VILJAMS ŠEKSPĪRS: OTELLO

Jā, tiešām! Dievs žēlīgais, Rodrigo!

Graciano.

Ko — Rodrigo? Venēcietis Rodrigo?

Jago.

Tas pats. Vai jūs to pazīstat? Graciano.

Pazīstu!

Jago.

Jūs, Graciano? Piedodiet, sinjor, Ka es, šai asiņainā burzmā satraukts, Jūs neievēroju.

Graciano.

Man prieks jūs redzēt.

Jago.

Kā jūties, Kasio? Kur nestuves?

Graciano.

Tas Rodrigo?

Jago.

Jā, tas ir viņš!

Ienes nesluves.

Ā! Nestuves jau klāt! Lai pāris viru viņu lēni aiznes. Es ģenerāla ārstu pasaukšu.

Biankai.

Jums, cienītā, te nav nekā ko darīt. — Man, Kasio, tas nokautais bij draugs. Vai sen jūs abi divi tādā naidā?

Kasio.

Ak nē! Es viņu pirmo reizi redzu. Jago

Biankai.

Jūs nobālat? Jel nesiet viņus prom!

Kasio un Rodrigo aiznes.

Vēl mirkli, kungi. — Jūs nobālējāt? — Vai ievērojāt nemierpilnās acis? Te katrā ziņā slēpjas kaut kas ļauns! — Nu skatieties, jel paskatieties, lūdzu! Ja noziegums ir lasāms skatienos, Bez vārdiem runā sirdsapziņa tad.

Ienāk Emīlija.

Emīlija.

Jel saki, Jago, — kas še notiek? Jago.

Šeit tumsā Rodrigo un daži citi

Bij uzbrukuši Kasio. Rodrigo

Pats bij kritis, bet Kasio tik ievainots.

Emīlija.

Ak, labais kungs! Ak, labais Kasio! Jago.

Lūk, netiklības augļi! — Emīlij, Tu pajautā, kur šonakt bijis Kasio. Jūs drebat?

Bianka.

Es jau nedrebu par to, Viņš manā mājā vakariņās bija.

Jago.

Viņš bij pie jums? Tad nāciet vien nu līdzi!

Emīlija.

Kauns, netikle! Ak, kauns!

Bianka.

Nē, netikle neesmu, bet tāda pat Kā jūs, kas mani tagad apvaino.

Emīlija.

Kā es! Ko vēl ne! Kaunies, bezgode! Jago.

Nu, kungi, iesim raudzīt Kasio. — Biankai.

Bet jūs mums dziedāsiet vēl citu dziesmu . .. Tu, Emīlij, uz pili tagad steidz Un kungiem izstāsti, kas noticis. Vai iesim? Lūdzu!

Sāņus.

Šī nakts — varbūt tā mani paaugstinās. Ja ne, tad katrā ziņā pazudinās.

Aiziet.

Dezdemona guļ gultā. Deg svece. Ienāk Otello.

Otello.

Tāds ir iemesls, jā, iemesls, sirds mana. Jums, spulgās zvaigznes, to es neteikšu.

Es negribētu izliet asinis, Ne skrambāt viņas ādu, kas tik balta

Kā sniegs un maigāka par alabastru. Un tomēr viņai jāmirst lai nekad tā

Vairs nekrāptu. Es nodzēsīšu sveci, Tad otru. Sveces atkal aizdegšu,

Ja gaismas vajadzēs. Bet dzīvību Tev, brīnišķīgais dabas meistardarbs,

Pat Prometeja dzirksts vairs neatdos. Ja roze noplūkta, tai jānokalst.

Tā svaiga vienīgi pie dzīva auga.

Skūpsta Dezdemonu.

Ai, dzidrā elpa! Visubargo soģi, Tu vari piespiest salauzt zobenu!

Vēlreiz un vēl. Ak, paliec tāda nāvē! Es tevi nožņaugšu, bet pat pēc nāves

Es tevi mīlēšu. Vēlreiz, pēdējo. Tā vēl nekad es skūpstīj's neesmu.

Man jāraud. Rūgtas manas asaras. Tā debess raud, kad soda savus mīlos.

Jau viņa mostas.

Dezdemona.

Vai jūs, Otello?

Otello.

Jā, Dezdemona. Dezdemona. Vai nāksiet gulēt, mans kungs?

Otello.

Vai vakarlūgšanu jau noskaitījāt, Dezdemona?

Dezdemona. Ja, mans draugs.

Otello.

Bet, ja jums prātā vēl kāds noziegums, Ko, lūgsnu skaitot, neminējāt jūs, Tad lūdziet vēl.

Dezdemona.

Ak mans kungs, Es nesaprotu, ko jūs domājat.

Otello.

Jel drīzāk lūdziet. Es pagaidīšu. Jo tavu dvēseli ar grēka nastu, Dievs sargi, nogalināt negribu.

Dezdemona. Vai mani nonāvēt jūs domājat?

Otello. Jā.

Dezdemona. Tad debesis lai man ir žēlīgas!

Otello.

Āmen, no visas sirds!

