tik veikls un runā lietu.

Ļauj, debess, nopūta lai tev tad pretī ietu;

Nu atkal sirdī man ņem grūtsirdība, vietu! —

Mans herolds atgriežas.

Uznāk Kode un Paurītis.

Kode.

Vai nava brīnums, kungs, kad pauris kāju lauž?

Armādo.

Kāds brīnums! Envoy, kur? Man prāti mīklu jauš.

Paurītis. Nav nekādu brīnumu, ne mīklas, ne envoy.

Bet nost viņu ziežu bundžas, kungs! Ak kungs! Ti-

kai pelašķus, tīrus pelašķus! Nekādu envoy, nekādu

envoy! Nekādu ziežu, kungs, tikai pelašķus!

Armādo. Pie visiem tikumiem! Par tevi tīri jāsmejas.

Tavas muļķīgās runas izkliedē manu melanholiju.

Manu plaušu cilāšanās vieš uz lūpām nicīgu smīnu.

Ak debesu zvaigznes, piedodiet man! Vai šis plān-

prātis ziežas uzskata par l'envoy un vārdu l'envoy

tulko par ziežām?

Kode.

Vai izglītotie saprot citādi?

Vai l'envoy nenozīmē — sveicināti?

Armādo.

Nē, pāž, tas epilogs, kas mums to izskaidro,

Ko tumši teikumi jau iepriekš ieviļņo.

Lai runā piemērs kāds;

Kad lapsa, bite, ērms vienviet,

Nepāra skaitlis trīs mums šķiet.

Tā morāle, tad nāk l'envoy.

Kode.

Kā skan tā morāle? Es pielikšu l'envoy.

Armado.

Kad lapsa, bite, ērms vienviet,

Nepāra skaitlis trīs mums šķiet.

Kode.

Līdz kamēr zoss pa durvīm lien,

No trijiem četrus pāros sien.

Bet tagad es atkārtošu jūsu morāli, un jūs tad pieka-

biniet savu l'envoy.

Kad lapsa, bite, ērms vienviet,

Nepāra skaitlis trīs mums šķiet.

Armādo.

Līdz kamēr zoss pa durvīm lien,

No trijiem četrus pāros sien.

Kode. Ļoti labs l'envoy, kas beidzas ar zosi. Vai jūs vēl

ko labāku varat vēlēties?

Paurītis.

Ar zosi zēns aiz deguna šo kungu vazā jauki.

Kungs, jūsu veikals Joti labs, tai zosij smagi tauki,

Ko labāku un veiklāku še gan vairs izgudrot:

L'envoy jūs tauku gribējāt, viņš tauku zosi dod.

Armādo.

Pag, pagaidiet! Kā mums šis arguments te radās?

Kode.

Bij kāju Paurītis sev lauzis, tas jau gadās.

L'envoy tad sākāt jūs.

Paurītis.

Un es par pelašķiem; un jūs ar argumentiem,

L'envoy tas treknais vēl, tā zoss, ko paši pirkāt,

Kā tirgus nobeidzās.

Armado. Bet pasaki man — ko tu īsti domāji, stāstī-

dams, ka Pauris pārlauzis kāju?

Kode. Par to es pastāstīšu jums pavisam aizkustinošā

veidā.

Paurītis. Tur tev nevajag nekā aizkustinoša, Kode. Te es

pateikšu vēl vienu l'envoy:

No cietuma kā dulns kad Paurīt's izskrēja,

Uz sliekšņa pakrita un kāju pārlauza.

Armādo. Atstāsim tagad šo lietu pie malas.

Paurītis. Kājai tas nāks tikai par labu.

Armādo. Puisi Paurīti, es gribu atbrīvot tevi.

Paurītis. Atlaist no brīvības? Es tur nojaušu atkal kādu

l'envoy, kādu zosi.

Armādo. Pie manas maigās dvēseles! Es esmu nodomā-

jis atlaist tevi brīvē, atsvabināt tavu personu. Tu

biji iemūrēts, sasaistīts, sasiets un iespundēts.

Paurītis. Pareizi, pareizi! Un tagad jūs gribat būt mans

šķīstītājs un palaist mani vaļā.

Armādo. Es dāvinu tev brīvību, palaižu tevi no ieslo-

dzījuma un par to neprasu no tevis vairāk nekā kā

tikai to: ņem šo sūtījumu (iedod vēstuli) zemniek-

meitai Zaknetai. Un te tev būs remunerācija (dod

naudu), jo manas cieņas un goda labākais balsts ir

manu apakšnieku atbalstīšana. Nāc, Kode!

Aiziet.

Kode.

Kā ēna eju līdz. Kungs, Paurīti, nu sveiks!

Paurītis.

Mans miesas gabaliņš, ko mute allaž teiks!

Kode aiziet.

Nu es gribu aplūkot viņa remunerāciju. Remunerā-

cija! — O! tas ir latīņu nosaukums trim fartingiem:

trīs fartingi — remunerācija. «Cik maksā šī auk-

liņa?» — «Vienu peniju.» — «Nē, es došu jums re-

munerāciju.» Tas tik būs joks! Remunerācija! Pa-

tiešām, tas skan labāk nekā franču krona. Bez šī