VILJAMS ŠEKSPĪRS: OTELLO

VILJAMS ŠEKSPĪRS

OTELLO

Venēcijas hercogs Brabancio, senators Senatori

Graciano, Brabancio brālis Lodoviko, Brabancio radinieks Otello, dižciltīgs moris,

venēciešu karavadonis Leitnants Kasio, viņa vietnieks Jago, Otello adjutants Rodrigo, Venēcijas augstmanis Montano, Otello priekštecis Kipras

salas pārvaldnieka amatā Āksts, Otello kalps Dezdemona, Brabancio meita

un Otello sieva Emīlija, Jago sieva Bianka, Kasio draudzene

Virsnieki, augstmaņi, ziņneši, muzikanti, herolds, jūrnieks, svītas ļaudis.

Pirmā cēliena darbība notiek Venēcijā, pārējo cēlienu — ostas pilsētā Kiprā.

Nāk Rodrigo un Jago.

Rodrigo.

Nē, Jago, nerunā, tas labi nav, Ka tu, kas rīkojies ar manu naudu Kā savējo, jau visu zinādams …

Jago.

Pie joda! Pat uzklausīt jūs negribat. Ja būtu es kaut sapnī noģidis, Tad varat mani nicināt.

Rodrigo.

Tu allaž teici man, ka viņu nīsti.

Jago.

Jā, ienīstu! Trīs dižciltīgi vīri Ne vienreiz vien pie viņa ieradās, Man leitenanta vietu gādājot — Šai amatā es būtu īstais vīrs, — Bet viņš, arvien tik pārgudrs un lepns, Uz citu pusi centies novērst runu, To piebārstot ar kara asprātībām, Līdz beigās noraidījis lūdzējus. «Ak, virsnieku jau esmu pieņēmis.» Bet kādu tad?

Tas ir kāds florencietis, Kasio,

Liels grāmatnieks, turklāt vēl auša.

Jau sapinies ar kādu skaistuli.

Viņš pulkus kaujā vadījis vēl nav.

Par kara gaitām jēgas nav ne tik,

Cik vecai bābai. Savas gudrības

Viņš smeļ no grāmatām un šajā ziņā

Ir līdzīgs togā tērptam konsulam,

Kas gudri spriedelē. Par īstu karu

Tam jausmas nav. Un tāds, lūk, izraudzīts!

Bet es, kas Kiprā, Rodosā un citur,

Gan kristīgo, gan nekristīgo zemēs,

Otello pulkos allaž cīnījies,

Šķiet, esmu nieks. Te uzrodas kāds veiklāks,

Kas iecelts tiek par viņa vietnieku.

Bet es — dievs piedod! — viņa adjutants.

Rodrigo.

Ak debess, tad jau labāk viņa bende. Jago.

Tur līdzams nav, tas mūsu darba lāsts, Ka mūždien paaugstina mīluļus, Ne tos, kas, ilgi, sūri kalpodami, So godu pelnījuši būtu. Tagad, Kungs, spriediet pats, cik liela vajadzība Man mori mīlēt.

Rodrigo.

Es tam nekalpotu.

Jago.

Ak, esiet mierīgs, kungs; Es, viņam kalpodams, sev kalpoju. Ne visi varam kungi būt, nedz katram Mums ir uzticami kalpotāji. Ir, protams, arī tādi nelgas, Kam glaimot tīk un zemu klanīties, Kas nes kā mūļi savu verga nastu Par vēderu līdz sirmam vecumam, Bet, tiklīdz veci kļūst, tos ratā triec. Jā, tādus nelgas vajaga tik sist.

Bet citi tēlo pakalpīgus garus, Kaut īstenībā pūlas savā labā, Un, izlikdamies kungam uzticami, Vāc ražu sev, līdz galu galā paši Par kungiem kļūst. Tie nav vis muļķi. Tiem līdzināties vēlos es. Jo, kungs,

Tik tiešām, kā jūs sauc par Rodrigo,

Ja moris es, tad nebūtu es Jago.

Es, viņam kalpodams, sev kalpoju.

Lai dievs mans liecinieks, ne mīlas dzīts,

Es pūlos tā, vien tiekdamies pēc mērķa.

Bet, ja es darbos sevi atklātu

Un viņam rādītu, ko kāro prāts,

Es savu sirdi kā uz delnas liktu

Par ēsmu kraukļiem. Patiess neesmu.

Rodrigo.

Tam biezlūpim nu gan ir laime — iegūt Tik daiļu meiču!

Jago.

Jāsauc viņas tēvs, Lai mostas, dzenas pakaļ, uzmeklē Pa ielām, radu radus saceļ kājās. Lai dzīvo viņš cik jaukā novadā, Tam mušas uzlaidiet un pamociet, Lai prieka kausā rūpju inde līst Pa lāsītei, līdz tas top rūgts.

Rodrigo.

Šeit viņas tēva nams; es skaļi saukšu. Jago.

Jā, kliedziet, kliedziet drausmā, skaļā balsī, It kā naktī, visiem guļot, degtu Jau ļaužu pilnā pilsēta.

Rodrigo.

Brabancio! Sinjor Brabancio!

Jago.

