VILJAMS ŠEKSPĪRS: VELTAS PŪLES MĪLĀ

Ka tura to, ko citiem apzvērējis.

Aiziet karalis, Longvils un Dimēns.

Birons.

Es galvu lieku pretī katra cepurei,

Ka zvēresti un likums smieklā kļūs.

Nu, iesim, puis.

Paurītis. Es ciešu par patiesību, kungs. Jo patiesība ir,

ka tiku notverts kopā ar Zaknetu, un 2akneta patie-

sībā ir meiča. Un tāpēc esi sveicināts, rūgtais laimī-

bas kauss! Gan jau skumjas kādu dienu atkal pa-

smaidīs, bet līdz tam — sēdieties vien, bēdas!

Abi aiziet.

OTRA AINA

Parks.

Uznāk Armādo un Kode, viņa pāžs.

Armādo. Saki man, bērns, — ko tas nozīmē, kad augsta

gara cilvēks paliek melanholisks?

Kode. Tas nozīmē daudz ko, protiet, ka viņš tad izska-

tīsies īgns.

Armado. Bet, mīļo zeņķi, vai tad melanholija un īgnums

nav viens un tas pats?

Kode. Nē, nē, kungs! Pavisam ne.

Armādo. Bet kā tad tu, mans maigais jaunekli, atšķir

melanholiju no īgnuma?

Kode. Ar to, kā tie izpaužas jūsu darbos, mans skarbais

senior.

Armādo. Kāpēc skarbais senior? Kāpēc skarbais?

Kode. Kāpēc maigais jaunekli? Kāpēc maigais?

Armādo. Es šo «maigais jaunekli» lietoju kā attiecīgu

epitetu, ņemdams vērā tavu jaunumu, ko var apzī-

mēt par maigu.

Kode. Un es «skarbais senior» kā apzīmējumu jūsu ve-

cumam, ko var apzīmēt par skarbu.

Armādo. Jauki un veikli.

Kode. Kā jūs to domājat, kungs? Ka es esmu jauks un

mana valoda veikla? Jeb vai es esmu veikls un

mana valoda jauka?

Armādo. Tu esi jauks, tāpēc ka mazs.

Kode. Tātad maz jauks, tāpēc ka mazs. Un kāpēc es

esmu veikls?

Armādo. Tāpēc veikls, ka esi izmanīgs.

Kode. Vai jūs, kungs, to sakāt man par uzslavu?

Armādo. Par īsti pelnītu uzslavu.

Kode. Es gluži tāpat arī zuti uzslavētu.

Armādo. Kā? Vai tāpēc, ka zutim arī saprāts?

Kode. Tāpēc, ka zutis arī izmanīgs.

Armādo. Es saku, ka tu esi izmanīgs atbildēs. Tu

iekaisē man asinis.

Kode. Tagad man ir atbilde, kungs.

Armādo. Es nemīlu, ka man pretī runā.

Kode

sāņus.

Viņš runā pilnīgi ačgārni: pretrunātāji nemīl viņu.

Armādo. Es esmu apsolījies trīs gadus studēt kopā ar

karali.

Kode. To jūs, kungs, varat izdarīt vienā stundā.

Armādo. Neiespējami.

Kode. Cik iznāk, kad vienu ņem trīs reizes?

Armādo. Rēķināšana nav mana stiprā puse, tas ir kaut

kāda ķelnera uzdevums.

Kode. Jūs, kungs, esat muižnieks un spēlmanis.

Armādo. Atzīstos abos; abas šīs īpašības ir pienācīgais

lakojums katram īstam vīram.

Kode. Tad esmu pārliecināts, jūs zināt, cik acu kopā

divniekam un dūzim.

Armādo. Kopā tur iznāk par vienu vairāk nekā divi.

Kode. Tātad tas, ko vienkārši ļautiņi sauc par trīs.

Armādo. Pareizi.

Kode. Redziet, kungs, cik viegli izmācīties! Trīs jūs

iestudējāt, pirms paspējāt trīs reizes acis pamirkšķi-

nāt. Un, cik viegli pielikt «gadus» pie vārda «trīs»

un trīs gadus iestudēt divos vārdos, to jums pat dan-

cotājs zirgs pateiks.

Armādo. Tas ir jauks izrēķins!

Kode

sāņus.

Lai parādītu, ka jūs esat nulle.

Armādo. Gribu tev atzīties, ka esmu iemīlējies. Un, ja

jau kareivim zemu iemīlēties, tad es vēl esmu iemī-

lējies zemas kārtas meičā. Ja, izvilkdams zobenu

pret šo savu kaislību, es varētu atsvabināt sevi no

šīs bezdievīgās tieksmes, es ieslodzītu cietumā šo

iekāri un tad apmainītu kādam franču galminiekam

pret jaunizdomātu komplimentu. Man kauns tā no-

pūsties, es gribētu atsvabināties no Kupidona. Ap-

mierini mani, manu zēn: kādi no lielajiem vīriem ir

bijuši iemīlējušies?

