VILJAMS ŠEKSPĪRS - OTELLO

Kam velti lielīties! Kas likten's lēmumu var grozīt?

Tu nebaidies, kaut redzi šķēpu rokā. Mans ceļš ir galā, šeit mans ceļa mērķis

Un osta ceļojumam tālajam. Ko velti baiļojies, kam atvirzies?

Ar niedri pieduries Otello krūtīm, Viņš atkāpsies. Kurp viņš lai ietu?

Ak mīļais, nelaimīgais zvaigznes bērns! Tik bāla kā krekls tavs.

Kad tiesas dienā Mēs pie soģa tiksimies, tavs skatiens liks

Man krist un pazust elles liesmās. Cik dzedra, salta tu nu, mana mīļā!

Kā pati skaidrība. Nolādētais vergs! Ar pātagām jūs trieciet mani

Prom no šīs šķīstās, debešķīgās būtnes! Lai ugunīs es degdams nesadegtu!

Ak Dezdemona! Dezdemona mīļotā! Tu mirusi! Ak vai, man vai!

Ierodas Lodoviko, Monlano, Kasio, ko nes krēslā, virsnieki un Jago.

Lodoviko.

Kur ir tas straujais, nelaimīgais cilvēks? Otello.

Šeit esmu es, kas reiz Otello bija.

Lodoviko.

Kur odze? Vediet šurp to nelieti.

Otello.

Es skatu viņa kājas, bet nav nekā. Jo ja tu velns, es nodurt nespētu.

Ievaino Jago.

Lodoviko.

Nost ņemiet ieroci!

Jago.

Es tik ievainots.

Otello.

Par to es neskumstu, vēl dzīvo vien, Jo, manuprāt, ir laime mirt.

Lodoviko.

Un tu, Otello, reiz tik varonīgs, Ko savā slazdā ievīlis šis blēdis, Ko tev lai saku?

Otello.

Vienalga ko. Kaut to, ka esmu slepkava ar godu, Jo nāvēju, lai aizstāvētu godu.

Lodoviko.

To neģēlis jau pats mums atzinās. Vai arī Kasio bij nāvējams?

Otello. Jā!

Kasio.

Ak ģenerāl, jums nebij iemesla.

Otello.

Nu ticu jums un lūdzu piedot man, Bet tagad pajautājiet pusvelnam — Kāpēc viņš mani pina savos tīklos?

Jago.

Vairs nejautājiet; ko jūs zināt — zināt. No brīža šī vairs neteikšu ne vārda.

Lodoviko.

Pat lūgsnā ne?

Graciano.

Kad mocīs, muti vērsi?

Otello.

Tas labi domāts.

Lodoviko.

Un tagad, kungs, jums paskaidrošu, Kas nebūs jums vēl zināms. Šeit vēstule, Kas atrasta Rodrigo kabatā. Un te vēl otra, kurā rakstīts, Lai Rodrigo pats nonāvē Kasio.

Otello.

Ak, nelietis! Kasio.

Cik bezdievīgs un Jauns!

Lodoviko.

Te otra, ko turpat vēl atrada, Ko rakstījis Rodrigo, šķiet, gribējis To sūtīt nolādētam nelietim. Būs Jago pats pie viņa ieradies, To pierunājis.

Otello.

GJēvais nelietis! Bet, Kasio, kā jūsu rokās nonāca Tas mutautiņš?

Kasio.

To atradu istabā. Bet nupat Jago mums vēl atzinās, Ka Jaunā nolūkā to tiešām Tur pametis.

Otello.

Ak, muļķis! Muļķis! Muļķis!

Kasio.

Tad vēl šai vēstulē Rodrigo pārmet, Ka Jago viņu esot sakūdījis Ar mani toreiz uzsākt ķildu To, kuras dēl jūs mani atlaidāt. Un vēl nupat, no nemaņas kad modās, Viņš pateica, ka Jago viņu sadūris.

Lodoviko.

Jums jāatstāj šis telpas, jānāk līdz. Jums vara jāzaudē, jo pārvaldīs Nu Kipru Kasio. Un vergs šis nodots Tiks tiesu iestādēm, lai soda to, Cik spējams, bargi, lai ilgi moca to. Mums vajaga jūs turēt apsardzē, Līdz jūsu noziegums tiks noskaidrots Vēl Venēcijas senātā. Nu, iesim!

Otello.

Vēl pāris vārdu, iekāms aizejam.

Ko Venēcijas labā darīju,

To visi zin. Tas nav vairs jāsaka.

Kad aprakstīsiet senātam šo postu,

Tad lūdzu, notēlojiet mani tādu,

Kāds esmu, neko neslēpjot,

Ne klāt ko pieliekot. Jūs varat teikt:

Sis cilvēks neprātīgi mīlēja,

Viņš nebij greizsirdīgs, bet, kad tāds kļuva,

Kā jēgu zaudēja. Kā mežonis

Viņš bij: tas pērli, kas vēl vērtīgāka

Par visu viņa ģinti, aizsvieda;

Kas dzīvē pazinis nav asaru,

Tās tagad rit kā Arābijas kokam

Tā dziednieciskie sveķi. Vēl pastāstiet,

Ka Alepā kāds naidīgs turks sita

Reiz venēcieti, pēla senātu.

