VILJAMS ŠEKSPĪRS: OTELLO

Otello.

Man, augstie senatori, pieradums, Mans stingrais valdnieks, cieto kara gultu Ir pārvērtis par dūnu paklāju. Man patīk grūtums, tāpēc labprāt Pret turkiem karā došos es. Tik lūdzu, Lai manai sievai mītni ierādītu,

Tai pienācīgas telpas piešķirot Un citas ērtības, ko viņai nākas Pēc savas cieņas saņemt.

Hercogs.

Ja vēlaties,

Pie tēva dzīvot var. Brabancio.

Nē, es negribu!

Otello.

Es arī ne!

Dezdemona.

Nē! Tur dzīvodama, Es vienmēr tēvam acīs būtu Un viņu uztrauktu, jūsu gaišība, Jel uzklausiet jūs manu lūgumu, Kaut spētu jūsu vārdos saklausīt Sev labvēlīgu atbalstu.

Hercogs.

Ko vēlaties teikt, Dezdemona?

Dezdemona.

Tas, ka, mori iemīlēdama,

Es esmu spītējusi liktenim,

Jau visiem zināms. Tagad manai sirdij

Kļūst tīkams arī mana vīra darbs.

Kaut vaigs tam tumšs, bet tajā atmirdz prāts.

Ar viņa slavu, viņa varoņdarbiem

Nu savienota mana dvēsele.

Un, ja viņš tagad, augstie priekšnieki,

Uz karu iet, bet man liek palikt mājās,

Tad pārtraukta tiek svētā kalpošana,

Ko mīla uzliek man. Un iesāksies

Grūts laiks. Jel ļaujiet viņam līdzi braukt.

Otello.

Es lūdzu, piekrītiet!

Man debess liecinieks, to darīdams,

Es negribu ne juteklībai ļauties,

Ne asins kvēlei — jauneklības gadi

Man garām jau, — nedz mantot saldo baudu,

Bet tikai viņas labad runāju.

Jūs nedomājiet, dieva dēļ, ja viņa

Pie manis dzīvos, es tad aizmirsīšu,

Kas uzdots man. Nē, šķelmja Kupidons

Ja acis man tā aiztrieptu ar kaisli,

Ka lielo mērķi es vairs neredzu,

Lai tad šo manu bruņu cepuri

Par kastroli sev namamātes lieto,

Un visas nelaimes un paļas, zaimi

Pret manu godu saceļas.

Hercogs.

Lai notiek tā, ka paši izlemjat,

Vai viņai braukt, vai palikt, notikums

Liek steigties; šonakt pat jums jāaizbrauc.

Dezdemona.

Mans kungs, vai šonakt?

Pirmais senators.

Jā, šonakt.

Otello.

Labprāt!

Hercogs.

No rīta deviņos te sanāksim. Bet jūs, Otello, atstājiet mums kādu, Kas nogādās jums mūsu pavēles Un visu citu, ko jūs saņemt cienīgs Pēc amata.

Otello.

Te būs mans adjutants, Viņš goda vīrs un cilvēks uzticams. Pie manis braukdams, atvedīs man sievu Un visu to, ko jūsu gaišība Man sūtīt gribētu.

Lai noliek tā. Ar labu nakti, kungi!

Pievērsdamies Brabancio.

Cienīts sinjor, Ja vīru skaistu dara vīra sirds, Tad jūsu melnais znots kā saule mirdz.

Pirmais senators.

Sveiks, brašais mori, sargi Dezdemonu!

Brabancio.

Brauc, mori, tikai acis neaizdari: Ja krāpa tēvu, piekrāps tevi arī.

Hercogs, senatori, virsnieki un citi aiziet.

Otello.

Par viņu esmu drošs! — Nu, krietnais Jago, Man Dezdemona jāatstāj pie tevis. Tu savai sievai viņu uztici Un, tiklīdz iespējams, uz Kipru atved. Nāc, Dezdemona, man vairs palikusi Tik stunda mīlai, darbam, pavēlēm Un arī tev. Mums šonakt pavēl laiks.

Otello un Dezdemona aiziet.

Rodrigo. Jago!

Jago. Ko teiksi, lāga dvēsele? Rodrigo. Kā domā, ko es tagad darīšu? Jago. Tu liksies gultā un aizmigsi. Rodrigo. Es tūliņ slīcināšos.

Jago. Ja tā darīsi, draugs vairs nebūsi. Ak muļķīt, muļķīt!

Rodrigo. Muļķīgi ir dzīvot, kad dzīve kļuvusi par slogu. Un labi, ka ir tāds ārsts kā nāve, kas paraksta mums miršanu.

Jago. Ak nejēga! Es jau četrreiz septiņus gadus raugos šai pasaulē, bet, kopš sāku atšķirt labu no ļauna, es neesmu sastapis cilvēku, kurš prastu mīlēt pats sevi. Pirms teiktu, ka slīcināšos kādas tur pērļu vistas dēļ, es savu cilvēcisko izskatu apmainītu ar paviānu.

