VILJAMS ŠEKSPĪRS - OTELLO

Un viņu dabu. Ja nu izrādītos,

Ka mana dūja lidot grib, es ļaušu,

Lai mūsu mīlas saites irst un vējš

Tās aiznes turp, kur zūd tās māņu sapnis.

Ak jā, es melns! Es neprotu tā tērzēt

Kā smalki ļaudis. Arī vecums man

Jau tāds, ka viss sāk lēni slīdēt lejup.

Es atstāts, pievilts. Mierinājums mans

Būs tagad naids. Kāds lāsts ir laulība!

Tā mūs ar maigu būtni savieno,

Kas ir un paliek sveša mums. Tad labāk

Es dzīvoju kā krupis pagrabā,

Ne vēroju, kā mīļās sirdī vietu

Rod cits. Bet tāds jau krietno ļaužu lāsts —

Būt blēža priekšā kailiem, atbruņotiem —

Un viņu negrozāmais liktenis,

Kas vajā tos no šūpuļa līdz kapam

Ik stundu. Lūk, tur jau Dezdemona nāk!

Vai debess skaidrība tā mūs var krāpt?

Nē, nevar būt!

Ienāk Dezdemona un Emīlija.

Dezdemona.

Mans kungs, kur kavējaties? Jau galds ir klāts, un salas pārstāvji, Ko esat ielūdzis, uz jums jau gaida.

Otello.

Es atvainojos.

Dezdemona.

Cik aizlūzusi balss! Vai esat saguris?

Jā, man galva sāp!

Dezdemona.

Tas tāpēc, ka jus lāgā neguļat. Jums pieri nosiešu ar mutautu, Tad sāpes rims.

Otello.

Tas mutauts ir par mazu. Otello mutautiņu atvaira, tas nokrīt zemē.

Lai paliek! Nu iesim abi reizē!

Dezdemona.

Man ļoti žēl, ka nejūtaties labi.

Otello un Dezdemona aiziet.

Emīlija.

Cik jauki, ka atrodu šo mutautu.

Tā viņai mora pirmā dāvana.

Mans untumainais vīrs ir daudzreiz lūdzis,

Lai mutautiņu nozogu, bet viņa —

To moris pieteicis jo cieši glabāt —

Mīl sīko nieku, skūpsta, uzrunā,

Es arī tādu tagad izšūšu

Un dāvināšu savam vīram to.

Vien dieviņš zina, kur viņš grib to likt.

Nu gan es viņam sagādāšu prieku.

Ienāk Jago.

Jago.

Nu, ko jūs viena pati kvernat šeit? Emīlija.

Ak, nebariet, man ir kaut kas ko dāvāt. Jago.

Man dāvināt? Jau esmu apdāvāts.

Emīlija. Ar ko?

Jago.

Ar vienu muļķa sievišķi.

Emīlija.

Ak. tā, un tas ir viss? Bet ko jūs dosiet Par mutautiņu?

Jago.

Kādu mutautiņu?

Emīlija.

Kādu mutautiņu! Ko Dezdemonai dāvināja moris. Jūs bieži lūdzāt, lai to nozogu.

Jago.

Vai jūs to viņai nozagāt? Emīlija.

Nē, tas viņai nejauši bij nokritis, To zemē atradu un pacēlu. Lūk, te tas ir.

Jago.

Ak velna sieva! Dod šurp!

Emīlija.

Ko darīsiet ar to, ja man tik aši No pirkstiem izraujat?

Jago,

mutautiņu pakampdams.

Kas jums par daļu!

Emīlija.

Ja mutautiņš jums nav tā vajadzīgs, Tad atdodiet, lai kundze velti nemeklē, Kad atģidls, ka tas ir pazudis.

Jago.

Jūs liecieties, ka nezināt, jo man Tas noderēs. Nu ejiet prom!

Emīlija aiziet.

Es pametīšu to pie Kasio,

Lai viņš to atrod. Tādiem niekiem

Tic dažkārt greizsirdīgais mujķis vairāk

Kā svētiem rakstiem. Viņš būs izmisis.

Jā, mana inde sāk jau darboties.

Jo aizdomas ir indei līdzīgas,

Ko sākumā pat grūti sagaršot,

Bet, kad tā iesūkusies asinīs,

Tad dedzina kā sērs. Lūk, moris nāk!

Nu vairs ne magones, ne mandragora,

Ne citas kādas miega zāles

Tam nespēs dot to patīkamo miegu,

Kas vakarnakt vēl viņu aijāja.

Ienāk Otello.

Otello.

Kā — mani pievilt?

Jago.

Kas tas? Mans kungs, ne vārda! Tagad pietiek. Otello.

Prom! Atkāpies no manis, mocītāj. Es zvēru, labāk ir, ja arī piekrāpj, Bet nezinot.

Jago.

Kā tā, mans kungs?

Otello.

Tie mirkļi, kad tā citam piederēja, Man nebij zināmi, es biju mierīgs. Es labi gulēju un biju laimīgs, Es viņas lūpās sveša skūpsta nejutu. Ja cilvēks nepamana zagļa darbu, Tad viņš var teikt, ka nava aplaupīts.

