VILJAMS ŠEKSPĪRS - OTELLO

Otello.

Nu, teic — vai es jel ko tev esmu liedzis? Un tādēļ lūdzu tevi, atļauj man Kaut īsu brīdi palikt vienam.

Dezdemona.

Vai es to liegšu? Nē, mījais, dzīvo sveiks!

Otello.

Nu, sveika, drīz būšu es pie tevis.

Dezdemona.

Nāc, Emīlij! — Jūs dariet, kā jums tīk. Un zināt: es vienumēr jums paklaušos.

Dezdemona un Emīlija aiziet.

Mans daijais grēks! Un, kaut man bojā jāiet Es tevi mīlēšu! Būs viss kā haoss, Ja nespēšu vairs mīlēt.

Jago.

Mans cienīgs kungs … Otello.

Ko teiksi, Jago? .

Jago.

Vai toreiz Kasio, kad jūs ar kundzi Vēl cerējāties, zināja par to?

Otello.

Viņš visu zināja. Ko vaicā tā? Jago.

Es kaut ko skaidri neizprotu. Tāpēc ieprasos.

Otello.

Ko neizproti, Jago?

Jago.

Es domāju, viņš kundzi nepazina. Otello.

Kā ne! Vēl pats mūs kopā saveda. Jago. Vai tiešām?

Otello. Jā, tiešām! Tiešām, vai tas kas Jauns? Vai viņš nav godīgs?

Jago. Godīgs, mans kungs!

Otello. Godīgs! Jā, godīgs.

Jago. Mans kungs, cik zināms man …

Otello. Kā tu domā?

Jago. Ko domāju, mans kungs?

Otello.

Ko domāju, mans kungs! Dievs žēlīgs, ko tu visu atkārto Un domās it kā kaut ko baigu slēptu;

Tev kādas aizdomas, to jaušu. Vēl nupat izmeti, tev nepatīkot, Ka Kasio tā aizbēdzis. Nu, kāpēc? Bet, kad es ieteicos, ka viņš bij savedējs, Tu iesaucies: «Vai tiešām?» — un pieri Tad sarauci tu īgnās dusmu krunkās. Man prātā iešāvās, tev kaut kas briesmīgs Ir zināms. Ja mani tiešām mīli, Tad pasaki man to.

Jago.

Mans kungs, jūs zināt, es jūs mīlu. Otello.

Ticu.

Un taisni tāpēc, ka tev esmu mīļš, Ka vārdus nemētāsi vis pa vējam, Man tava stomīšanās satrauc sirdi. Ka pusvārdos mēdz runāt mēlnesis, Tas zināms sen, bet tagad goda vīram Ar mokām smagi vārdi laužas ārā No sirds.

Jago.

Par Kasio man jāsaka, Viņš godīgs ir, no sirds to varu teikt.

Otello. Un es tāpat.

Jago. Ikviens lai ir, kāds ir; bet nevis tāds, kāds nespēj būt.

Otello. Jā, tiešām, ikviens lai ir, kāds ir. Jago. Man tādēļ šķiet, ka Kasio ir godīgs. Otello.

Nē, nē, tu tomēr pūlies slēpt kaut ko. Es lūdzu, saki man, ko domā tu! Kas tur ko prātot daudz, teic man Kaut vissliktāko.

Piedodiet, mans kungs! Gan pienākums man liek jums paklausīt, Bet savas domas teikt nav spiests pat vergs. Var domas melīgas un ļaunas būt; Kur drošība, lai ļaunums neielavītos Pat templī? Un vai tāda sirds maz ir, Tik šķīsta, kurā tumšas aizdomas Sev mājas vietu neņemtu un cīņā Pret tīrām jūtām nestātos?

Otello.

Pret savu draugu tu kā sazvērnieks, Ja domā, ka viņš aizvainots, un tomēr To viņam nesaki.

Jago.

Es lūdzu jūs, Kaut sliktas nojautas man šaujas prātā, — Jo tāds jau ir mans dabas dotais lāsts, Es esmu aizdomīgs un redzu ļaunu Pat tur, kur ļauna nav, — bet jūsu saprāts Jums neļaus manas vārgās aizdomas Par pilnu ņemt. Un mani vērojumi, Kas ir tik nedroši, jūs nesatrauks. Tas jūsu mieram kaitētu, tāpat Kā manam godam, vīrišķībai, prātam, Ja savas domas atklātu.

Otello.

Kā tā?

Jago.

Vienalga, sievietei vai vīrietim,

Pats dārgākais ir viņa labā slava.

Ja nozog maku mums, tas nav nekas,

Maks šodien tavs, rīt cita, kalpo daudziem,

Bet, kas tev labo slavu laupījis,

Tas tevi aplaupa līdz pēdējam,

Kaut pats no tā sev nemanto nenieka.

Otello.

Es tevi lūdzu, runā saprotamāk. Jago.

Pat mana sirds ja jūsu rokās būtu, Es klusētu, jo runāt nedrīkstu.

Otello. Kā tā?

Jago.

