VILJAMS ŠEKSPĪRS: VELTAS PŪLES MĪLĀ

Birons.

Un tāpat zvērestu mums visiem lauzt

Trīstūkstošreiz, pirms paiet gadi trīsi,

Jo cilvēks tikai kaislības var jaust,

Ne saviem spēkiem apvaldīt tās īsi.

Ja solījumus laužu, apzinos,

Ka tikai piespiests pārkāpis es tos.

Un tāpēc līgumu es parakstīšu.

Paraksta.

Ikkatram tagad lai ir mūžīgs kauns,

Kas vienu burtu rakstā pārkāpj tīši,

Ko tā kā mani vilsta neprāts ļauns.

Es apgalvoju, lai gan grūt' to jaust,

Ka būšu pēdējais šo rakstu lauzt

Un ļauti netiks mums nekādi prieki.

Karalis.

Kā ne! Jums vērā ielikt nebūs lieki,

Ka galmā pašlaik vīrs no Spānijas;

Tas veicīgāks kā visi svešinieki,

Tam galvā asprātības paslēptas,

Un sava paša valodu viņš skaita

Par debešķīgu mūziku; tas ir

Tik pievilcīgs, ka pie tā jādodas

Ir taisnam, netaisnam, lai strīdu šķir.

So jauko cilvēku Armādo sauc,

Mums vaļas brīžus kavēs skaļi stāsti

Par karsto Spāniju, kur vīru daudz,

Kas varonīgās cīņās zemē gāzti.

Es nezinu, kā viņš jums patiktos, —

Es viņa melos labāk noklausos

Kā sava paša galma dziedoņos.

Birons.

Armādo modes varonis ir tīrs

Un jaunu, žilbinošu frāžu vīrs.

Tad Paurītis, un viņš mums jokus dzīs,

Trīs studij gadus ātri aizvadīs.

Uznāk Dulnis ar vēstuli un Paurītis.

Dulnis. Kurš te ir karalis pašpersonīgi?

Birons. Šis, mans draugs. Ko tu vēlies?

Dulnis. Es pats stādos priekšā viņa personību, jo esmu

viņa augstības kārtībnieks; bet es gribētu redzēt

viņa paša personu ar miesu un asinīm.

Birons. Tas ir viņš.

Dulnis. Sinjors Arme …, Arme . .. liek pazemīgi sveici-

nāt. Tur kaut kāds neglīts joks — bet šī vēstule par

to pastāstīs tuvāk.

Paurītis. Kungs, vēstules saturs zīmējas arī uz mani.

Karalis. Tātad vēstule no slavenā Armādo.

Birons. Lai cik niecīgs saturs, jānudien, es ceru, ka iz-

teiksme būs lieliska.

Longvils. Lieliska cerība uz niecīgām lietām! Lai tas

kungs dod mums pietiekoši daudz pacietības!

Birons. Noklausīties vai aizturēt smieklus?

Longvils. Noklausīties pacietīgi un smieties mēreni —

vai arī atturēties no abiem.

Birons. Lai vēstules stils rāda, vai mums nebūs jāatmet

katra atturība.

Paurītis. Kungs, saturs esmu es, cik tālu tas zīmējas uz

Žaknetu. Saturs ir tas, ka es esmu notverts uz kar-

stām pēdām.

Birons. Uz kādām pēdām?

Paurītis. Taisnību sakot, nevis uz vienām, bet uz vese-

lām trim: es biju aizgājis ar viņu dārza mājā, tad iz-

gājis pasēdēt ar viņu un beidzot gājis viņai pakaļ

parkā. Visas šīs trīs pēdas kopā sastāda vienu ve-

selu — izveiksmi pakavēties ar sievieti.

Birons. Un kādas sekas?

Paurītis. Sekas vēl sekos, un dievs pats lai gādā par

taisnību.

Karaiis. Vai vēlaties noklausīties šo vēstuli uzmanīgi?

Birons. Tik uzmanīgi, it kā mēs klausītos orākulu.

Paurītis. Tā jau cilvēki parasti klausās miesas balsi.

Karalis

lasa.

«Lielais pārvaldniek, debesu valstības vicereģent un

Navarras vienīgais pavēlniek, manas dvēseles šīs ze-

mes dievs un manas miesas barotājs patron.»

Paurītis. Par Paurīti līdz šim vēl neviena vārda.

Karalis

lasa.

«Lieta ir tāda …»

Paurītis. Lai viņa būtu tāda; bet, ja viņš saka, ka tā tāda,

tad jāsaprot, ka viņa ir šāda tāda.

Karalis. Miers!

Paurītis. Ar mani un visiem, kas neprot kauties!

Karalis. Ne vārda vairāk!

Paurītis. Par citu noslēpumiem —- to arī es lūgtu!