Kode. Hērakls, mans kungs.

Armādo. Visjaukākais Hērakls! Mīļo zēn, mini vēl vai-

rāk autoritātu, mini vairāk! Un, mīļais bērns, lai tie

būtu kārtīgi un cienījami vīri.

Kode. Simsons, kungs: tas bij kārtīgs, ārkārtīgi kārtīgs

vīrs, jo viņš kārtības labad kā nastu nesējs pilsētas

vārtus reiz aiznesa uz savas muguras. Un arī viņš

bij iemīlējies.

Armādo. Ak, stiprais Simsons! Ak, spēcīgi plecīgais

Simsons! Zobena cilāšanas veiksmē es tevi pārspēju

tikpat tālu kā tu mani vārtu nēsāšanā. Arī es esmu

iemīlējies. Kas tad bij Simsona iemīlētā, mans dār-

gais Kode?

Kode. Kāda sieviete, kungs.

Armādo. Kādā ādas krāsā?

Kode. Visās četrās vai trijās, vai divās, vai arī vienā no

visām četrām.

Armādo. Nē, tu pasaki man noteikti, kādā krāsā.

Kode. Jūras zaļā, kungs.

Armādo. Vai tā ir viena no tām četrām?

Kode. Tā es, kungs, esmu lasījis, un pie tam tā labākā

no visām.

Armādo. Tātad zaļā ir mīlētāju krāsa. Bet, man šķiet,

taisni šādu krāsu iemīlēt Simsonam nebij vis nekāda

īsta iemesla. Droši vien viņš to iemīlēja aiz viņas sa-

prāta.

Kode. Ta tas ir, kungs: prāts viņai bij īsti zaļš.

Armādo. Mana iemīlētā ir visnevainojamāki balta un

sārta.

Kode. Aiz šādām krāsām, kungs, paslēpjas tās visnebal-

tākās domas.

Armādo. Paskaidro, paskaidro, tu labi audzinātais bērns.

Kode. Lai mana tēva prāts un mātes mēle nu stāv man

klāt!

Armādo. Taisni aizkustinoša iedoma tādam bērnam! Tik

jauka un patētiska!

Kode.

Kad meiča sarkanbalta zied,

Kas trūkst tai, nava redzams,

Kad grēko, vaigos sārtums lied,

Bet biklums bāli sedzams.

Kas grēks un kas ir biklums tai,

Nevienam tas nav zināms.

Ar tādām krāsām skatītai,

Ir viens, kā otrs minams.

Tie, kungs, ir bīstami panti pret balto un sārto.

Armādo. Zēn, vai nav tāda balāde par karali un ubadzi?

Kode. Pirms trim gadu simteņiem pasaule nogrēkojās

ar tādu balādi. Bet, man šķiet, tagad tā vairs nav sa-

stopama; un, ja arī būtu, ne viņas vārdi, ne mūzika

vairs nav lietojami.

Armādo. Es par šo tēmu gribu uzrakstīt kaut ko jaunu,

lai sava paša nomaldu attaisnotu ar kādu agrāku

cēlu paraugu. Zēn, es esmu iemīlējis to zemnieku

meiču, ko uzgāju parkā kopā ar saprātīgo kustoni

Paurīti. Viņa patiešām pelna …

Kode

sāņus.

… lai to nopērtu; un tad vēl drusku labāku mīļāko

nekā mans kungs.

Armādo. Dziedi, zēn, mana dvēsele paliek smaga aiz

mīlas.

Kode. Dvēsele viņam paliek smaga aiz mīlas uz tādu

vieglu meiču!

Armādo. Dziedi, es saku!

Kode. Pagaidiet, kamēr aiziet tā kompānija.

Uznāk Dulnis, Paurītis un Zakneta.

Dulnis. Kungs, karaJa griba tāda, lai jūs ņemat Paurīti

savā uzraudzībā, lai nepieļaujat viņam nekādas iz-

priecas, bet arī nedarāt neko Jaunu. Un jābadojas vi-

ņam trīs dienas nedēļā. Bet šo mamzeli man jāaizved

parkā un jānoliek pie citām lopu meitām. Dzīvojiet

veseli!

Armādo. Es pats nododu sevi nosarkdams. Meičiņ!

Zakneta. Vīrietīt!

Armādo. Es gribu apmeklēt tevi tavā aizgaldā.

Zakneta. Ar līkumu ap stūri.

Armādo. Es zinu, kur tas atrodas.

Zakneta. Ak kungs, cik jūs esat gudrs!

Armādo. Es tev pastāstīšu visādus brīnumus.

Zakneta. Ar šitādu pašu seju?

Armādo. Es mīlu tevi.

Zakneta. Tā jau jūs sakāt gan.

Armādo. Tātad uz redzēšanos!

Dulnis. Nāc, Zakneta, uz priekšu!

Aiziet Dulnis un Zakneta.