Kungs, sargieties no greizsirdības, Sī zaļacainā nezvēra, kas smejas Par to, ko aprij. Tad jau laimīgāks Ir pievilts vīrs, kas savu padauzu Spēj nicināt, ne tas, kas mocīdamies Mīl, nemīl, šaubās, dievina un nīst.

Otello.

Ak posts!

Jago.

Jā, tad jau nabagais, Kas nealkst mantas, daudzkārt bagātāks Par bagāto, kurš visu mūžu baidās, Ka neizput, un nabags ir kā ziema. Dievs, manus tuviniekus pasargi No greizsirdības.

Otello.

Ko tas nozīmē? Tu domā, ka es dzīvi sagandētu Ar greizsirdību, aizdomīgi blenzdams, Kā mēness aug un dilst? Es aizdomas Kā mezglu pārcirstu. Bet būtu āzis, Ja prātu ilgi nodarbinātu Ar visādiem no gaisa grābtiem niekiem, Ko tu te mels. Par to es neuztraucos. To visi teic, ka mana sieva skaista, Ir jautra, laipna, vienmēr attapīga, Prot sabiedrībā tērzēt, dejo, spēlē, Jo labam tikumam tas nekaitē.

Tāpat es nebaidos, ka viņa mani

Var tālab krāpt, ka neesmu tik skaists,

Jo viņa redzēja, ko izvēlas.

Man, Jago, šaubu nav, ja tādas rastos,

Es pārbaudītu, un, ja būtu tā,

Tad dzīvo sveika, mīla, greizsirdība!

Jago.

Man prieks par tādu spriedumu.

Nu varu es no mīlas pilnas sirds

Jums teikt par manām aizdomām.

Par pārbaudi te runas nav, bet sievu,

Tāpat kā Kasio, jūs uzmaniet.

Tā apdomīgi, pamazām, bez satraukuma.

Man būtu žēl, ja jūsu skaidrā sirds

Un paļāvība tiktu pievilta.

Es venēcietes labi pazīstu.

Vien debess zin tos noslēpumus,

Par kuriem viņu vīriem nav ne jausmas,

Un viņām grēks nav grēks, ja netiek atklāts.

Otello.

Vai tas var būt?

Jago.

Bet tēvu viņa taču piekrāpa, Un, lai gan teica, bīstoties no jums, Tā jūs jau mīlēja?

Otello.

Jā gan!

Jago.

Nu palūk!

Tik jauna bij, bet izlikties jau prata Un tēvu mānīja. Viņš domāja — Jūs meitu apbūris. Nu pietiek! Es pazemīgi lūdzu piedot man, Ka jūs tā mīlu.

Es loti pateicos.

Jago.

Šķiet, mani vārdi apbēdina jūs.

Otello.

Ak nē, nemaz!

Jago.

Es tomēr baidos. Man varat ticēt, to es pateicu, Jūs mīlēdams, bet esmu satraucis. Ak, lūdzu, nepiešķiriet manām domām Tik lielu nozīmi, jo pagaidām Tās ir tik aizdomas.

Otello.

Nē jel!

Jago.

Bet, ja tomēr Jūs darāt to, tad mērķī aplamā Es trāpījis, jo Kasio mans draugs. Ak kungs, jūs tomēr satraukts.

Otello.

Ne pārāk,

Es savai Dezdemonai uzticos. Jago.

Lai slavēts jūs un jūsu uzticība! Otello.

Bet ari dabā gadās izņēmumi. Jago.

Nu, redziet nu! Es teikšu atklāti,

Jau tas, ka viņa visus preciniekus,

Kas bij no viņas rases, viņas kārtas,

Kā tas tai pienācās, atraidīja,

Var liecināt, ka viņas tieksmēs bijis

Kaut kas tāds dīvains, tumšs un pretdabisks.

Man piedodiet, es tieši nerunāju

Par jūsu sievu, tikai baidos,

Otello.

Ka viņa nesāk domās salīdzināt Jūs ar savas zemes tautiešiem Un sperto soli nenožēlo.

Ej!

Ja tu ko pamanīsi, saki man. Lai arī tava sieva pavēro.

Jago

aiziedams.

Mans kungs, jums visu labu! Otello.

Kādēļ es precējos? Šis krietnais cilvēks Zin, protams, vairāk, nekā pateica.

Jago,

atpakaļ ienākdams.

Un vēl, mans kungs, ja atļaujat man sacīt:

Jūs pārāk neraizējieties šai lietā,

Laiks noskaidros. Un tāpēc Kasio

Es neņemtu vēl atpakaļ.

Viņš lielisks karavīrs, tas jāatzīst,

Bet es to vērotu tā notālēm.

Ir svarīgi, kā kundze izturēsies,

Ko teiks par leitenanta likteni.

Un beidzot gribu piebilst vēl es vienu:

Uz mani baumas pārāk iedarbojas,

Šķiet, ari šoreiz baiļojos par daudz.

Otello.

Ak, neraizējies, protu valdīties.

Jago.

Nu vēlreiz sveiki!

Aiziet.

Otello.

Šis virs man liekas neparasti godīgs,

Turklāt jo labi pazīst cilvēkus