VILJAMS ŠEKSPĪRS: OTELLO

Jago

sāņus.

Lūk, jau satver viņas roku. Jā, sačukstieties vien. Smalkajā zirnekļa tīklā es notveršu pat tik lielu mušu kā Kasio. Nu! Nu! Uzsmaidiet tik, uzsmaidiet viņai! Gan sapiņķēsies pats savās laipnībās. Ja jūs zinātu, ka par šitādu joku dabūsiet maksāt ar savu leitnanta vietu, tad viss tik bieži nebāztu savus trīs pirkstus pie mutes. Paskat, jau atkal tēlo kavalieri! Labi, labi. Bučojiet vien, bučojiet! Tāds jau kavalieriem tas ni­ķis. Jau atkal pirksti pie lūpām. Kaut tie kļūtu pai jūsu klistīra šļircēm!

Aiz skatuves dzirdamas taures skaņas. Tas ir moris! Es viņa tauri pazīstu!

Kasio. Jā, tas ir viņš!

Dezdemona. Iesim viņu saņemt.

Kasio. Skat, tur jau viņš nāk!

Uznāk Otello ar pavadoņiem.

Otello.

Ak daiļā kareive!

Dezdemona.

Mīļais Otello!

Otello.

Cik liels mans prieks un arī pārsteigums, Ka šeit jūs ieraugu. Ak, mana laime! Ja aukai allaž sekotu tāds miers, Tad var tā plosīties, līdz mostas nāve Un bangu vālos laivu augšup ceļ Līdz Olimpam, pēc tam to dzelmē metot Līdz pekles speltei. Tagad varētu Es laimes pārpilnībā mirt. Kas zina, Vai kādreiz nezināmais liktenis Mums atkal tādu svētlaimību dāvās Kā tagad.

Dezdemona.

Kam, mīļais, piesaukt nāvi,

Nē, mūsu mīlas laime augtin augs Jo dienas vairāk!

Otello.

Dzirdiet, augstās varas! Cik liels mans prieks, to izteikt nespēju. Man elpa aizraujas, tik liela laime! Pie sirds pukst sirds. Tik mana straujāk sit Par jūsu.

Skūpsta viņu.

Jago

sāņus.

Ak, kāda saskaņa! Bet gan es parūpēšos, lai jo drīz Jūs sāktu dažas notis zemāk dziedāt.

Otello.

Uz pili iesim, jaunas ziņas, draugi, Karš izbeigts, turku flote nogrimusi. Kā klājas salā maniem paziņām? — Te, mana mīļotā, jūs būsiet godā, Jo visi mani ciena. Mana mīļā, Es runāju bez mitas. Piedodiet, Aiz prieka reibstu. — Jā, lai nepiemirstas, Draugs Jago, atnes manas mantas Un atved līdzi arī kapteini, So krietno vīru, kura nopelnus Mēs ņemsim vērā. Iesim! Dezdemona, Tu vēlreiz sveicināta Kiprā!

Otello un Dezdemona ar pavadoņiem aiziet.

Jago. Tu ej un gaidi mani ostā. Nāc tuvāk! Un, ja tu esi vīrs — bet mēdz teikt, ka mīlestība pat gļēvos pada­rot par varoņiem, — tad uzklausi mani. Šonakt leit­nants būs pils sardzes priekšnieks. Bet vispirms man tev jāsaka, ka Dezdemona viņu patiesi mīl.

Rodrigo. Viņu? Vai tas ir iespējams?

Jago. Liec savus pirkstus tā un klausies. Atceries, cik ātri viņa iemīlēja mori? Un par ko? Par to, ka viņš plātījās ar saviem sadomātajiem dēku stāstiem. Bet vai šādu pļāpu dēļ viņa spēs mīlēt mūžīgi? Nē, nieki būs! Gan viņas acis sāks tīkot pārmaiņu. Kāds gan viņai prieks, lūkoties tai velnā? Kad asiņu pirmā tvīksme atvēsīs, tad, lai to no jauna sakairinātu, būs vajadzīgs pievilcīga izskata cilvēks, gados piemērots, tāpat audzināts, — vārdu sakot, tas, kā morim nav. Un tas viņas jūtīgajai sirdij liks saprast, ka vīlusies. Viņa sāks skumt, garlaikoties un pēdīgi ar riebumu novērsīsies no mora. Pati daba viņu izmācīs un liks sameklēt jaunu. Nu tad, draugs, visu to ievērojot, kurš gan derīgāks šādai lomai par Kasio, šo mutīgo zelli, kas tik vien prot kā izmantot savu glīto izskatu un iznesību slepeno tieksmju apmierināšanai? Ne­viens, itin neviens! Tas ir smalks, veikls blēdis, kas lieliski prot izmantot ikvienu izdevību. Turklāt viņš ir jauns un skaists, viņam piemīt visas tās īpašības, kas patīk mujķiem, jaunatnei. Bīstami izveicīgs blē­dis; un viena jau ir gadījusies.

Rodrigo. Es nespēju tam ticēt, viņa ir pārlieku godīga.