Jel mostieties! Hallo, Brabancio! Hei, zagļi! Zagļi! Zagļi! Jūs meitu, maku, namu uzmaniet! Hei, zagļi! Zagļi!

Brabancio parādās augšā pie loga

Brabancio.

Kas kliedz tik baismīgi un kādēļ kliedz? Kas noticis?

Rodrigo.

Sinjor, vai visa ģimene jums mājās?

Jago.

Vai durvis ciet?

Brabancio.

Kas tā par jautāšanu?

Jago.

Pie joda, ser, jūs apzagts; ģērbieties; Sirds beigta jau, tāpat pusdvēseles, Jo taisni šinī brīdi uzklupis Melns teķis jūsu baltai aitiņai. Jel celieties un ļaudis modiniet, vai Jūs sātans padarīs par vectētiņu. Jel mostieties!

Brabancio.

Vai prātā jukuši?

Rodrigo. Vai, godātais sinjor, manu balsi nepazīstat?

Brabancio. Nē, kas jūs tāds esat?

Rodrigo.

Mans vārds ir Rodrigo.

Brabancio.

Jo sliktāk vēl. Es aizliedzu tev klimst pie vārtiem šeit. Vai skaidri neteicu, ka mana meita

Nav lemta tev, bet nu tu dzērumā Pēc krietni iebaudītām vakariņām Tik nekaunīgs un pārdrošs esi kļuvis, Ka nāc te troksni celt.

Rodrigo.

Ser, ser, ser … Brabancio.

Tev vajadzēs gan saprast, Ka varas man, tāpat kā spēka, pietiek, Lai tevi savaldītu.

Rodrigo.

Dzirdiet, ser!

Brabancio.

Ko mels par zādzībām? Šeit Venēcija, Ne lauku muižiņa.

Rodrigo.

Erabancio, Pie jums es ierados kā goda vīrs.

Jago. Pie joda, ser, arī jūs piederat pie tiem, kas ne­skaita pātarus, ja velns to liedz. Mēs ieradāmies, lai jums palīdzētu, bet jūs saņemat mūs kā dauzoņas. Jums laikam gribas, ka jūsu meita sadzīvojas ar sav­vaļas ērzeli, lai jūsu mazbērni jūs apsveic ar zvie- dzieniem, lai zirgi ir viņu brālēni, bet aidinieki — radi.

Brabancio. Kas tu tāds esi, bezdievīgais nelieti?

Jago. Es ierados jums pasacīt, ka tieši šajā brīdī jūsu meita un moris tēlo kustoni ar divām mugurām.

Brabancio.

Tu esi nelietis. Jago.

Jūs — senators.

Brabancio.

Par to tu atbildēsi, Rodrigo! Es tevi pazīstu.

Rodrigo.

Jā, atbildēšu, ser! Tik to es lūdzu, Ja pats jūs esat piekritis un priecīgs — Kā liekas arī man, — ka jūsu meita Tik vēlā, tumšā pusnakts stundā Bez sarga, viena, svešā gondolā Ir steigusies, lai ļautos mora skaujām, — Ja tā, tad laipni lūdzu piedot mums, Ka esam traucējuši jūsu mieru. Bet, ja to nezināt, tad nepelnīti Mums pārmetat, jo nav man nodoma Par spīti kārtībai un pieklājībai Ar jūsu labdzimtību jokus dzīt. Ja tomēr jūsu meita aizgājusi Bez jūsu ziņas, tad tā kaitē jums, Jo visu — mantu, godu, daiļumu Ir atdevusi svešam klaidonim, Kam savu māju nav. Jūs pārbaudiet, Ja jūsu meita šobrīd istabā, Tad mani augstai tiesai nododiet, Ka esmu maldinājis jūs.

Brabancio.

Šurp gaismu! Šurp lāpu! Manus ļaudis modiniet! Šis notikums ir līdzīgs manam sapnim, Tā īstenība mani smagi nospiež. Šurp lāpas, lāpas!

Aiziet.

Jago.

Arī es tad eju. Par liecinieku uzstāties pret mori Man neklājas un nebūtu pat gudri. Es padots viņam, un man jāpiesargās. Šis gadījums var kaitēt viņa godam, Ne dzīvībai, jo ir jau paziņots, Ka viņš ar kuģiem tūdaļ brauks uz Kipru Tur karā, kas jau briest, jo cita Nav neviena labāka par mori,

Ko vietā likt. Un, kaut es viņu nīstu Līdz nāvei, tomēr apstākļi man spiež Pret viņu pacelt miera karogu. Nu, protams, tā ir tikai izlikšanās. Bet jūs, lai viņus droši atrastu, Uz arsenālu sūtiet meklētājus. Tur būšu arī es. Uz redzēšanos!

Aiziet.

No nama iznāk Brabancio nakts tērpā un kalpotā/i ar lāpām rokās.

Brabancio.

Ak posts! Patiesi, viņa aizbēgusi. Un viss, ko drūmā nākotne man sola, Tīts bēdu tumsā. Pastāsti, Rodrigo, — Kur viņu redzēji? Ak, nabadzīte! Pie mora? Cik grūts ir tēva liktenis! Kā tu to pazini? Ak, viltniece! Ko viņa sacīja? Šurp vairāk lāpu! Saukt radus! Vai bija tie jau vienoti?