VILJAMS ŠEKSPĪRS: OTELLO

Krastmala. Uznāk Monlano un divi augstmaņi.

Montano.

Vai jūras klaidā manāms ir kaut kas?

Pirmais augstmanis.

Nē, nav nekā, tik jūra augstu bango, Bet bangu klajā līdz pat apvārsnim Ne buras neredzu.

Montano.

Cik nikni krastā auka plosās. Pat mūsu cietoksnim nu ir ko turēt. Ja klajā jūrā trako vējš tāpat Un viļņu kalnus gāž, diezin vai spēs Kāds kuģis izturēt! Nez kas nu būs?

Otrais augstmanis.

Būs tas, ka turku kuģus izkliedēs! Pat putām apšļāktajā krastā stāvot, Šķiet viļņu kalni brāžas mākoņos; Un vētras kulto bangu putu krētes Triec līdz pat Greizo Ratu zvaigznājam Un nodzēš stingā pola sargu lāpas. Tik sabangotu jūru vēl nekad Es redzēj 's neesmu.

Monlano.

Ja turku flote Nav ostā tvērusies, tā nogrimusi būs, Jo tādu vētru neiztur neviens.

Uznāk trešais augstmanis.

Trešais augstmanis.

Jums, zēni, jaunas ziņas! Karš izbeidzies. Jo viesujvētra turkus pluinljusi tā, Ka izjukuši viņu nodomi Un kāda venēciešu kuģa ļaudis Teic — redzējuši flotes atliekas.

Montano.

Vai tiešām? Trešais augstmanis.

Tas kuģis ostā ienācis, Un drošsirdīgā mora vietnieks Kasio Šeit ieradies. Un arī pats Otello Šurp steidzoties ar augstām pilnvarām.

Montano.

Man prieks par to, būs īstens pārvaldnieks. Trešais augstmanis.

Bet šis pats Kasio, kaut priecājas Par turku bojā eju, tomēr skumst, Lūdz dievu par mori, jo viņa kuģis Ir jūrā aizrauts.

Montano.

Lai dievs ir žēlīgs! Es arī morim kalpojis un zinu, Viņš īstens karavīrs. Pie jūras steigsim, Lai kuģi skatītu, kas ieradies. Kas zin, var būt, ka plašā ūdens klaidā, Kur debess zilgme saskaras ar jūru, Mēs ieraudzīsim mori braucam.

Trešais augstmanis.

Iesim!

Jo tagad kuru katru brīdi Var moris ierasties.

Ierodas Kasio.

Kasio.

Jums, salas drosmīgie, es pateicos, Ka tā Otello sagaidāt. Lai debess

To sarga no negaisa. Viesuļvetrā Viņš sabangotā jūrā nozuda.

Montano.

Vai stiprs viņa kuģis? Kasio.

Tas kuģis pamatīgs, un stūrmanis īsts lietpratējs un ļoti izmanīgs. Es tāpēc nezaudēju cerību, Ka viss būs labi.

Ārā kliedz: «Kuģis, kuģis, kuģis!» Uznāk ceturtais augstmanis.

Kasio.

Kas tas par troksni? Ceturtais augstmanis.

Jau tukša pilsēta; un jūrmalā Stāv ļaužu bari, visi kliedz: «Kuģis!»

Kasio.

Es ceru, tas būs mūsu pārvaldnieks.

Dārd lielgabali.

Otrais augstmanis.

Tie, godu parādot, nu salutē; Nāk draugu kuģis.

Kasio.

Lūdzu, ser, uzziniet Un skaidri pasakiet, kas atbraucis.

Otrais augstmanis. Es noskaidrošu to.

Aiziet.

Montano.

Vai jūsu ģenerālis precējies? Kasio.

Viņš precējies un laimīgs, jo ieguvis Sev īstu skaistuli. Ne mute spēj

To apdziedēt, ne spalva aprakstīt. Ar savu neparasto daiļumu Tā mulsina pat pašu radītāju.

Ierodas atpakaļ otrais augstmanis. Kas atbraucis?

Otrais augstmanis.

Kāds Jago, ģenerāļa adjutants.

Kasio.

Tad laimīgs bijis viņa brauciens. Pat nelaiks, bangas, vētras gaudošana, Klints radzes, krāces, uzskalotie sēkļi, Kas uzglūn kuģa nevainīgam ķīlim, Aiz bijības pret daiļo Dezdemonu Ir norimuši postītāja darbā, Tai ceļu pašķirot.

Montano.

Kas ir šī daiļā?

Kasio.

Jau teicu, — pavēlnieka pavēlniece, Ko drošsirdīgais Jago atvedis, Viņš agrāk atsteidzies, kā gaidījām, Ak dižais Jupiter, Otello sargi Un kuģa burās savu elpu pūt, Lai viņa kuģis laimīgs ostā nāk, Lai dzēš tam mīlas slāpes Dezdemona. Viņš mūsu skumjos prātus ielīksmos Un Kiprā nodibinās mieru.

iznāk Dezdemona, Emīlija, Jago, Rodrigo un pavadoņi.

Redziet,

Nu kuģa dārgums krastā iznācis! Jūs, Kipras vīri, lokiet savus ceļus, Mēs sveicam tevi, kundze! Lai svētība tev līdzi iet un vada, Kur vien tu ej!