Jago. Vientiesīte! Vīns, ko viņa dzer, spiests no vīno­gām. Ja viņa būtu godīga, tad nemūžam neiemīlētu mori. Kā tad, apdomība! Vai neredzēji, kā viņa rota­ļājās ar Kasio roku? Vai neievēroji?

Rodrigo. Jā, redzēju; tā bija tikai vienkārša pieklājība.

Jago. Izvirtība, es saku. Tumšs prologs izvirtībai un slik­tām domām. Viņu lūpas bija tik tuvu, ka elpa saskā­rās. Tās ir nelietīgas domas, Rodrigo! Un, ja tā tur­pināsies, tad ilgi nebūs jāgaida, kad sekos pats gal­venais, šo tieksmju miesīgais piepildījums. Bet tagad, kungs, Jaujiet man rīkoties. Es taču biju tas, kas jūs atveda no Venēcijas šurp. Stājieties šonakt sargu rin­dās. Es parūpēšos, lai jūs ieskaita. Kasio jūs nepa­zīst. Arī es turpat būšu. Lūkojiet kaut kā sakaitināt Kasio, vai nu skaji runājot, vai smejoties par viņa pavēlēm, vai kā citādi aizkaitinot.

Rodrigo. Labi!

Jago. Viņš ir straujas dabas, ātri iekaist un var jums pat sist. Papūlieties viņu izaicināt, tad es sacelšu kā­jās visus Kipras ļaudis. Tauta pieprasīs, lai Kasio tiek atcelts no amata. Un tā jūs ar manu palīdzību būsiet

ātri pie sava kārotā mērķa, un mūsu galvenais sān­censis būs nogādāts pie malas, citādi nav nekādu iz­redžu mūsu uzvarai.

Rodrigo. Es to darīšu, ja vien radīsies izdevība.

Jago. Par to es galvoju. Drusku vēlāk atnāc uz cietoksni. Man jāiet uz ostu pēc mora mantām. Staigā vesels!

Rodrigo. Sveiks!

Aiziet.

Jago.

Jā, Kasio mīl viņu, tam es ticu;

Un arī viņa tvīkst pēc Kasio.

Bet moris, kaut gan viņu neciešu,

Ir cilvēks noteikts, patīkams un krietns.

Viņš Dezdemonai būtu teicams vīrs,

Ja tikai es šai lietā neiejauktos.

Bet es, šķiet, arī Dezdemonu mīlu,

Pat īsti dedzīgi, bet tas vēl nav

Pats lielākais no visiem maniem grēkiem,

Jo īstais ir un paliek greizsirdība.

Man pietiek iedomāties to, ka moris

Ir manas sievas gultā vārtījies,

Ka tūdaļ visas iekšas riņķī griežas

Un sirdi atveldzē tik viena doma:

Lai viņš par sievu samaksā ar sievu.

Bet, ja tas neizdosies, tad es tādu

Šim morim greizsirdību iepotēšu,

Ko nespēs ārstēt prāts. Šai nolūkā

Es izmantošu mūsu Kasio,

Šo Venēcijas nederīgo slaistu.

Ja vien viņš savai lomai pakļausies,

Tad beidzot viņam mori uzrīdīšu,

Jo Kasio man arī ragus licis,

Bet moris būs no sirds vēl pateicīgs,

Ka esmu viņu beigās padarījis

Par ēzeli un miera vietā krūtīs

Puselles ielicis.

Uznāk herolds ar uzsaukumu. Ļaudis viņam seko.

Herolds. Mūsu dižais un drosmīgais ģenerālis Otello, kad pienākušas drošas ziņas, ka turku flote vētrā pilnīgi iznīcināta, izteicis vēlēšanos, lai ikviens svinētu uz­varas svētkus, piedalīdamies dejās, uguņošanā un citās tautas izpriecās, jo reizē ar šīs priecīgās ziņas saņemšanu viņš svin savas kāzas. Tāda ir viņa vēlē­šanās, un to viņš liek vēstīt. Visas pils telpas ir vaļā, un ikvienam ir atļauts tur iet un līksmot no šī va­kara piektās stundas līdz brīdim, kad pulkstenis sitīs vienpadsmit. Lai pati debess dod savu svētību Kipras ļaudīm un mūsu diženajam ģenerālim Otello.

Visi aiziet.

Ienāk Otello, Dezdemona, Kasio un pavadoņi.

Otello.

Jūs, Kasio, par sardzi gādājiet Šo nakti. Mums visiem jābūt nomodā, Lai viss ir kārtībā.

Kasio.

Kaut sardzes priekšnieks šonakt ir mums Jago, Es tomēr pārbaudīšu posteņus Vēl pats.

Otello.

Uz Jago varam paļauties. Ar labu nakti, draugs! Rītu agri

Mēs parunāsimies. — Nāc, mīlulīt, Nu arī mūsu darba diena galā, Lai tāpēc viņas saldos augļus šķinām. Ar labu nakti!

Otello, Dezdemona un pavadoņi aiziet.

Uznāk Jago.

Kasio. Sveiks, Jago! Nu iesim pārbaudīt sardzi.