VILJAMS ŠEKSPĪRS - OTELLO

Tad lai viņš žēlīgs ir un pasaka.

Tad jālūko man samierināties

Ar likteni vai jādodas kur meklēt

Sev jaunu laimi.

Dezdemona.

Ak krietnais Kasio, Es nespēju vairs aizrunāt par jums! Mans labais vīrs tik ļoti pārvērties, Tik bargs un drūms, ka viņu nevar pazīt. Lai lūdz par mani visi svētie tā, Kā jūsu labā savu vīru lūdzu, Bet cita neiemantoju nekā, Tik melnu naidu. Jums vēl jāpaciešas, Sev rodot mierinājumu ar to, Ka esmu vairāk lūgusi, kā spēju.

Jago.

Vai kungs bij dusmīgs? Dezdemona.

Jā, viņš aizgāja Tik drūms un dīvains, patiesi satraukts.

Jago.

Vai tas var būt? Es esmu redzējis, Kā lielgabali nopļauj viņa rindas Un viņam blakus saļimst asinis Tā miesīgs brālis. Ja tagad dusmīgs viņš, Tad būs kas nelāgs gadījies. Es iešu Un pajautāšu pats, par ko viņš skaišas.

Dezdemona. Jā, ejiet!

Jago aiziet.

Varbūt tam sakars kāds Ar viņa dienestu, nāk ļaunas ziņas No dzimtenes, vai arī šeit kas ļauns Tiek perināts, kas viņu uztrauc. Vīri Mēdz tādās reizēs dusmoties par nieku, Kaut dusmu īstais pamats cits. Tā būs! Jo pietiek iesūrstēties pirkstiņam, Caur visu miesu sāpju strāvas šaujas. Nē, vīri nav nekādi eņģeļi Un nespēj mūžam būt pret mums tik maigi Kā kāzu naktī. Mīļā Emīlij, Es esmu pelnījusi pārmetumus Par to, ka savu mīļo notiesāju Pēc viltus liecinieku liecībām. Viņš tika netaisnīgi nosodīts.

Emīlija.

Dod dievs, ka tās ir viņa darba rūpes, Kā sakāt, ne greizsirdība, aizdomas Par jums.

Dezdemona.

Nē, nav greizsirdībai iemesla!

Emīlija.

Ak mūžs, vai viņai iemesla maz vajag? Tā reizē māte ir un viņas bērns, Tā zvērs, kas izsalkumā plosa sevi.

Dezdemona.

Lai sarga dievs Otello no šī zvēra!

Emīlija.

Vaids vietā, āmen!

Dezdemona.

Jūs, Kasio, šeit uzgaidiet, es iešu. Ja viņš būs runājams, tad raudzīšu Es atkal viņu jūsu labā lūgt.

Kasio.

Jums, kundze, pazemīgi pateicos.

Dezdemona un Emlli/a aiziet. Ienāk Bianka.

Bianka.

Sveiks, Kasio!

Kasio.

Kā klājas, mīļā Bianka? Kā jūs šeit gadījāties? Nupat esmu Pie jums ceļā, manu spulgacīt!

Bianka.

Bet es pie jums šurp steidzos, Kasio. Jūs laupījāt man nedēļu un stundas Simt sešdesmit un astoņas, turklāt Tās nebij parastās, bet moku stundas, Kad gaida mīļāko.

Kasio.

Jel piedodiet! Šis laiks man aizritējis smagās rūpēs;

Bet nebēdājiet, kolīdz bušu brīvs, Es visu nokārtošu, mīļā Bianka!

Sniedz Biankai Dezdemonas mutautiņu.

Še, izšuj tādu arī man!

Bianka.

Kur ņēmāt? To iedeva jums jaunā draudzene. Ak, tādēļ jūs pie manis nenācāt; Tur gājāt? Labi, labi.

Kasio.

Nu, pietiks! Un Jaunās aizdomas, — tās velnam rīklē. Kur ņēmu to? Jūs greizsirdīga nu, Ka mutautiņš man dots par piemiņu. Nē, zvēru, tā tas nav.

Bianka.

Bet kas tad cits?

fr-.

Kasio.

Es, mīļā, nezinu, to atradu. Man iepatikās tas, un, iekāms kāds To atprasīs, jūs paraugu noņemiet Un izšujiet. Te būs. Un tagad ejiet!

Bianka.

Kāpēc man jāiet?

Kasio.

Es gaidu šeit nākam ģenerāli Un negribētu, ka viņš mani redz Te kopā ar sievieti.

Bianka.

Un kāpēc ne?

Kasio.

Tik nedomājiet, ka jūs nemīlu.

Bianka.

Bet, tā kā jūs vairs mani nemīlat, Tad, lūdzu, nāciet, drusku pavadiet Un sakiet, šovakar vai varu gaidīt.

Kasio.

Jā, var jau pavadīt, bet tālu ne. Es gaidu ģenerāli. Gan nu tiksimies.

Bianka.

Es būšu pieticīga — gaidīšu.

Abi aiziet.

Ierodas Otello un Jago.

Jago.

Tad jūs tā domājat?

Otello.

Nu, protams, Jago!

Jago.

Ka slepens skūpsts … Otello.

Ir aizliegts skūpsts.

Jago.

