VILJAMS ŠEKSPĪRS: OTELLO

Otello.

To apsolu tev, Jago. Es būšu pacietīgs tikpat, cik viltīgs. Bet vēlāk asinskārs.

Jago.

Jā, vēlāk!

Jo nav kur steigties! Tagad slēpieties! —

Otello paslēpjas.

Es sākšu viņu iztaujāt par Bianku,

Šo staiguli, kas visiem pārdodas

Par uzturu, bet tagad uzķērusies

Uz Kasio. Nereti padauzu,

Kas piekrāpj desmit, pašu piekrāpj viens

Bet Kasio, kad pieminēšu Bianku,

Sāks zoboties. — Nu, paskat, viņš jau nāk! Un, kad viņš ņirgs, Otello kļūs vai traks, Un viņa vientiesīgā greizsirdība Pa savai modei iztulkos tā smieklus Un kustības. —

Uznāk Kasio. Kā klājas, leitnant?

Kasio.

Ak vai! Jūs mani saucat tādā vārdā, Ko zaudējis, es gribu labāk mirt.

Jago.

Gan Dezdemona paaugstinās jūs.

Klusāk.

Nu, protams, ja tas Biankas spēkos būtu, Viss veiktos žiglāk.

Kasio.

Muļķa gļēvule!

Otello.

Skat, skat, viņš smej par to. Jago.

Ak, tā nu gan ir karsta mīlētāja! Kasio.

Jā, liekas, nabadzīte, mani mīl. Otello.

Nu viņš tam izvils visu patiesību. Jagro.

Nu viņa stāsta: jūs šo precēšot. Vai taisnība?

Ha, ha, ha!

Otello.

klusi.

Jā, apsmej, apsmej mani, romieti!

Kasio. Es lai viņu precētu? Šo prieka meitu! Vai domā­jiet, ka esmu galīgi dulls? Vai ka man vairs sma­dzeņu nav galvā? Ha, ha, ha!

Otello

klusi.

Tā, tā, tā, tā, smiekli tev dārgi maksās. Jago. Patiesi! Valodas jau klīst, ka precēšot. Kasio. Tie meli! Jago. Kāpēc gan man jāmelo? Otello

klusi.

It kā manis nebūtu pasaulē! Labi!

Kasio. To viņa saka aiz muļķības, jo sajauc gribēšanu ar varēšanu. Nē, es viņai neko neesmu solījis.

Otello

klusi.

Jago māj man. Tātad tūliņ sāksies stāsts.

Kasio. Viņa nupat te bija. Viņa man visur seko. Kad es viendien liedagā runāju ar dažiem venēciešiem, viņa pienāk man klāt un krīt ap kaklu.

Otello

klusi.

Un pilnā balsī saka: «Ak tu manu mīļo Kasio,» — vai ko tamlīdzīgu.

Kasio. Un nelaiž vaļā, tik bučo un raud, un velk sev līdzi. Ha, ha, ha!

Otello.

klusi.

Tagad viņš rāda, kā viņa velk to uz manu istabu. Ak, cik skaidri redzu jūsu degunus, tikai neredzu suņa, kam tos pasviest.

Kasio. Jā, tagad man no viņas jātaisās vaļā.

Jago. Redzi, tur jau viņa nāk!

Kasio. Gluži kā sesks, tikai jaukāk smaržo.

Uznāk Bianka. Ko jūs tā bizojat man visur pakaļ?

Bianka. Lai pats velns un velna krustmāte skrien jums pakaļ! Kāda joda pēc jūs man devāt šo mutautiņu? Ak, es muļķe, kāpēc man vajadzēja to ņemt? Man esot jānoņem paraugs, jātic, ka jūs to atradis savā istabā un nezinot, kas to tur pametis! To jums iede­vusi kāda plancka, bet nu man jānoņem paraugs. Pie- vāciet un dodiet to savai ucinātājai, nekāda parauga no tā es neņemšu.

Kasio. Bianka mana miļā, kā nu tā var melst? Otello

klusi.

Zvēru, tas ir mans mutautiņš.

Bianka. Ja gribat, varat šovakar atnākt, ja ne, tad cit­reiz.

Aiziet.

Jago. Ātrāk, ātrāk, skrejiet viņai pakaļ.

Kasio. Būs vien jāiet, citādi viņa sacels visu pilsētu kā­jās.

Jago. Vai iesiet šovakar pie viņas vakariņās? Kasio. Būs jau jāiet.

Jago. Tad es ari tur aiziešu. Man ar jums jāparunājas.

Kasio. Lieliski. Noteikti atnāciet!

Jago. Bet nu gan ejiet!

Kasio aiziet.

Otello,

panākdamies uz priekšu. Kā lai es viņu nogalinu, Jago?

Jago. Vai redzējāt, kā viņš pats par saviem blēža dar­biem smējās?

Otello. Jā, Jago.

Jago. Un mutautiņu ari jūs redzējāt?

Otello. Vai tas bija mans?

Jago. Zvēru, ka jūsu. Un redziet, cik necienīgi viņš iztu­ras pret jūsu sievu, nabaga muļķīti. Viņas dāvanu viņš atdod savai draugaļai.

