VILJAMS ŠEKSPĪRS: OTELLO

Lodoviko. Ko es teikšu, mans kungs?

Otello.

Jūs taču vēlējāties, lai es saucu Viņu atpakaļ. Ja tik, lai viņa iet, Ja ne, lai nāk. Ja grib, lai raud vai neraud. Jā, paklausīga viņa, kā jau teicāt. Pārlieku paklausīga! — Raud un raud! Bet tas ir viltus, tikai izlikšanās. — Man Kipra jāatstāj. Tu tagad ej! Ja vajadzēs, tad pasaukšu. Es gatavs Braukt uz Venēciju. Es saku — ej!

Dezdemona aiziet.

Te paliks Kasio. Jūs ielūdzu Pie sevis šovakar_uz vakariņām. Nu sveiki Kiprā! Āži, mērkaķi!

Aiziet.

Lodoviko.

Tas esot krietnais, gudrais moris, kuru Viss senāts cildina? Tas stiprais ozols, Kas vētrā nelokās, tas goda virs, Kas mierīgs stāv pret visām nāves bultām Un laimes glāstiem.

Jago.

Jā, ļoti pārvērties.

Lodoviko.

Vai vesels viņš vai mazliet prātā jucis? Jago.

Viņš ir, kāds ir, man tiesāt neklājas. Ja nav viņš tāds, kā vajag, lai dievs līdz Tam atgūt atkal sevi.

Lodoviko.

Sievu sita!

Jago.

Lai cik tas riebīgi, bet tas vēl nav Pats ļaunākais.

Lodoviko.

Vai tāds viņš vienumēr? Var būt, ka šoreiz viņu satraukusi Šī vēstule, ko atvedu?

Jago.

Ak vai!

Tas būtu negodīgi, ja to izpaustu, Ko esmu redzējis. Jums pašiem acis, Kas skaidrāk visu pasacīs kā es. Kad ilgāk kopā pabūsiet, tad visu Jūs labi apjēgsiet.

Lodoviko.

Man žēl, ka esmu viņā smagi vīlies!

Aiziet.

Istaba pilī. Ienāk Otello un Emīlija.

Otello.

Tad jums neko nav tādu nācies jaust? Emīlija.

Ne jaust, ne dzirdēt, pat ne iedomāties! Otello.

Vai Kasio ar viņu kopā redzējāt?

Emīlija.

Jā, redzēju, pat viņu sarunas Es dzirdēju no sākuma līdz beigām.

Otello.

Vai viņi nesačukstējās?

Emīlija.

Nekad!

Otello.

Vai projām nesūtīja jūs nekad? Emīlija.

Nekad!

Otello.

Pēc vēdekļa vai cimdiem, vai pēc maskas?

Emīlija.

Nekad, mans kungs.

Otello.

Cik dīvaini!

Emīlija.

Par Dezdemonas godu ķīlā lieku Es savu dvēseli. Ar greizsirdības domām,

Kungs, savu prātu velti nemocāt. Tam nelietim, kas viņu apmelojis, Lai debess čūskas uzsūta kā lāstu. Ja viņu saukt kāds drīkst par nekrietnu, Tad krietnu sievu nav, tad eņģeļi Ir velni.

Otello.

Palūdziet, lai viņa atnāk!

Emīlija aiziet.

Ak, svētā nevainība! Savedēja. Ko tādai prasīt? Klusa tā kā kaps. Tā noslēpumus labi glabāt prot. Ja vajag, ceļos metīsies un lūgs; Pats redzēju, kā viņa dara to.

Ienāk Emīlija un Dezdemona.

Dezdemona.

Mans kungs, ko vēlaties?

Otello.

Nāc tuvāk, dūja.

Dezdemona. Ko vēlaties?

Otello.

Ļauj ieskatīties acīs. Un raugies manī.

Dezdemona.

Kas tā par iedomu?

Otello,

uzrunādams Emīliju.

Jūs, kundze, sarga vietā stājieties, Mīļš pārītis grib palikt divatā.

Bet durvis aizveriet un, ja kads nak, Tad klepojiet. Jūs labi protat to.

Emīlija aiziet.

Dezdemona.

Es, ceļos mezdamās, jūs lūdzu, Ko viss šis nozīmē, jo jūsu balsī Skan dusmu draudi.

Otello.

Teic — kas tu esi?

Dezdemona.

Es jūsu uzticīgā sieva, kungs.

Otello.

Tu spētu varbūt arī apzvērēt Un pazudināt savu dvēseli. Pats nelabais te šausmās nodrebētu, Šo seju uzskatot. Nolādētā! Nu, zvēri man, ka esi uzticīga.

Dezdemona.

To augstā debess skaidri zina.

Otello.

Jā gan, to zina, ka tu krāpniece!

Dezdemona.

Ko esmu krāpusi? Ar ko? Un kad?

Otello.

Ak Dezdemona! Prom! Ej prom! Ej prom!

Dezdemona.

Ak posts, ak posts! Kas tas? Tu, mīļais, raudi?

Vai manis dēļ rit asaras, mans kungs?