Un kailai gultā pagulēt ar draugu Bez nelietīgām domām nav iespējams?

Otello.

Ar draugu? Gultā? Kailai? Un bez grēka? Kam velna priekšā gan tā liekuļot? Pat godīgs cilvēks, velnu kārdinādams, Met izaicinājumu debesīm.

Jago.

Kad rātni guļ, tad slikta nav nekā; Ja mutautu es sievai dāvinājis …

Otello. Kas tad?

Jago.

Mans kungs, tad viņai pieder tas, un viņa Var to tālāk dāvināt, kam vien tik grib.

Otello.

Bet viņai ir savs gods, kas jāsarga, Vai arī to tad viņa citam atdot var?

Jago.

Nu, gods, tā teikt, ir netaustāma balva; Un bieži vien šķiet godīgs tas, kam goda Nav, tik ar to dižojas. Bet mutautiņš …

Otello.

Kaut spētu aizmirst to. — Tu sacīji — Nē, nē, tas lidinās man atmiņā Kā krauklis pāri sērgas pilnai mājai. Tu teici — mutautiņu lieto viņš?

Jago.

Nu, kas tur slikts?

Otello.

Tas vairs nav labi.

Jago.

Kā tā?

Vai vērts maz nopietni to ievērot, Ja ņirdzīgs bezkauņa un pavedējs, Kad savu panācis pie sievietes, Vairs nespēj mēli savaldīt un pūš par To uz visām pusēm.

Otello.

Vai viņš ko melsis?

Jago.

Jā, teicis gan, mans kungs! Bet ticiet man, Tik to, ko viegli noliegt var.

Otello.

Ko saka?

Jago.

Viņš saka, esot… kā lai pasaku?

Otello. Ko? Ko?

Jago.

Gulējis…

Otello.

Pie viņas gulējis?

Jago. Pie viņas, ar viņu, kā vien jums tik.

Otello. Gulējis pie viņas! Gulējis viņai virsū! — Tā var teikt vienīgi melis. — Gulējis pie viņas! Cik riebīgi! Mutautiņš — atzīšanās — mutautiņš! — Likt, lai at­zīstas un tad pakārt; nē, vispirms pakārt un tad likt, lai atzīstas. Es drebu kā drudzī. — Tas nevar būt, ka daba liktu cilvēkam tā bez jēgas ciest. — Vai tad vārdi vien spēj tā satraukt? Cik riebīgi! Tie ir de­guni, ausis un lūpas. Vai tas maz iespējams? — Likt atzīties? — Mutautiņš? — Ak, sātans!

Otello zaudē samaņu.

Jago.

Lai mana inde iedarbojas, lai!

Lūk, tā mēs ķeram lētticīgus muļķus.

Un daža laba tikla sieviete

Bez grēka apkaunota tiek. Mans kungs!

Otello, dzirdiet!

Uznāk Kasio. Redziet, te Kasio!

Kasio.

Kas noticis?

Jago.

Vai redzat, manam kungam krītamais, Kopš vakardienas nu jau otra lēkme.

Kasio.

Tad berziet deniņus.

Jago.

Tas nepalīdz! Lai pagujas mazliet un atpūšas. Ja aizskarsim, tad putas nāks pa muti Un krampji atsāksies. Skat, pakustējās! Jūs labāk vēl uz brīdi aizejiet, Gan drīz viņš atžirgs. Tiklīdz būšu brīvs, Tā tūdaļ saukšu jūs. Mums jāparunā. —

Kasio aiziet.

Vai, ģenerāl, jūs nesasitāt galvu?

Otello.

Tu mani izsmej?

Jago.

Izsmeju? Ak dievs! Tik vīrs lai bēdās cieņu nezaudē!

Otello.

Bet pievilts vīrs ir briesmonis un zvērs. Jago.

Ja tā, tad visas lielās pilsētas

Vai mudž no briesmoņiem un zvēriem.

Otello.

Vai atzinās?

Jago.

Mans kungs, jel esiet vīrs! Cik pasaulē gan bārdaiņu, kas velk To pašu jūgu! Un cik lētticīgo, Kas naktis pārlaiž iebraucamā vietā, Ko lepni sauc par savas sievas gultu! Jums taču vieglāk, jūs tā nedomājat. — Kas tā par elles nekaunību — likt

Ar netiklēm lai guļam vienā gultā Un ticam tām! Tad labāk zināt man, Kas esmu es un kas būs viņa mirstot.

Otello.

Jā, prātīgs vārds!

Jago.

Es lūdzu, paslēpieties Un pacietīgi noklausieties visu; Kad jūs kā nesamaņā gulējāt, Kas īstam vīram tomēr nepieklātos, — Te bija Kasio. Par jūsu kaiti Kaut ko samelojis, aizvīlu to prom. Bet nu viņš drīz būs klāt, lai aprunātos, Kā solīja. Bet jums ir jāpaslēpjas, Tad redzēsiet, kā viņa sejā mainās Ar augstprātību visu zinošs smīns. Es likšu, lai viņš vēlreiz pārstāsta, Kopš kura laika, kad, cik bieži, kur Ir bijis divatā ar jūsu sievu. Jūs blēdi vērojiet, bet esiet mierīgs, Ja ne, tad būsiet naida perēklis, Ne kārtīgs vīrs.