VILJAMS ŠEKSPĪRS - OTELLO

Es viņu saplosīšu gabalos!

Jago.

Jel mieru, iekāms atrasts nav nekas, Vēl varam kļūdīties. Jel sakiet man — Vai jūsu sievai bieži nebij rokā Glīts mūtautiņš, ar zemeņrakstu nošūts?

Otello.

Jā, tā ir mana pirmā velte viņai. Jago.

Ak tā? Es nezināju, tikai šodien Man redzēt gadījās, ka Kasio Ar to sev slauka bārdu.

Otello.

Bet ja bij cits?

Jago.

Vai tas, vai cits, bet tomēr viņas manta, Tas arī tāpat nodod liecību.

Otello.

Kaut, vergs, tev būtu tūkstoš dzīvību! Lai atriebtos, ar vienu nepietiek. Nu redzu, viss ir taisnība. Skat, Jago, Lūk, tā es savu mīlu aizpūšu, Tās vairs nav.

Nāc, melnā atriebe, no pekles dzīlēm, Dod, mīla, naidam vainagu un troni, Lai tagad atriebe man krūtīs šņāc Kā čūsku midzenis.

Jago.

Jel rimstieties!

Otello.

Ak, asinis, asinis, asinis!

Jago.

Jel cietieties un labi pārdomājiet! Otello.

Nē, Jagp, nu vairs ne! Kā Melnā jūra Bez apstājas, bez rimas savus sāļos Un aukstos viļņus Propontikā dzen, No kurienes tie gāžas Helespontā, Tā manas asiņainās domas bangos, Nekad tās nenorims un neatmaigs, Līdz kamēr atriebība aprīs tās.

Nometas ceļos.

Pie tevis, dzidrais debess mirdzums, zvēru Pie visa, kas man ir un bijis dārgs, Es atriebšos.

Jago.

Vēl necelieties!

Arī nometas ceļos.

Man esiet liecinieki, spīdekļi, Kas virpuļojot klīstat debess jomās,

Ka Jago prātu, sirdi, rokas atdos, Lai tās Otello labā kalpotu. Es visu darīšu, ko vien viņš uzdos, Kaut būtu jānonāvē kāds.

Otello.

Draugs,

Tev nepateikšos es ar skaļām frāzēm, Bet tūliņ cieši turēšu pie vārda: Lai dzirdētu pēc dienām trim, ne vēlāk, Ka miris Kasio.

Jago.

Ja jūs tā pavēlat, mans draugs būs miris. Bet sievu žēlojiet!

Otello.

Lāsts netiklei! Lāsts! Nāc, iesim tagad abi apspriesties, Kā ātrāk pieveikt skaisto raganu. Es tevi ieceļu par leitnantu.

Jago.

Uz visiem laikiem jūsu, ģenerāl!

Abi aiziet.

Uznāk Dezdemona, Emīlija un āksts.

Dezdemona. Vai zināt, kur apmeties leitnants Kasio? Āksts. Es to nedrīkstu atklāt. Dezdemona. Kāpēc ne?

Āksts. Tāpēc tā, ka viņš ir karavīrs. Un tas, kas izpauž karavīra atrašanās vietu, tiek par to uzsprausts uz mieta.

Dezdemona. Nejokojies! Es jautāju, kur viņš dzīvo.

Āksts. Netālu no maniem meliem.

Dezdemona. Tiec nu gudrs!

Āksts. Es nezinu, kur viņš dzīvo, — un beigas! Bet, ja man liktu teikt, viņš dzīvo tur vai atkal tur, tad tas nozīmētu it nekur un es samelotos.

Dezdemona. Vai varat viņu uzmeklēt un kaut ko pajau­tāt?

Āksts. Tādu lietiņu var. Tas ir, es uzdošu viņam jautā­jumus, un viņš man atbildēs.

Dezdemona. Uzmeklējiet viņu un atsūtiet pie manis, sa­kiet viņam, ka esmu jau lūgusi savu vīru, lai tas viņu apžēlo, un ceru, ka viss būs labi.

Āksts. Nu, to es vēl varu saprast un tāpēc raudzīšu ko darīt.

Aiziet.

Dezdemona.

Ak Emīlij, kur ir mans mutautiņš?

Emīlija.

Es, kundze, nezinu.

Dezdemona.

Jel ticiet, tas dārgāks man par maku Ar zelta dukātiem. Ja moris būtu Tik greizsirdīgs kā citi vīrieši, Tad tagad viņš par mani domātu Nez ko.

Emīlija.

Vai viņš nekad nav greizsirdīgs?

Dezdemona.

Viņš? So vājību tara tropu saule, šķiet, Ir izkveldējusi.

Emīlija.

Tur viņš jau nāk.

Dezdemona.

Es tikmēr neatlaidīšos, pirms nebūs Viņš Kasio pieņēmis.

Ienāk Otello. Kā klājas, kungs?

Otello.

Man labi, mīļā!

Sāņus.

Cik grūti izlikties! —

Kā jūtaties? Dezdemona.

