VILJAMS ŠEKSPĪRS - OTELLO

Jago. Vēl par agru, leitnant. Pulkstenis nav vēl desmit. Ģenerālis aizgāja tik agri, lai būtu kopā ar savu mīļo Dezdemonu. Tur nav ko iebilst, šī taču ir viņa kāzu nakts. Turklāt tāda sieviete patiktu pat Jupiteram,

Kasio. Jā, viņa ir lieliska sieviete.

Jago. Tiešām, ugunīga.

Kasio. Jā, maiga, tīra dvēsele.

Jago. Un kādas acis! Tās sauc un vilina.

Kasio. Jā, skaistas acis. Un tomēr tik nevainīgas.

Jago. Un balss! Vai tā neskan kā mīlas aicinājums?

Kasio. Patiesi, viņa ir pati pilnība.

Jago. Lai svētīta viņu kāzu nakts! Iesim, leitnant, man ir pudele vīna. Un šeit ir vēl divi Kipras jaunekļi, kuri labprāt tukšotu kādu kausu uz melnā Otello vese­lību.

Kasio. Tikai ne šonakt, mīļais Jago. Es par nelaimi ne­panesu dzeršanu, ātri reibstu. Es ļoti vēlētos, ka iz­gudrotu citas labākas izpriecas un laika kavēkli.

Jago. Bet tie ir mūsu draugi; nu, vienu mēriņu es dzeršu jūsu vietā.

Kasio. Vienu kausu esmu jau šovakar baudījis, turklāt stipri atšķaidītu, bet paskat, kā esmu iereibis. Jā, es maz varu panest, man trūkst drosmes ar dzērie­niem jokoties.

Jago. Ko niekus! Šī nakts taču ir domata priekam; jau­nekli vēlas iedzert.

Kasio. Kur viņi ir?

Jago. Tepat otrā istabā. Lūdzu, aiciniet viņus! Kasio. Nu, labi; tomēr man nepatīk.

Aiziet.

Jago.

Bez kausa, ko viņš šonakt tukšojis,

Ja spētu iemānīt es viņam otru,

Tad prāts tam norautos kā suns no ķēdes

Un sāktu kost. Rodrigo, kuram mīla

Kā cimdam apgriezusi oderi

Uz āru, tukšo Dezdemonas laimei

Jau kuro kausu. Drīz viņš stāsies sardzē.

Trīs kiprieši, trīs karsti vīri, kuri,

Kad aizskar godu, strauji iedegas

Kā visi kareivīgās salas ļaudis,

Ar manu gādību ir gluži pilnā.

Tie arī sargāt ies. Bet Kasio

Šo žūpu pulkā izdarīs ko tādu,

Kas viņus aizvainos. Redz, tur tie nāk!

Ja tālāk viss tik labi paveiksies,

Man ceļš pa straumei un pa vējam ies.

Atgriežas Kasio, Montano un augstmaņi, viņiem seko sulaiņi ar vīnu.

Kasio. Nudien, viņi mani ir jau piedzirdījuši.

Montano. Cik nu tur, pie karavīra goda zvēru, ne vai­rāk par pinti.

Jago. Hē, šurp vīnu!

Dzied.

Nu katrs pa kausam lai tver, lai tver, Nu katrs pa kausam lai tver. Ir kareivis vīrs,

Bet dzīves laiks īss, Un tādēj lai kareivis dzer!

Šurp vīnu, zēni!

Kasio. Nudien, lieliska dziesmiņa.

Jago. Es to iemācījos Anglijā, kur tiešām ir vislielākie dzērāji. Jūs, dāņi, jūs, vācieši, un jūs, resnvēderi holandieši, esat tīrais nieks pret angļiem.

Kasio. Vai tiešām angji ir tik lieli žūpas?

Jago. Un kā vēl! Kad dānis jau gul zem galda, kad vā­cietis ir piesūcies kā mārks, kad holandietim nāk jau atpakaj, tad anglis vēl nav pat lāgā ne iesilis.

Kasio. Uz mūsu ģenerāļa veselību!

Montano. Es jums pievienojos, leitnant, goda vārds.

Jago. Ai, brīnišķā Anglija!

Sāk dziedāt.

Bij ķēniņš Stefans skopulis, Tam pusvadmalas bikses šuva, Ja kronu ņēma skroderis, Tad ķēniņš zils no dusmām kļuva. Viņš tomēr liels bij valdinieks, Bet tu, brāl, esi tīrais gnīda, Un tev ar parķi jāiztiek, Nav nagi jāsnaiksta pēc zīda.

Kasio. Šurp vīnu! Šī dziesma ir vēl jaukāka par iepriek­šējo.

Jago. Vai vēlaties, lai vēlreiz nodziedu?

Kasio. Nē, tas nav mūsu amata cienīgi. Mēs visi esam, tā teikt, dieva ziņā; ir tādas dvēseles, kas glābjamas, un ir atkal tādas, kas nav glābjamas.

Jago. Gluži pareizi, mīļo leitnant.

Kasio. Bet par sevi gribētos teikt, — par mūsu ģenerāli un citiem augstiem vīriem man nav ne mazāko šaubu, — es ceru, mana dvēsele tiks glābta.

Jago. Arī es ceru to pašu, leitnant.