Šo apgraizīto suni sagrābu

Aiz rīkles un nodūru — lūk, tā.

Nodur sevi.

Lodoviko.

Ak, asiņainais nobeigums!

Graciano.

Un veltas visas mūsu runas.

Otello.

Es tevi skūpstīju, pirms nāvēju, Nu, tevi skūpstot, pats nāvē aizeju.

Iekrīt gultā un mirst.

Kasio.

Es baidījos, tā notiks, bet domāju, Nav viņam ieroču. Viņš bija vīrs Ar cēlu garu.

Lodoviko,

uzrunādams Jago.

Tu — Spartas suns, Daudz briesmīgāks par mēri, badu, auku!

Jel paskaties, kas šinī gultā. Tas ir tavs darbs. To smagi uzlūkot.

Tos apsedziet. Jūs, Graciano, namu Nu savā valdīšanā pārņemiet

Un visu to, kas morim piederēja. Jūs — mantinieks.

Bet jums, kungs pārvaldniek, Es uzdodu šo izdzimteni sodīt

Pēc saviem ieskatiem jebkurā laikā. Bet es ar bēdu ziņu projām steigšu

Uz Venēciju, senātam to teikšu.

Visi aiziet.

Traģēdija Olello jeb Venēcijas moris pirmoreiz izrādita Londonā 1604. gada 6. oktobri. Tā kā Šekspīra darbiem nekad nav bijis ilgi jā­gaida, lai tiktu uz skatuves, Šekspīra pazinēji domā, ka traģēdija tanī pašā gadā arī sarakstīta. Tomēr iespiesta tā tikai 1622. gadā in (juarto un nākamajā — 1623. gadā uzņemta lielajā in folio izdevumā.

Iespējams, ka fabulas pamatvilcienus savai traģēdijai Šekspīrs smē­lies no itāliešu autora Džambatistas Džeraldo Cintio (1504—1573) no­veles Un capilano moro, kas ievietota krājumā Hecatommilhi (1566) (trešās dekādes septītā novele). Taču nav skaidrs, vai Šekspīrs pietie­kami labi pratis itāliešu valodu, lai brīvi varētu lasīt un izmantot sa­mērā plašo un sarežģīto Čintio noveļu tekstus, kas tolaik angliski ne­bija vēl tulkotas. Traģēdijā ne tikai notikumi vispār, bet pat vietu (topogrāfiskie) un administratīvie apzīmējumi ņemti no Venēcijas republikas.

Traģēdija Otello pieder izcilākajiem lielā dramatiķa Šekspīra dar­biem, kuri visspilgtāk, viskoncentrētāk parāda viņa nobriedušās māk­slas augsto pakāpi. Tā attiecināma uz Šekspīra literārās darbības otro posmu. Agrākie — līdz 1600. gadam radušies dramatiskie sacerējumi vairāk vai mazāk gaišas noskaņas pilni, turpretī šai otrajā posmā pār­svarā jau darbi ar drūmākiem motīviem un pieskaņu: Hamlets, Karalis Līrs, Makbets, Otello u. c. Šis drūmums izskaidrojams ar humānisma krīzi, kas rodas laikā, kad, feodālismam sairstot, arvien noteiktāk iezī­mējas pāreja uz kapitālistisko ražošanas veidu. Bet kapitālismam nāk līdz jauns nežēlīgas ekspluatācijas slogs un sagrauj tos ideālus, par kuriem buržuāzija bija cīnījusies pret feodālismu.

Otello, tāpat kā Makbetu, var apzīmēt par nakts traģēdiju. Tā sākas naktī Venēcijā un beidzas naktī tālu no Dezdemonas dzimtenes. Tikai šī nakts nav Makbeta ziemeļu nakts, kas pieblīvēta miglām, tum­šām burvībām un šausmām. Tā Dienvidjūras augstā, skaidrā nakts, un, ja nu tā uz bridi ietinas traģiskā tumsā, kas aprij visas gaišās zvaig­znes, tad šī tumsa izplūst no cilvēku dvēselēm, nevis kā Makbeta — no ārpasaules, no ļauna haosa, kurā pazūd cilvēks.

Tāpat kā daudzas citas Šekspīra lugas, arī traģēdija Otello jeb Venēcijas moris latviešiem pazīstama jau no 19. gs. otrās puses. Rīgas Latviešu teātrī tā pirmoreiz izrādīta 1895. gada 8. martā un parādī­jusies repertuārā arvien arī turpmākajās sezonās. Skatuves vajadzībām tulkojumu tolaik devis J. Kalniņš-Prātkopis (1847—1919). Šis tulko­jums nav nekad iespiests. Buržuāziskās Latvijas laikā Dailes teātris, Nacionālais teātris, kā arī Liepājas Drāmas teātris izmantoja Kārļa

Egles un Rūdolfa Egles tulkojumu. Padomju Latvijā Akadēmiskajam Drāmas teātrim tulkojumu sniedza Kārlis Egle sadarbībā ar Jāni Plaudi, bet Liepājas Drāmas teātrim — Kārlis Egle sadarbībā ar Valdi Grēviņu.