Tev laikam šķiet, ka tēvs mans vainīgs

Pie tā, ja tevi aizsauc atpakaļ.

Jā, tas var būt! Bet, ja viņš nemīl tevi,

Es arī viņu nemīlēšu vairs.

Otello.

Lai debess lej pār galvu atsegtu Man kauna, izsmiekla un bēdu zaņķi, Lai gremdē mani trūkumā līdz kaklam, Lai liek man sapūt bezcerības važās, Sirds stūrītī tad tomēr saglabāsies Man gaismas stars. Un, pat ja rādītu Uz mani, ļaužu apsmieto, ar pirkstiem, Es visu paciestu jo mīļu prātu. Bet nu, kad pazaudēts visdārgākais, Bez kā man dzīvē īstas dzīves nebūs, Kad beidzis pulsēt spirdzinošais avots Un dzidrā strūkla izsīkusi svelmē Vai kļuvusi par mārku smirdošu, Kur krupjiem mist, tad, pacietība, tu, Jauns eņģelis ar sārtu muti, kļūsti Par elles baismu!

Dezdemona.

Es ceru — tu, mans kungs, man ticēsi.

Otello.

Jā, jā, kā mušai lopu kautuvē, Kas tik vien zin kā tārpos vairoties. Tu, smaržīgā un daiļā nezāle, Sirds vaid: kādēļ tu esi izplaukusi.

Dezdemona.

Ak vai! Es grēka neapzinos!

Otello.

Vai tāpēc tīra lapa grāmatā, Lai ierakstītu vārdu «netikle»? Un teiksi vēl: «Es grēka neapzinos!» Man vaigi kaunā kvēlotu kā ceplis, Ja tavus grēkus nāktos uzskaitīt. Bet tu vēl teic: «Es grēka neapzinos!» Sarkst mēness, debess kaunā nodur acis, Un galvu paslēpj skūpstu kārais vējš, Bet tu man, netikle, vēl sacīsi: «Es grēka neapzinos.»

Dezdemona.

Dievs liecinieks, jūs nodarāt man pāri.

Otello.

Tad netikle jūs neesat?

Dezdemona.

Ak nē!

Ja tā, kas mīlas kausu sargājusi No svešām rokām, nav netikle, Tad arī mani nesauc tādā vārdā.

Otello.

Tad neesi tu netikle?

Dezdemona.

Zvēru, ne!

Otello.

Vai tas iespējams?

Dezdemona.

Ak kungs, apžēlojies! Man piedod manus grēkus!

Otello.

Atvainojiet, Jums šķiet, ka Venēcijas staigule Nav mana sieva? — Jel dzirdiet, kundze, jūs, Kas elles vārtus modri apsargāt Kā paradīzi Pēteris.

Ienāk Eirūlila. Jā, jūs!

Mēs beidzām! Durvis atslēdziet. Te būs Par pūlēm un par mutes turēšanu.

Aiziet.

Emīlija.

Ak vai, ko gan šis kungs tā īsti domā? Kas kundzei kaiš? Kas manai kundzei kaiš?

Dezdemona. Man liekas viss kā sapnis.

Emīlija. Ak labā kundze, kas manam kungam noticis?

Dezdemona. Kam?

Emīlija. Manam kungam.

Dezdemona. Kas ir jūsu kungs?

Emīlija. Tas pats, kas ari jūsu.

Dezdemona.

Man kunga nav. Beidz jautāt, Emllij, Es nespēju ne runāt vairs, ne raudāt Un lūdzu jūs, man gultu klājiet šonakt Ar kāzu palagiem, to nepiemirstiet; Un savu viru pasauciet.

Emīlija.

Kā gan še viss ir pārvērties!

Aiziet.

Dezdemona.

Lūk, mana alga! Bet par ko, par ko? Cik lielam jābūt manam noziegumam, Lai tādiem vārdiem mani apvainotu!

Ienāk Emīlija un Jago.

Jago.

Jūs mani saucāt, kundze? Kas še notiek?

Dezdemona.

Es nezinu. Ar bērniem pieaugušie Mēdz runāt laipnīgi un saprotami. Viņš varēja gan mani lēnāk sarāt, Jo es vēl rājams bērns.

Jago.

Kas noticis?

Emīlija.

Ak Jago, mans kungs to nozākāja Tik nievājošiem, rupjiem vārdiem, Ka jāsarkst bij.

Dezdemona.

Vai es tos pelnījusi?

Jago.

Kādus, kundze?

Dezdemona.

Nu, viņa pateiks, kā viņš sacīja.

Emīlija.

Par netikli viņš kundzi nosauca. Pat dzērājs draugaju tā nezākās.

Jago. Par ko viņš tā?

Dezdemona. Es nezinu; tik to es zinu, tāda neesmu.

Jago. Ak posts! Ak, kāda diena! Jel neraudiet!

Emīlija.

Vai tāpēc Dezdemona atteicās

No tēva, draugiem, dzimtenes un mājām,

Par netikli lai sauktu? Kā lai neraud?

Dezdemona.

Rūgts ir mans liktenis!

Jago.

Tāds nekauņa!

Kas viņam noticis? Dezdemona.