Karalis

lasa.

«Lieta ir tāda. Tumškrāsainas melanholijas apmākts,

es savu melno un nospiedošo jūtoņu paļāvu tavam

veselības nesējam gaisam un, tā kā esmu džentl-

menis, tad pats uzņēmos pūles pastaigāties. Un

kādā laikā? Ap pulksten sešiem, kad lopiņi vis-

labāk ēd, kad putni vissirsnīgāk knābā un cilvēki

nosēžas pie tādas barības, ko sauc par vakariņām, —

tik daudz par jautājumu — kad? Tagad par to — par

ko? Es gribu teikt nevis par ko, bet pa ko? Es stai-

gāju pa to, ko sauc par tavu parku. Un tad par to

vietu — kur? Es domāju to vietu, kur man gadījās

pieredzēt atbaidīgo un visaugstākā mērā izlaidīgo

skatu, kas no manas sniegbaltās spalvas iztecina

ogjmelnu tinti, kuru tu šajā acumirklī redzi, lūko vai

novēro. Bet tad kurā vietā īsti? Tā atrodas uz zie-

meļaustrumiem no rietumu stūra tavā dīvaini līku-

motajā parkā. Tur es ieraudzīju to zemisko gana

zeņķi, to nicināmo niekkalbi, kas tevi pajautrina . ..»

Paurītis. Mani?

Karalis

lasa.

«•. . to neizglītoto, gara nabago dvēseli…»

Paurītis. Mani?

Karalis

lasa.

«… to nožēlojamo kalpiņu …»

Paurītis. Atkal mani!

Karalis

lasa.

«… kuru, cik atminos, sauc par Paurīti.. .»

Paurītis. O! mani pašu!

Karalis

lasa.

«… apvienojušos un savienojušos pretēji tavam iz-

sludinātam ediktam un noteiktam likumam ar —

ol — ar, bet uztraukums man liedz teikt, ar ko …»

Paurītis. Ar sievišķi.

Karalis

lasa.

«… ar mūsu vecmāmuļas Ievas pēcteci, mātītes dzi-

muma radījumu jeb — tavam saldajam saprātam

skaidrāk — sievišķi. Tad nu, savas nerimstīgi

modrās pienākuma apziņas pamudināts, nosūtu

viņu pie tevis pienācīgai nosodīšanai, pie tam nodo-

du to tavas saldās gaišības konsteblam Antonijam

Dulnim, cilvēkam ar labu slavu, izveiksmi, uzvešanos

un izskatu.»

Dulnis. Ar jūsu augstības atjauju — tas esmu es, Anto-

nijs Dulnis.

Karalis

lasa.

«… zīmējoties uz Zaknetu — tā sauc to nestipro

trauku, ko notvēru kopā ar augšminēto ganu, — to

es paturēšu pats kā trauku, kurā izgāzt tava likuma

bardzību, lai pēc tavas saldās gaišības pirmā mā-

jiena tūliņ vestu to tiesas priekšā. Tavs ar visām

pāri plūstošām un sirdi svelošām padevības un pie-

nākuma jūtām.

Dons Andriāno de Armādo.»

Birons. Tas nu gan neskan tik labi, kā es biju sagaidī-

jis, tomēr ir tas labākais, ko esmu dzirdējis.

Karalis. Tas visulabākais no vissliktākā. Bet, puis, ko tu

uz to teiksi?

Paurītis. Kungs, es nenoliedzu to sievišķi.

Karalis. Manu pasludinājumu tu esi dzirdējis?

Paurītis. Atzīstos, ka esmu daudz par to dzirdējis, tikai

maz vērības piegriezis.

Karalis. Es biju piedraudējis gadu cietuma katram, ko

notvers kopā ar sievieti.

Paurītis. Kungs, es neesmu notverts kopā ar sievieti,

bet ar jaunkundzi.

Karalis. Labi, arī par jaunkundzi bij sludināts.

Paurītis. Bet tā, kungs, nebij arī jaunkundze, tā bij jau-

nava.

Karalis. Arī par to bij runa: izsludinājumā minēta arī

jaunava.

Paurītis. Ja tas tā, tad es noliedzu viņas jaunavību. Mani

notvēra vienkārši ar meitu.

Karalis. Arī tā meita tev nelīdzēs izlocīties, draugs.

Paurītis. Viņa man palīdzēs gan, kungs.

Karalis. Puisi, es tev tūliņ pateikšu spriedumu: veselu

nedēju tu man gavēsi ar maizi un ūdeni.

Paurītis. Es gan labāk vēlētos vienu mēnesi ar aitas

gaļu un zupu.

Karalis. Un dons Armādo tevim būs par sargu.

Jūs, Biron, raugiet, lai nodod viņam to.

Nu, kungi, iesim, katrs lai pielūko,