VILJAMS ŠEKSPĪRS - OTELLO

To zin vien debesis!

Emīlija.

Lai mani pakar, šīs nevalodas Būs palaidis kāds riebīgs nelga, Kāds blēdīgs lišķis, pēc vietas tīkojot. Ja tā tas nav, tad mani pakariet!

Jago.

Nav tādu pasaulē, tas nevar būt!

Dezdemona.

Un, ja tāds ir, lai debesis to žēlo.

Emīlija.

Lai cilpa žēlo, elle grauž tā kaulus! Saukt viņu netikli? Kas nāk pie viņas? Kur? Kad? No kurienes? Kā tas iespējams? Būs mori sakūdījis nekrietns bezgodis. Ļauns nelietis ar zemiem nolūkiem. Ak debess, tādu ja kur atrastu, Tad katram goda vīram jādod pletne, Lai kapā to un kailu trenc no austrumiem Līdz rietumiem.

Jago.

Jel klusāk runājiet!

Emīlija.

Ak, kauns! Un tāds pats nelietis reiz jums Bij galvu piedzinis ar aizdomām, Ka es, lūk, pinoties ar mūsu kungu.

Jago.

Jel rimstiet, dullā!

Dezdemona.

Ak Jago, sakiet man — Kā spētu atgūt vīra labvēlību? Jūs viņu palūdziet. Man jausmas nav, Par ko viņš dusmo. Cejos krītot, zvēru, Ka allaž uzticīga biju es Tam vārdos, darbos, rītā, vakarā Un manas acis, ausis, jūtas, domas Nav citur prieka meklējušas sev. Ja viņu nemīlu vai nemīlēju, Vai nemīlēšu, pat ja kādreiz viņš Man ce]u parādīs kā diedelniecei,

Lai tad man dzīves nav! Lai viņa naids Man atņem dzīvību, bet mūsu mīlu Es tomēr glabāšu. Vārds «netikle» — Cik riebīgs tas, man grūti izteikt to; Un pasaulē nekur nav tādas varas, Kas mani piespiestu par tādu kļūt.

Jago.

Es lūdzu, apmierinieties! Viss pāries. Tā augstais amats ir ar savām rūpēm, Un tādēļ viņš ir saīdzis pret jums.

Dezdemona. Kaut būtu tā!

Jago.

Par to es galvoju. Atskan taures.

Klau! Taures! Tās vakariņās aicina! Jau Venēcijas sūtņi stāv un gaida. Jums jāiet, neraudiet; gan viss būs labi!

Dezdemona un Emīlija aiziet. Ienāk Rodrigo.

Nu, Rodrigo, kas jauns?

Rodrigo. Es nevaru teikt, ka tu izturētos pret mani go­dīgi.

Jago. Nu, nu?

Rodrigo. Tu mani muļķo katru dienu un nevis tuvini, bet ar katru dienu vairāk attālini mani no mana mērķa. Es vairs ilgāk to necietīšu, pietiek! Turklāt es neesmu skaidrībā, vai spēšu tev piedot, ko tu man esi licis pārciest.

Jago. Nu, klausieties, ko teikšu, Rodrigo.

Rodrigo. Jau pārāk daudz esmu klausījies. Jūsu vārdi nesaskan ar darbiem.

Jago. Nu gan mani netaisnīgi apvainojat.

Rodrigo. Taisnīgāks apvainojums nemaz nevar būt! Esmu nodzīvojis visu, kas man bija. Nevajadzētu ne pusi dārglietu, ko man izvilināji it kā Dezdemonas apdāvināšanai, lai pašu apustuli ievestu grēkā. Tu man sacīji, ka viņa, dāvanas saņemdama, likusi no­prast — es varot cerēt uz viņas pretmīlestību. Taču pagaidām vēl nekā tāda nemana.

Jago. Lieliski, turpini vien; ļoti labi!

Rodrigo. Ļoti labi! Es nevaru turpināt, un tas nav ļoti labi. Zvēru pie šīs rokas, tas ir nelietīgi. Es noprotu, ka tu mani muļķo.

Jago. Ļoti labi.

Rodrigo. Jau teicu, ka tas nepavisam nav labi. Es pats izstāstīšu Dezdemonai. Ja viņa man dārglietas atdos, tad atteikšos no cerībām un nožēlošu savus grēkus. Bet, ja ne, tad esiet drošs, es piedzīšu no jums visu pilnos apmēros.

Jago. Vai jūs beidzāt?

Rodrigo. Jā, beidzu un, ko teicu, to arī darīšu.

Jago. Tā, nu redzu, ka tev ir dūša. Un no šī brīža es būšu labākās domās par tevi nekā līdz šim. Sniedz roku, Rodrigo! Tu pateici patiesību. Un tomēr neviens tavā labā nav darījis tik daudz kā es.

Rodrigo. Bet labums nav redzams.

Jago. Patiesi, nav redzams? Un tāpēc tu rīkojies pareizi, ka man vairs netici. Bet, Rodrigo, ja tu patiešārn esi tāds, kāds tagad rādies, — uzstājīgs, drosmīgs, vīriš­ķīgs, tad šonakt pierādi to arī darbos. Un, ja nāka­majā naktī Dezdemona nebūs tava, tad vari mani no­nāvēt, kur un kā vēlies.

