VILJAMS ŠEKSPĪRS - OTELLO

Jago.

Kam pacietības trūkst, tie ir kā zēni, Jo vīri zin, ka brūces sadzīst lēni. Mūs glābt spēj viltība, ne burvestība, Bet viltībai ir nepieciešams laiks. Jā, Kasio tev sadeva mazliet. Bet pats nu tādēļ pazaudējis vietu, Un arī pārējais viss zeļ un plaukst, Nes pirmais augļus koks, kas pirmais zied. Tu pacieties! Lūk, sāk jau blāzmot rīts. Cik, lietas kārtojot, skrien žigli stundas! Steidz mājās, turp, kur esi apmeties, Nu, ej jel, ej! Gan vēlāk parunāsim. Es saku, ej!

Rodrigo aiziet.

Bet man vēl savas gaitas. Vispirms es pateikšu, lai Emīlija Par Kasio liek Dezdemonai aizlūgt, Bet pats tad gādāšu, lai moris pārsteidz Pie Dezdemonas kājām Kasio. Uz priekšu! Lai var ātrāk paveikt to!

Aiziet.

Uznāk Kasio un daži muzikanti.

Kasio. Nu, raujiet vaļā kaut ko tādu īsu, bet jautru. Es jums labi samaksāšu.

Spēlē.

Iznāk āksts.

Āksts. Paklau, muzikantu kungi, vai jūsu instrumenti bijuši Neapolē, ka tie kaut kā šņākā?

Pirmais muzikants. Kā tā, kungs?

Āksts. Lūdzu atvainošanu, vai štās te pūšamās štru- mentes?

Pirmais muzikants. Jā, pūšamās, kungs.

Āksts. Bet kas tad tām norāva tās astes?

Pirmais muzikants. Vai astes, kungs?

Āksts. Nu jā, ka astes! Pie katras gaisa izplūšanas in­strumenti taču parasti karājas astē. Bet tas nu tā! Še, ņemiet naudiņu par spēli. Ģenerālim tā tik varen patika, ka viņš lūdza vairs tālāk nespēlēt.

Pirmais muzikants. Labi, kungs, mes vairs nespēlēsim.

Āksts. Bet varbūt jums ir kāds no mēmajiem gabaliem, tad raujiet vaļā! Bet tos skaļos, kā es jau teicu, mūsu ģenerālis negrib vairs klausīties.

Pirmais muzikants. Nē, mēmu gabalu mums nav, kungs.

Āksts. Tad bāziet ragus kulēs, man vairs nav laika. Un marš, prom! Izkūpiet! Prom!

Muzikanti aizvācas. Kasio. Paklausies, mīļo draudziņ!

Āksts. Nē, jūsu mīļais draudziņš neklausīsies, klausīšos es pats.

Kasio. Nemuļķojies. Še zelta dukāts. Ja ģenerāļa kun­dzes draudzene būtu jau kājās, tad saki, ka šeit kāds Kasio vēlas ar viņu parunāt. Vai dzirdēji?

Āksts. Jā, viņa ir jau kājās, un, ja viņa gribēs šurp at- kājot, tad es viņai to pateikšu, lai tā dara.

Kasio. Tad dari, draudziņ!

Āksts aiziet. Ierodas Jago.

A, Jago, jūs nākat īstā laikā. Jago.

Vai esat šonakt gulējuši? Kasio.

Vēl ne, jo bij jau uzaususi diena, Kad šķīrāmies. Es, Jago, vēlējos Uz pāris vārdiem pasaukt jūsu sievu, Lai viņa izgādā ar Dezdemonu Man tikšanos.

Jago.

Es viņu pasaukšu. Bet pats šai laikā parūpēšos,

Ka mori aizmanīt, lai viņš pa kajam Jums nemaisās.

Kasio.

Jums pateicos!

Jago aiziet.

Man vēl nekad nav nācies sastapt Tik godīgu un laipnu florencieti.

Ienāk Emīlija.

Emīlija.

Labs rīts jums, leitnant; man žēl, ka jums Tā gadījies, bet gan nu viss būs labi! Par jums bij ģenerālim saruna Ar sievu, kas jūs Joti aizstāvēja. Viņš gan vēl iebilda, ka ievainoto Šeit, Kiprā, augstu vērtējot. Bet tomēr Viņš ir jums pieķēries. Šīs mīlas vārdā Viņš jūs no jauna iecels amatā, Kad izdevība būs.

Kasio.

Es tomēr lūdzu, Ja domājat, ka tas ir iespējams, Man izgādāt ar viņu sarunu Bez lieciniekiem.

Emīlija.

Lūdzu, ienāciet! Es izdevīgā brīdī raudzīšu Jums izgādāt šo iespēju.

Kasio.

Paldies!

Aiziet.

Ienāk Otello, Jago un augstmaņi.

Otello.

Šeit, Jago, vēstules. Lai kapteinis Tās aizved senātam ar sveicieniem. Es tikmēr apskatīšu cietoksni. Tur es būšu.

Jago.

Jā, to darīšu, mans kungs.

Otello.

Vai kungiem labpatiktu nākt man līdz?

Augstmaņi.