Dezdemona.

Jums pateicos, Kasio. Ko varat par manu vīru pastāstīt?

Kasio.

Viņš vēl nav ieradies; bet, cik man zināms, Viņš sveiks un vesels drīz būs klāt.

Dezdemona.

Ak, tomēr baidos. Kā jūs izšķīrāties?

Kasio.

Pret debesīm kad vijņi vētrā slējās, Mūs izšķīra … Bet klau, jau atkal kuģis!

Aiz skatuves kliedz: «Kuģis, kuģis!» Dārd lielgabali.

Otrais augstmanis.

Jau atkal salūts — sveiciens cietoksnim. Šķiet, draugu kuģis.

Kasio.

Ejiet apjautāties! Augstmanis aiziet.

Sveiks, adjutant!

Uzrunādams Emīliju.

Jūs arī sveika, kundze! Uz mani nedusmojiet, labais Jago, Ka, klausot savas zemes parašai, Es tagad atļaujos šo maigo brīvi.

Noskūpsta Emīliju.

Jago.

Ja viņa, sinjor, apstrādātu tāpat Ar lūpām jūs, kā mani apstrādā Ar mēli, apniktu jums drīz vien.

Dezdemona.

Nē, Jago, viņa gan nav pļāpīga.

Jago.

Ak vai! Diemžēl tā ļoti pļāpīga. To izjūtu arvien, kad miegā laižos. Bet, kundze, var jau būt, ka jūsu priekšā Spēj mēli pievaldīt un domās vien Tad mani nogānīt.

Emīlija.

Nav iemesla tā mani apvainot. Jago.

Kā tad! Jūs ārpus mājas tīrās bildes, Bet mājās tarkšķēs, kaķes plēsīgas. Kad soda — mocekles, kad aizskar - Jūs — lelles mājdarbos, bet gultā —

Dezdemona.

Ak, kauns tev, melkuli!

Jago.

Tas taisnība, ja ne, tad esmu turks. Jūs ceļaties, lai tikai niekotos, Bet strādāt sākat tikai gultā.

Emīlija.

Nu, odas viņš man nerakstīs.

Jago.

Tiesa gan.

Dezdemona.

Ko, mani cildinot, jūs sacerētu?

Jago.

Ak daiļā kundze, to man nelūdziet, Es radis esmu pelt, ne slavināt.

Dezdemona.

Nu, lūdzu! — Vai aizgāja uz ostu kāds?

Jago.

- velni, kundzes.

Jā, kundze, aizgāja!

Dezdemona.

Cik skumji man! Es labāk izlikšos, Ka esmu nevis bēdīga, bet jautra. — Nu, kā tu mani būtu slavējis?

Jago.

Jā gan! Bet asprātība paurī turas Tik sīksti kā putna līme pakulās. Es baidos vilkt, nāks līdzi smadzenes. Nu, lūk, te būs jums manas mūzas auglis: Ja skaistulei ir prāts, tad nav ko bēdāt, Gan pateiks tas, kam daile ies pa pēdām.

Dezdemona.

Teikts labi! Bet ja neglīta un gudra?

Jago.

Gan pratīs muļķi atrast tā arvien, Kas viņas bālo dailes ziedu ciena.

Dezdemona.

Jo tālāk, jo vēl sliktāk.

Emīlija.

Kā tad, ja daiļa ir, bet muļķe?

Jago.

Nē, skaista nevar pārāk muļķe būt, Vismaz tā zinās, kā pie bērna kļūt.

Dezdemona. Tie ir pliekani joki, ar ko uzjautrina muļ­ķus dzertuvēs. Kā gan tu cildinātu tādu, kas neglīta un turklāt muļķe!

Jago.

Nav neglītās nemaz tik stulbas, nē, Starp skaistulēm ir muļķes jāmeklē.

Dezdemona. Ak, gara tumsība! Par sliktāko pateikt visla­bāko! Bet ko tu teiktu par tādu sievieti, kuras ti­kums pelna tik lielu cieņu, ka to spiesti atzīt pat skauģi?

Jago.

Tā, kurai daiļums neliek lepnai kļūt, Kas runīga, bet nemēdz skaļa būt, Kas bagāta, bet naudu taupīt prot, «Man nevajag» — arvienu nosakot. Kas dusmās tad, kad brīdis atriebt klāt, Spēj naidu apspiest, dusmas remdināt, Kas dzimstot mantojusi prāta balvu — No laša astes atšķirt mencas galvu, Kas domāt spēj, bet domas noslēpt māk, Kas nesamulst, ja kāds pa pēdām nāk. Lūk, tā man liktos cienīga ik brīdi …

Dezdemona. Ko darīt?

Jago.

Liet kausos vājalu un muļķus zīdīt.

Dezdemona. Ak, cik tukšs un muļķīgs nobeigums! Tu ne­klausies viņā, Emīlij, kaut gan viņš ir tavs vīrs. Vai ne, Kasio, viņš ir izlaidīgs un bezkaunīgs melša?

Kasio. Viņš, kundze, nav paradis smalki runāt, tādēļ cie­niet viņu kā karavīru, nevis kā zinātnieku.