Paldies, es jūtos labi.

Otello.

Man sniedziet roku! Cik tā mikla jums!

Dezdemona.

Tā raižu nepazīst, ne vecuma.

Otello.

Tā teic par auglību un dāsnu sirdi. Tik karstas un tik miklas rokas liek To īpašniecei dievu lūgt un gavēt, Ar ērkšķiem miesu šaust un atteikties, Jo velnēns, jauns un draisks, tur piemājo Šī roka devīga, tā neprot citiem Nenieka liegt.

Dezdemona.

Jums tiešām taisnība. Šī roka atdeva jums manu sirdi.

Otello.

Jā, senāk roku deva līdz ar sirdi, Bet tagad tikai roku dod — bez sirds.

Dezdemona.

To nezinu. Bet jūsu solījums?

Otello.

Kāds, manu cālīti?

Dezdemona.

Es liku paaicināt Kasio.

Otello.

Man šodien uznākušas stipras iesnas. Man savu mutautiņu dodiet!

Dezdemona.

Lūdzu, mans kungs!

Otello.

Nē! To, ko dāvināju.

Dezdemona.

Tā man nav.

Otello. Nav?

Dezdemona.

Patiesi nav, mans kungs!

Otello.

Tas labi nav.

Šo mutautiņu manai māmuļai

Reiz kāda ēģiptiete iedevusi,

Kas ļaužu domas lasīt prot un burt.

Tā sieva teikusi: tik ilgi, kamēr

Tev būs šis mutautiņš, tavs laulāts draugs

No tevis nenovērsīsies. Ja svešam

To atdosi vai pazaudēsi,

Tavs vīrs vairs tevi nemīlēs un citu

Sev sameklēs. Šo mutautiņu māte, Kad mira, deva man, lai izredzētai Es dāvinot. Un tagad tas ir tavs. Tu glabā to kā savu acuraugu. Ja kādam atdosi vai pazaudēsi, Tad uzbruks nelaime.

Dezdemona.

Vai tas var būt?

Otello.

Jā, šai drānā burvju meti ieausti, Un audusi to veca pareģe, Kas divi simti reizes skatījusi, Kā saule savus četrus griežus beidz. Tai svēti tārpi zīdu vērpuši, Kas krāsots meiču siržu asinīs, Kurām dzīves ziedonī bij jāmirst.

Dezdemona.

Tiešām?

Otello.

Jā, tiešām, tāpēc labi glabājiet. Dezdemona. Kaut labāk nebūtu to redzējusi. Otello. Kā tā?

Dezdemona. Kāpēc jūs runājat ar mani tik skarbi un bargi?

Otello. Vai pazaudējāt? Kādam atdevāt? Nu sakiet skaidri!

Dezdemona. Dievs žēlīgais!

Otello. Vai teiksiet?

Dezdemona. Nē, nav zudis! Bet ja nu būtu zudis? Otello. Kā — ja būtu zudis? Dezdemona. Jau teicu, pazaudēts tas nav. Otello. Tad atnesiet un parādiet.

Dezdemona.

Jā, to es varētu. Bet tagad ne,

Jo tikmēr būs jums aizmirsies mans lūgums

Ņemt Kasio pie sevis atpakaļ.

Otello.

To atnesiet man. Prāts paredz ļaunu.

Dezdemona.

Jel uzklausiet.

Par viņu krietnāks vīrs nav atrodams.

Otello.

Dod mutautiņu!

Dezdemona.

Krietnais Kasio …

Otello.

Dod mutautiņu!

Dezdemona.

Viņš ir vīrs, kas tevi Arvien tā mīlējis un visās briesmās Ar tevi dalījies …

Otello.

Surp mutautiņu!

Dezdemona.

Tas tiešām ir par daudz!

Otello.

Prom! Prom! Aiziet.

Emīlija.

Vai viņš nav tomēr greizsirdīgs?

Dezdemona.

Es tādu viņu redzu pirmo reizi,

Šis mutautiņš tik tiešām liekas apburts.

Cik žēl, ka tas kaut kur man pagaisis!

Emīlija.

Grūt' vienā divos gados vīrus izprast. Virs — vēders, sieva — vīra barība. Viņš rij un rij, līdz aizrijas un beigās Laiž atpakaļ. — Nāk Kasio un Jago.

Ienāk Kasio un Jago.

Jago.

Bez viņas cita atbalsta jums nav. Skat, kāda laime — viņa! Ejiet, lūdziet!

Dezdemona.

Kā klājas? Ko jaunu teiksiet Kasio?

Kasio.

Man, kundze, atkal lūgums ir tas pats:

Par mani kādu vārdu aizlieciet

Pie viņa, ko es mīlu tā un cienu,

Lai atkal draugu pulkā uzņemts tieku

Kā senāk. Ak, cik grūti man tā gaidīt!

Bet, ja mans noziegums tik briesmīgs rādās,

Ka nedzēš to nedz mani nopelni,

Nedz rūgtā nožēla, nedz solījums,

Ka turpmāk atkal kalpošu pa godam,