Dezdemona. Ja tā jūs sakāt, tad ceru, nodoms nav ļauns.

Otello.

Hra!

Dezdemona.

Un tomēr baidos, jo jūs esat ļauns,

Kad jūsu acis nemierīgi šaudās.

Es grēka neapzinos, tomēr baidos.

Otello.

Tu tomēr padomā par saviem grēkiem.

Dezdemona.

Grēks vienīgais mans tas, ka es jūs mīlu.

Otello.

Jā gan, un tādēļ mirsi tu.

Dezdemona.

Tas nedabiski — mīlot nonāvēt. Ak vai!

Kāpēc jūs apakšlūpu kožat?

Un drudžains nemiers jūsu būtnē strāvo

Sirds paredz ļaunu, bet es tomēr ceru,

Ka tas man secen ies.

Otello.

Nu, pietiek, klusē!

Dezdemona.

Es klusēšu. Bet ko jūs vēlaties?

Otello.

To mutautiņu, kas man bij tik mījš, Jūs atdevāt Kasio?

Dezdemona.

Zvēru, ne!

Jel pavaicājiet! Otello.

Sargies nepatiesi Vēl zvērēt. Tev nāves brīdis klāt.

Dezdemona.

Ak, ne jau tagad mirt!

Otello.

Jā, drīzi vien. Un tāpēc pasteidz grēkus nožēlot,

Jo tavi nepatiesie zvēresti Vairs nespēj manu apņemšanos grozīt,

Kaut pats es sāpēs vaidētu. Tev jāmirst.

Dezdemona.

Kungs, apžēlojies!

Otello.

Es saku: āmen!

Dezdemona.

Jūs apžēlojieties, jo krāpusi Es neesmu nekad.

Pret Kasio

Bez draudzības nav citu jutu bijis man,

Tam dāvājusi neesmu nekā.

Otello.

Es redzēju, bij mutautiņš tam rokā.

Tu, cietsirdīgā, sirdi pārvērt man

Par akmeni un saukt par slepkavību

Liec darbu, kas man šķiet tik upuris.

Jā, mutautu tam rokā redzēju.

Dezdemona.

To būs viņš atradis, jo devusi

Es viņam neesmu. Sauc, lai pasaka

Un atzīstas, kā bij.

Otello.

Jau atzinās.

Dezdemona.

Ko atzinās, mans kungs?

Otello.

Ka tev sakari ar viņu.

Dezdemona.

Kā? Neatļauti?

Otello. Jā.

Dezdemona.

Viņš to neteiks.

Otello.

Jā, viņa mute klusē;

Par to ir parūpējies krietnais Jago.

Dezdemona.

Ak, man bail! Sakiet — vai viņš jau miris?

Otello.

Kaut dzīvību tam būtu tik, cik matu,

Tās mana atriebība izdzēstu.

Dezdemona.

Ak vai! Viņš apmelots, un man ir jāmirst.

Otello.

Tu netikle! Par viņu raudi vēl?

Dezdemona.

Prom dzeniet mani, nenonāvējiet!

Otello.

Tev jāmirst, netikle!

Dezdemona.

Ļauj padzīvot vismaz līdz rītam.

Otello.

Nē, velti nelūdzies …

Dezdemona.

Kaut pusstundu!

Otello.

Jau nolemts, nav ko kavēties.

Dezdemona.

Ļauj vēlreiz lūgsnu noskaitīt!

Otello.

Par vēlu!

Žņaudz viņu.

Emīlija

ārpusē.

Mans kungs, mans kungs! Hallo!

Mans kungs, mans kungs!

Otello.

Kas tas par troksni? — Dzīva? Nav mirusi?

Es nežēlīgs, bet spēju žēlīgs būt

Un nelikšu tev ilgi mocīties. Nu tā.

Nodur Dezdemonu.

Emīlija

ārpusē.

Mans kungs, mans kungs, jel dzirdiet! Otello.

Kas tur ir?

Emīlija

ārpusē.

Ak labais kungs, man jums kas jāsaka.

Otello.

Tā Emīlija. Lēnām. Nomira.

Šķiet, nāk mums teikt, ka miris Kasio.

Bij troksnis vēl. Hā! Nu vairs nekustas?

Kluss kā kaps. Vai ielaist? Varbūt ne? Šķiet, sakustējās.

Nē. Kā labāk darīt? Vai Emīliju ielaist? Labāk nelaist!

Kad ienāks, tūdaļ sievu uzrunās. Ko? Sievu? Kādu sievu?

Man sievas nav. Ak, baigais brīdis! Ak, grūtā stunda!

Šķiet, saule, mēness tumst un zeme Sāk grīļoties.

Emīlija

ārpusē.

Es lūdzu, ielaidiet, Man jārunā ar jums, mans labais kungs!

Otello.

Es biju piemirsis, nāc, Emīlij. Bet klusi, lēnām.

Aizsegs jāaizvelk. Kur esi tu?

Atslēdz durvis. Ienāk Emīlija. Ko pateiksi tu man?

Emīlija.

Ak mans kungs, tur ārā slepkavība.