Jago.

Man sāpīgi, to visu klausoties. Otello.

Es būtu mierīgs, ja, man nezinot, Vai vesels pulks ar visiem sapieriem No viņas augļiem baudītu. Bet tagad Ardievu, miers! Ardievu, klusā laime! Ardievu, brašās ierindas un cīņas, Kad mostas varoņgars. Ardiev', ardievu! Ardievu, straujais zirgs un tauru skaņas, Un bungu taktis, flautu svilpieni Un karaliskais karogs parādēs, Un cīņu karstums, līksme uzvarās! Ardievu, dobjie lielgabalu dārdi, Kas grand kā pati Jupitera balss. Ardiev', ardiev'! Otello laiks nu beidzies!

Jago.

Mans kungs, vai tiešām? Otello.

Tu, nelieti, Tad pierādi man skaidri viņas kaunu Un piegādā man skaidras liecības! Pie savas dvēseles es zvēru, drīzāk Tu priecātos, ja būtu piedzimis Par suni, ne atbildēt man, dusmās Kad būšu iededzies.

Jago.

Tik tālu jau?

Otello.

Tās vainu redzēt ļauj vai pārliecini, Lai nebūtu nekādām šaubām vietas. To pierādi; ja ne, tad neglābsies.

Jago.

Mans kungs . ..

Otello.

Un, ja tu viņu apmelojis, Lai mani mocītu, tad piesargies Un noslēdz visus rēķinus ar dzīvi, Jo briesmīgāks nekas vairs nevar būt. Sāks debess elsot, drebēs šausmās zeme. Tavs noziegums vairs lielāks nevar būt Par to, ko tu jau tagad darījis.

Jago.

Ak augstās debesis, jel žēlojiet!

Vai esat cilvēks? Kur jūsu skaidrais prāts?

Lai dievs ar jums; es kalpot atsakos.

Es, muļķis, uzplijos ar patiesību.

Ak, ļaunā pasaule! To vērā liec:

Ir bīstami teikt ļaudīm patiesību,

Par mācību paldies! Nu zinu es,

Ka, draugu mīlot, iegūst naidnieku.

Otello.

Nu pagaidi, varbūt tu esi godīgs? Jago.

Es labāk gudrs, gods ir muļķība, Ar godu paldies nepelna.

Otello.

Ak debes! Jel teic — vai mana sieva tikla Vai ne? Un vai mans draugs ir īsts vai neīsts? Man vajag zināt. Viņas labā slava, Kas bij tik skaidra kā acis Diānai, Nu kauna aptraipīta melnmelna Kā mana seja. Kamēr pasaulē Vēl cilpas, dunči, inde, sārti, akas, Es atriebšos, tiklīdz būs pierādīts.

Es redzu, kaislē sadegat jūs, kungs. Es nožēloju, ka to darīju. Vai gribat, lai jums pierādu?

Otello.

Jā, gribu.

Jago.

Nu jā! Bet kā? Bet kā lai pierādu? Varbūt jums tiktos slepus noskatīties, Kā viņi mīlējās?

Otello.

Ak, lāsts! Ak, nāve!

Jago.

Bet tādos brīžos mīlētājus pārsteigt Ir pārāk grūti, jo kas gan atļautu, Ka ziņkārīga vērotāja skatiens To apkampienus kādreiz novēro! Ko tad? Kā tad? Kur rast pierādījumu? Vai viņš kāds buks, vai viņa traka kaza, Vai abi pērtiķi, vai vilki riestā, Vai apdzērušies jūtu skurbumā? To bridi parādīt es nespēju. Ja derēt var jums citi, netiešāki, Kas noved patiesības durvju priekšā, Tad tādu netrūkst, tādus varu dot.

Otello.

Bet tikai tos, kas skaidri pārliecina. Jago.

Tāds darbs man riebj. Un tomēr, ja jau tiktāl esmu gājis, Jūs cienīdams un arī mīlēdams, Tad jāiet tālāk. Reiz ar Kasio Es vienā gultā gulēju. Man zobi Tā sāpēja, ka nevarēju aizmigt. Jūs zināt, gadās tādi ļautiņi, Kas miegā izmuld savus noslēpumus, Un tāpat Kasio.

Viņš sāka čukstēt: «Mīļā Dezdemona, Tu mūsu mīlas laimi neizpaud!» — Un manu roku satvēra un spieda, Kā ilgās dvesa: «Mana mīļotā!» —

Ar savām lūpām manās iezīzdamies Kā neprātā. Visbeidzot sāka kāju Man pāri celt, nopūtās un čukstēja: «Lāsts liktenim, kas tevi morim deva!»

Otello.

Ak, šausmas! Šausmas!

Jago.

Nē, tas jau sapnis vien.

Otello.

Sis sapnis tomēr skaidri pierāda Tās noziegumu, agrāk paveiktu.

Jago.

Pie tam tas varēs apstiprināt Vēl arī citus tādus vērojumus.

Otello.