Kasio. Bet piedošanu! Vispirms debesu valstībā ieies leitnants un tikai tad viņa adjutants. Bet nu pietiks! Tagad pie darba. — Un piedod mums mūsu grēku parādus. — Kungi, ķersimies pie darba! Nedomājiet, kungi, ka esmu piedzēries. Redziet, tas ir mans adju­tants, tā mana labā roka, bet šī te — kreisā. Es ne­maz neesmu piedzēries. Es vēl itin labi turos kājās un itin labi runāju.

Visi. Nu lieliski!

Kasio. Tad ļoti ļoti labi! Jūs nedrīkstat domāt, ka esmu pilnā.

Aiziet.

Montano. Bet tagad iesim ārā uz terases, kungi. Izliksim posteņus.

Jago.

Jūs redzējāt šo jauno cilvēku?

Viņš būtu cienīgs kalpot Cēzaram,

Ja spētu valdīt savu vājību.

Cik žēl, bet jauneklis ir negants žūpa.

Man bail, ka uzticība, ko Otello

Tam dāvā, grūtā brīdī salu šo

Pie posta nenoved.

Montano.

Vai bieži dzer?

Jago.

Viņš, nabags, skaidrā būdams, nespēj aizmigt. Un divas diennaktis bez miega nīks, Ja reibums viņu neiešūpos snaudā.

Montano.

Tas būtu jāpasaka ģenerālim, Varbūt viņš ievērojis nav vai ari Redz tikai leitenanta tikumus, Eet aizmirst vājības. Vai jums tā nešķiet?

Ienāk Rodrigo.

Jago.

Kas ir, Rodrigo?

Paklusām.

Sekojiet leitnantam.

Rodrigo aiziet.

Montano.

Ir loti žēl, ka cienījamais moris

Tik atbildīgu vietu uzticējis

Sim cilvēkam, kam tādas vājības.

Kaut rastos jel kāds goda vīrs, kas morim

To pateiktu!

Jago.

Es gan to nedarīšu, Pat ja man visu salu atdotu, Jo mīlu Kasio un būtu priecīgs, Ja spētu izārstēt. — Kas tas par troksni?

Ārā skan kliedzieni: «Palīgā! Palīgā!» Ieskrien Rodrigo, kuram paka/ dzenas Kasio.

Kasio. Sasodīts! Blēdis! Nelietis! Montano. Kas noticis, leitnant?

Kasio. Šis zellis mācīs man, kas jādara! Kā korķi pudelē to ietriekšu!

Rodrigo. Sist mani!

Kasio. Tu man vēl runāsi, nelietis tāds!

Sit Rodrigo.

Montano. Mierā, leitnant, es ludzu, kungs. Valdiet ro­kas.

Kasio. Laidiet, kungs, vai ari es zvelšu jums pa pauri. Montano. Mierā, jūs esat piedzēries. Kasio. Piedzēries!

Viņi abi sāk cīnīties.

Jago

klusu uzrunā Rodrigo.

Tu steidzies prom un visus sacel kājās.

Rodrigo aizsteidzas.

Ak labais leitnant! Labie kungi!

Ho! palīgā! — Leitnant, kungs! — Montano, ser! —

Ho! kungi! — Tā nu gan ir īsta sardze!

Atskan zvans.

Kas tur zvana? Mierā, sātani!

Vēl sacels ļaudis kājās. Leitnant, valdieties,

Jūs tiksiet apkaunots.

Ienāk Otello ar pavadoņiem.

Otello.

Kas notiek šeit?

Montano.

Pie velna, asinis; esmu ievainots.

Ģībst.

Otello.

Stāt, ja jums dzīvība vēl dārga! Jago.

Stāt! Leitnant, ser! — Montano! — Kungi! Kur paliek jūsu pienākums un cieņa? Pats ģenerālis ieradies! Kauns! Rimstiet!

Vai esat jukuši! Kā tas iesākās? Vai jūs par turkiem kļuvuši un darāt To, ko pati debess viņiem liedza? Kauns, kristieši, tik nekristīgi kauties. Kurš dusmas nevaldīs, tas samaksās Ar savu dzīvību. Uz vietas palikt — Un zvanīšanu beigt, jo citādi Būs visa sala kājās. — Kas še notiek? Jūs, krietnais Jago, esat bāls aiz bēdām. Jel sakiet man — kurš pirmais traci sāka?

Jago.

Es nezinu. Nupat vēl bij tik mīļi Kā līgava un līgavainis, kuriem Vēl priekšā kāzu nakts. Bet pēkšņi it kā Tos būtu apmājusi ļauna zvaigzne, Rauj ārā zobenus un tikmēr cērtas, Līdz pašķīst asinis. Es nesaprotu, Kā iesākās šī naida pilnā ķilda. Kaut būtu karā nocirstas man kājas, Tad nestāvētu šeit, to neredzētu.

Otello.

Kā jūs tā aizmirsāties, Kasio? Kasio.

Man piedodiet! Es pateikt nevaru. Otello.

Un jūs, Montano, kuru ļaudis pazīst Kā krietni audzinātu, nosvērtu Un klusu jaunieti, ko visi gudrie Tā cienīja, man atbildiet — kā spējāt Pats savu labo slavu aptraipīt Un goda vīra vārdu apmainīt Pret traču cēlēja? Man atbildiet!