Otello. Kaut es varētu viņu deviņus gadus no vietas gali­nāt. Tāda sieviete! Tāda burvīga, jauka sieviete!

Jago. Ak, tādas domas gan metiet pie malas!

Otello. Kaut viņa pazustu un sapūtu jau šonakt, nolā­dētā! Nē, viņa vairs nedzīvos! Man sirds cieta kā ak­mens, ja sitīsi, roka sāpēs. — Ak, viņa ir visjaukākā sieviete pasaulē: viņai būtu vieta pie imperatora sā­niem un tam pavēlēt.

Jago. Nedomājiet nu vairs par to.

Otello. Lai viņu pakar! Tomēr es saku, kas ir: cik smalki viņa prot izšūt, cik skaisti spēlē. Viņas dziedāšana niknu lāci var padarīt rāmu. Cik gaišs viņas prāts, cik viņa atjautīga!

Jago. Jo ļaunāk viņai!

Otello. Jā, tūkstoškārt. Un cik viņa piemīlīga!

Jago. Pat parak!

Otello. Tev taisnība. Bet man tomēr žēl, Jago. Ai Jago, man viņas tik ļoti ļoti žēl!

Jago. Ja jau jums viņas netiklība sagādā tādu baudu, nu ko, tad ļaujiet, lai viņa grēko vien tālāk. Ja jums tas nekaitē, tad citiem gar to nav nekādas daļas.

Otello. Padarīt mani par ragulopu?! Nē, es viņu gabalu gabalos sakapāšu!

Jago. Tā ir nelietība.

Otello. Ar manu leitnantu!

Jago. Tas vēl nelietīgāk.

Otello. Pagādājiet man indi, Jago. Šodien pat. Tad man nebūs jāizskaidrojas, un viņas skaistums mani atkal nepadarīs vāju. Šodien pat, Jago.

Jago. Kāpēc indi? Tad labāk viņu nožņaugt tai pašā ap­gānītajā laulības gultā.

Otello. Labi, labi, tāds sods man patīk. Ļoti labi!

Jago. Bet ar Kasio tikšu galā es. Ap pusnakti jūs kaut ko dzirdēsiet.

Otello.

Tad labi, norunāts!

Atskan taures.

Nez kam tās taures?

Jago.

Būs sūtnis atbraucis no Venēcijas, Lūk, Lodoviko nāk un jūsu sieva!

Uznāk Lodoviko un Dezdemona ar pavadoņiem.

Lodoviko.

Sveiks, dižais ģenerāl!

Otello.

Sirsnīgi sveiks!

Lodoviko.

Jūs hercogs sveicina un senatori.

Pasniedz vēstuli.

Otello.

Es skūpstu viņa gaišo dāvanu.

Attaisa vēstuli un sāk lasīt.

Dezdemona.

Kas jauns, mans mīļais brālēn Lodoviko?

Jago.

Es priecājos, sinjor, ka man tas gods Jūs Kiprā sveicināt.

Lodoviko.

Paldies! Kā klājas leitnantam Kasio?

Jago.

Viņš dzīvs, sinjor.

Dezdemona.

Viņš, brālēn, sanīdies Ar manu vīru. Salabiniet viņus!

Otello.

Vai jūs tā domājat?

Dezdemona.

Mans kungs?

Otello

lasa.

«To izpildiet, kā teikts, bez kavēšanās.» Lodoviko.

Tas nebij jums, viņš lasa vēstuli. — Jūs teicāt, viņi abi tagad naidā?

Dezdemona.

Tā diemžēl ir! Es daritu it visu, Lai draugi izlīgtu. Man leitnants mīļš.

Otello.

Ak velns un zēvele!

Dezdemona.

Mans kungs?

Otello.

Jus dulla!

Dezdemona.

Viņš dusmīgs?

Lodoviko.

Laikam vēstule to uztrauc. Cik zinu, viņš tiek mājup aicināts, Bet Kiprā pārvaldnieks būs Kasio.

Dezdemona.

Es priecājos par to!

Otello.

Tiešām?

Dezdemona.

Mans kungs?

Otello.

Man savu sievu dullu redzēt prieks!

Dezdemona.

Otello mīļais mans!

Otello.

Se! Ragana!

Sit viņai.

Dezdemona.

To neesmu es pelnījusi.

Lodoviko.

Mans kungs, Neviens tam Venēcij ā neticētu,

Pat ja es zvērētu. Ne, tas par daudz, Jūs lūdziet piedošanu; viņa raud.

Otello.

Ak sātans, sātans! Ja no sievu raudām Lemts būtu zemei grūtai kļūt, tad dzimtu No katras asaras pa krokodilam. Prom!

Dezdemona,

iedama prom. Es jau eju, lai jūs neskaistos.

Lodoviko.

Cik paklausīga sieva! Ģenerāl, Es lūdzu, aiciniet to atpakaļ.

Otello. Kundze!

Dezdemona. Jā, mans kungs?

Otello. Ko teiksiet viņai?