Rodrigo. Labi, bet ko tu gribi iesākt? Vai tikai tas būs saprātīgi, un vai tur kas iznāks?

Jago. No Venēcijas ir pienākusi īpaša pavēle, ka Otello vietā iecelts Kasio.

Rodrigo. Vai tiešām? Tad jau Otello un Dezdemona brauks atpakaļ uz Venēciju.

Jago. Ak nē! Moris brauks uz moru zemi un ņems daiļo Dezdemonu līdzi, ja vien viņu kaut kas neaizkavēs. Mums citas izejas nav: Kasio jānovāc kaut kā pie malas.

Rodrigo. Ko tas nozīmē — jānovāc pie malas?

Jago. Nu, jādara tā, lai viņš nevarētu stāties Otello vietā; viņam jāizsit smadzenes no pakauša.

Rodrigo. Un tu gribi, lai es to daru?

Jago. Jā, ja tu vēlies ko iegūt. Šovakar viņš ir ielūgts vakariņās pie savas draugaļas un es arī tur būšu. Par savu paaugstināšanu viņš vēl neko nezina. Ja gribi viņam uzglūnēt, kad viņš turp ies, tad es iekārtošu tā, lai viņš nāktu mājās starp divpadsmitiem un vie­niem naktī, tu tanī laikā varēsi viņam uzbrukt. Es arī nebūšu tālu un tev palīdzēšu. Diviem viņš nespēs pretoties. Nu, ko tu stāvi un brīnies, nāc līdz! Pa ce­ļam es tev pastāstīšu par viņu, un tu sapratīsi, ka tieši tavs pienākums ir šo vīru nonāvēt. Jau vakariņu laiks klāt, nakts tumst, iesim!

Rodrigo. Es gribētu dzirdēt, kāds iemesls tādai rīcībai.

Jago. Tu būsi apmierināts.

Ienāk Otello, Lodoviko, Dezdemona, Emīlija un pavadoņi.

Lodoviko.

Kungs, lūdzu, mani tālāk nepavadiet.

Otello.

O nē! Šī pastaiga man nāks par labu.

Lodoviko.

Es tencinu par viesmīlību, kundze. Ar labu nakti!

Dezdemona.

Sveiki, dārgie viesi!

Otello.

Iesim, kungi! — Dezdemona … Dezdemona.

Jā, mans kungs?

Otello. Jūs tūliņ dodieties pie miera. Es drīz būšu atpa­kaļ. Un laidiet arī Emīliju prom. Dariet, kā es lieku.

Dezdemona. Es darīšu, mans kungs.

Otello, Lodoviko un pavadoņi aiziet.

Emīlija.

Kā jūtaties? Viņš tāds kā laipnāks kļuvis.

Dezdemona.

Jā, sacīja, drīz būšot atpakaļ, Man pavēlēja tūliņ gulēt iet Un lika atlaist jūs.

Emīlija.

Mani atlaist?

Dezdemona.

Jā, tā viņš teica. Nu, mīļā Emīlij, Man dodiet naktstērpu. Tad varat iet! Nav labi tagad viņu kaitināt.

Emīlija.

Kaut nebūtu jūs viņu sastapusi!

Dezdemona.

Ai nē, es savu vīru ļoti mīlu,

Pat viņa dusmas, nievas, bardzība —

Še, atpogā! — man brīžam mīļas šķiet.

Emīlija.

Tos palagus, kā likāt, uzklāju.

Dezdemona.

Tad labi. Ak, cik muļķīgas šīs iedomas! Bet, ja man lemts pirms tevis nomirt būs, Tad klāj pār mani tos kā līķautu.

Emīlija.

Kas tā par valodu!

Dezdemona.

Bij manai mātei kalpone, to sauca

Par Barbaru. Draugs viņu pievīla

Un pameta. Tad viņa dziedāt mēdza

Par vītolu; šai seno laiku dziesmā

Bij ievīts viņas liktenis, to dziedot,

Tā nomira. Šī dziesma šovakar

Man ausīs skan un skan, un tā vien gribas

Uz leju galvu liekt un dziedāt,

Kā Barbarai, par vītolu. — Nu žiglāk!

Emīlija.

Vai atnest naktstērpu?

Dezdemona.

Šeit attaisiet! Cik Lodoviko kļuvis iznesīgs!

Emīlija.

īsts skaistulis! Dezdemona.

Un atjautīgi runā!

Emīlija. Es pazīstu Venēcijā kādu dāmu, kura basām kā jām būtu gatava aiziet vai līdz Palestīnai, lai tikai da būtu pieskarties viņa apakšlūpai.

Dezdemona

dzied.

Zem vīģes pievilta meitene sēž

Un dzied par vītolu zaļo; Tai galva lejup slīgst, rokas spiež krūtis,

Un dzied par vītolu, vītolu zaļo. Tur garām plūst strauts, tas skumjas atbalso.

Un dzied par vītolu, vītolu zaļo; Rit asaras rūgtas, pat akmens skumst līdz…