Rodrigo. Bet ko tad lai daru? Atzīstos, man kauns, ka esmu iemīlējies, bet es tur nekā nevaru līdzēt.

Jago. Nevari līdzēt! Blēņas! Tas atkarīgs no mums pa­šiem, vai esam tādi vai šitādi! Cilvēka miesa ir dārzs, kur mūsu griba ir dārznieks. Vai mēs gribam audzēt nātres vai sēt salātus, stādīt izopu vai iznīdēt timi- ānu, vienu augu aizvietot ar citiem, varam atstāt tos savā vaļā vai cītīgi mēslot un kopt — tas viss ir at­karīgs no mūsu gribas. Ja mūsu dzīves svariem būtu tikai miesas kārību kauss, bez prāta atsvara, kas velk to atpakaļ, tad mūsu asinis un visas zemiskās tieksmes iedzītu mūs postā. Bet mums ir prāts, kas atdzesē un savalda trauksmīgās dziņas, miesas kārī­bas un kaisles, tāpēc to, ko tu sauc par mīlestību, es uzskatu tikai par atvasi vai asnu.

Rodrigo. Tas nevar būt!

Jago. Tā ir tikai asiņu patvaļa, kam piebalso griba. Esi vīrs! Slīcināties! Slīcini kaķus un aklus kucēnus. Esmu apņēmies būt tev draugs un atzīstos, ka esmu saistīts pie tevis ar stipru enkura tauvu un nekad ne­esmu varējis būt tev tik noderīgs kā tagad. Piebāz maku ar naudu; taisies man karā līdzi. Pieliec lieko bārdu; es saku, piepildi maku ar naudu. Nevar būt, ka Dezdemona ilgi mīlēs mori, nedz viņš to, — pie­bāz maku ar naudu. Viss sākās brāzmaini, un tu re­dzēsi — tāpat tas beigsies; piebāz maku ar naudu. Tādi mori ir svaidīgi savās iegribās; pildi maku ar naudu. Un kumoss, kas tagad tiem šķiet salds kā me­dus, drīz vien var kļūt sīvāks par rutku. Viņa ir jau­na, viņas prāts šaudīgs. Kad moris būs apnicis, viņa apjēgs, ka vīlusies. Viņai vajadzēs ko citu, jā, tāpēc piebāz zutni ar naudu. Bet, ja gribi sevi nīcināt, tad izdomā kaut ko patīkamāku par slīcināšanos. Pagādā tikai labi daudz naudas. No vienas puses, liekulīgs svētulis, klaidonis, no otras puses, viltīga venēciete, un es galvoju, ka jūsu jūtas saskanēs un viņa beigās būs tava. Tāpēc meklē tik naudu. Slīcināties, — ko domā! To met no galvas ārā. Tad labāk lai tevi pa­kar, kad būsi visu izbaudījis, nekā slīcinies, dzīvē nekā neieguvis.

Rodrigo. Vai mani nepiekrāpsi, ja uz tevi paļaušos?

Jago. Par to esi drošs, gādā tik naudu. Es tev daudzreiz esmu teicis un atkal un atkal atkārtoju: es nīstu mori. Un iemeslu man pietiekami daudz; arī tev to nav mazums. Apvienosim savu atriebību. Ja tev izdotos viņam uzlikt ragus, tas tev būtu gandarījums, bet man izprieca. Laika mātes klēpī daudz tāda, kas grib ieraudzīt dienas gaismu. Uz priekšu! Ej gādā tik naudu! Rīt pamatīgāk parunāsim. Uz redzēšanos!

Rodrigo. Kur rīt mēs tiksimies?

Jago. Pie manis mājās.

Rodrigo. Es būšu agri klāt.

Jago. Nu staigā vesels. Vai dzirdi, Rodrigo?

Rodrigo. Kas ir?

Jago. Ne vārda vairs par slīcināšanos, vai dzirdēji?

Rodrigo. Es pārdomāju; labāk iešu pārdot muižu.

Aiziet.

Jago.

Tā allaž pārvēršu es savu muļķi Par savu naudas maku. Vai lai es Par tukšu savu laiku šķiežu? Es mori ienīstu, jo baumas klīst, It kā pie manas sievas viņš ir līdis. Gan nezinu, vai taisnība, bet tomēr Man pietiek aizdomu, lai rīkotos.

Viņš mani labi ieredz, tas jo labāk,

Un tādēļ vieglāk būs man panākt savu.

Te Kasio man labi noderēs.

Es viņu nocelšu vispirms no darba,

Un tad — bet kā, bet kā? — gan redzēsim.

Pēc kāda laika morim iečukstēšu,

Ka Kasio ar viņa sievu pinas.

Kāds viņam augums, cik viņš iznesīgs,

Kā radīts, sievietes lai mulsinātu.

Bet moris, vientiesīgs un atklāts,

Kas domā — cilvēki ir godīgi,

Aiz deguna to viegli pavazāt

Kā ēzeli.

Tā! Nolemts! Izdošanos redz jau acs, Šai darbā palīdzēs man sātans pats.

Aiziet.