Jā, gaišība, mēs pavadīsim jūs.

Aiziet.

Ienāk Dezdemona, Kasio un Emīlija.

Dezdemona.

Jā, labais Kasio, tu vari ticēt, Es tavā labā darīšu, ko spēšu.

Emīlija.

Es arī, kundze, lūdzu. Pat mans Jago Par jūsu likstu skumst it kā par savu.

Dezdemona.

Jā, viņš ir goda vīrs. Tu, Kasio, Man tici, samierināšu es atkal Jūs abus.

Ak kundze, Par to, lai nāk kas nākdams, Kasio Būs mūžam jūsu padevīgais kalps.

Dezdemona.

Jums pateicos; es zinu, mans vīrs jums mīļš Jau sen, kopš pazīstami esat. Ticiet, Viņš ilgāk nenovērsīsies no jums, Cik prasa apsvērums.

Kasio.

Bet, ja nu, kundze, Šis apsvērums liks ilgi gaidīt Vai tam kāds jaunu ēsmu pametīs, Vai aizkavēs kāds nejaušs gadījums, Nāks manā vietā cits, un ģenerālis Būs padevīgo kalpu aizmirsis.

Dezdemona.

Nē, nē! Es, Emīlijai dzirdot, solu:

Tev tava vieta nezudīs. Un zini,

Ka savus solījumus pildu es

Līdz galam: vīram miera nelikšu,

Bet runāšu un runāšu, līdz gulta

Par skolu viņam kļūs, bet galds par bikti.

Lai kur viņš būs, tam atgādināšu

Par Kasio, un tāpēc nebēdājies,

Jo tava aizbildne tad drīzāk mirst,

Bet savus solījumus neaizmirst.

Ienāk Otello, Jago mazliet atstatu.

Emīlija.

Jā, cienījamā, nāk mans kungs.

Kasio.

Es, kundze, atvados.

Dezdemona.

Nē, paliec, klausies, kā es runāšu.

Kasio.

Nē, kundze, tagad ne, jo vēl es uztraukts Un nedrošs jūtos.

Dezdemona.

Nu dari, kā tev tīk!

Kasio aiziet. Nāk Otello un Jago.

Jago.

Nē, tas man nepatīk.

Otello.

Par ko tu runā? Jago. Es tāpat vien, mans kungs, varbūt — es nezinu Otello. Vai Kasio nupat aizgāja no manas sievas? Jago.

Vai Kasio, mans kungs? Tam grūti ticēt, Ka viņš kā zaglis muktu, redzot Jūs ienākam.

Otello.

Tas tomēr bija viņš.

Dezdemona.

Kā klājas jums, mans kungs? Nupat Es runāju ar kādu lūdzēju, To vīru, kuru tavas dusmas vajā.

Otello.

Kas lūdzējs bij?

Dezdemona.

Tas leitnants Kasio. Ak mans labais kungs, Kaut cik ja spētu jūsu prātu grozīt, Tad teiktu: piedodiet un izlīgstiet! Ja kļūtu zināms, ka viņš nemīl jūs

Vai ka viņš tīšām traci sacēlis, Tad sakiet, ka es ļaudis nepazīstu. Nu sauciet viņu!

To, kurš aizgāja?

Dezdemona.

Jā, mīļais; cik viņš likās nelaimīgs, Tāds sadudzis, ka sirds man iežēlojās. Ak mīļais vīrs, lai nāk viņš atpakaļ.

Otello.

Lai paliek, mana mīļā, šoreiz ne.

Dezdemona.

Vai drīz tas būs?

Otello.

Jā, mīļā sieva, drīz.

Dezdemona.

Vai šovakar? Otello.

Nē, šovakar vēl ne.

Dezdemona.

Tad rītu pusdienā?

Otello.

Tad nebušu, Jo jābūt cietoksnī pie virsniekiem.

Dezdemona.

Tad rītvakar; vai parītu no rīta; Vai parīt vakarā; vai aizparīt; Es lūdzu — kad? Tik neliec ilgāk gaidīt Kā dienas trīs. Viņš visu nožēlo. Un pats šis viņa nodarījums arī, Ja atceras, ka ļaudīm māca karš Pat slikto, vairāk nepelna Kā aizrādījumu. Otello, sakiet —

Kad viņš var nākt? Es nezinu, vai spētu

Jums sacīt: «Nē!» — ja jūs tik loti lūgtu,

Vai vilcinātos. Runa taču ir

Par Kasio, kas aizstāvēja jūs,

Kad nelāgā par jums es izteicos.

Bet tagad, lai jūs viņu uzklausītu,

Tik ilgi jālūdzas ir man .. .

Otello.

Nu pietiek, mīļā! Lai viņš nāk, kad grib. Es nevaru tev liegt.

Dezdemona.

Vai es ko prasu? Es tāpat teiktu, lai cimdus uzvelciet Un paēdiet, un silti ģērbieties, Par savu labklājību rūpējiet. Nē, tiešām, ja es kādreiz iegribētu Tā jūsu mīlestību pārbaudīt, Tad es ko nopietnāku izraudzītu. Vai tas tik grūt', lai viņu apžēlotu?