VILJAMS ŠEKSPĪRS ŠEKSPĪRS: HENRIJS IV

HENRIJS IV

Karaļdrāma piecos cēlienos

I daļa

KING HENRY IV, 1.

Karalis Henrijs IV

Henrijs, Velsas princis ļ ^

Džons, Lenkasteras princis J vlIja e 1

Grāts Veslmorlends

Sers Volters Blants

Tomass Persijs, grāfs Vuslers

Henrijs Persijs, grāfs Nortumberlends

Henrijs Persijs, saukts Hotspers,

viņa dēls Edmunds Mortimers, grāfs Mārčs Ričards Skrūps, Jorkas arhibiskaps Arčibalds, grāfs Daglass Ove/is Glendovers Sers Ričards Vernons Sers Džons Falslals

Sers Maikls, Jorkas arhibīskapa draugs

Poinss

Cedshils

Peto

Bardolis

Lēdija Persija, Hotspera sieva,

Mortimera māsa Lēdija Mortimera, Glendovera meita,

Mortimera sieva Misis Kviklija, krodziņa saimniece Istčlpā

Lordi, virsnieki, šerifs, bufetnieks, namiķis, kroga puiši, divi vedēji, ceļotāji un pavadoņi.

Notiek Anglijā un Velsā.

Ienāk karalis Henrijs, princis Džons Lenkaslers, grāls Vestmorlends, sers Volters Blanls un citi.

Karalis Henrijs.

Kaut nomāc mūs vēl smagais rūpju slogs, Mēs alkstam gūt sev mazu atelpu, Lai kaujas tauru aso valodu Uz citiem — tāliem krastiem pārnestu. Nē, izslāpusi dzimtās zemes smilts Vairs nedzers savu bērnu asinis; Un neizvagos druvas ziedošās Vairs kara zirgu cietie pakavi, Kas puķēm liek zem dzelzu svara ļimt. Nesen vēl naida pilnie pretnieki, Kam niknā brāļu karā dega skats, — Kaut vienas asinis tiem dzīslās rit, — Nu cieši slēgtās rindās vienosies, Ar draugiem, radiem vienu ceļu ies Un savstarpējās ķildas aizmirsis. Mūs pašus kara asmens nedurstls Kā atvāzts nazis kabatā. Nu, draugi, Kā svētās krusta zīmes kareivji, Kas saistīti pie tās ar zvērestu, Uz Kristus kapa vietu dosimies, Uz varoņdarbiem angļus vedīsim,

Kas tiem jau mātes klēpi nolemti, Un trenksim pagānus no svētās zemes, Ko pestītāja kājas skārušas, Kurš mūsu dēļ pie krusta pienaglots Pirms četrpadsmit gadu simteņiem. Tas iecerēts jau gadu atpakaļ, Un lieki būs par to vēl spriedelēt. Ne tādēļ esam šodien tikušies. Mēs gribam dzirdēt, mīļo Vestmorlend, Ko vakar nolēmusi padome, Lai sekmētu šo svēto gājienu.

Vestmorlends.

Mans kungs, mēs apspriedāmies dedzīgi, Jau kara nodokļi bij noteikti, Te pēkšņi pārsteidza mūs ļauna vēsts, Kas bēdas nes no Velsas pakalniem: Ir saņemts gūstā krietnais Mortimers, Kas Herfordšīras pulkus veda cīņā Pret mežonīgi straujo Glendoveru. No nesaudzīgās rokas krituši, Kāds tūkstot's vīru kaujaslaukā guļ, Tos Velsas sievas apsmējušas tā, Ka man ir kauns šo skatu aprakstīt.

Karalis Henrijs.

Kā liekas, ziņas par šo slaktiņu Mums izjauks gājienu uz svēto zemi.

Vestmorlends.

Tā ir, mans karali. Bet tas nav viss — Daudz ļaunāka un smagu jausmu pilna Ir cita vēsts, kas nāk no ziemeļiem. Tā teic, ka karstgalvīgais Henrijs Persijs Pie Holmedonas cīņu uzsācis Ar Arčibaldu, skotu varoni, Kas kaujas sparā nepārspējams šķiet. Par cīņas sīvumu var liecināt Mums lielgabalu pērkonīgie dārdi, Kas grandīt grandīja bez norimas.

Bet virs, kas mums šo ziņu atnesis, Ir kāpis zirgā karstā cīņas brīdī Un tādēļ nezin, kāds ir iznākums.

Karalis Henrijs.

Patlaban dārgais, uzticamais draugs Sers Volters Blants pie mums ir ieradies. To pārklājuši ceļa putekļi No Holmedonas līdz pat Londonai. Viņš patīkamas vēstis atnesis: Grāfs Daglass sakauts, desmittūkstoš skotu Un pāris desmit cēlu bruņinieku Mirkst kaujaslaukā pašu asinīs. Bet Faifas grāfu gūsta važas sien, Un jaunais Daglass viņam līdzi siets, Vēl grāfi Atols, Merrejs, Anguss, Mentits. Vai tas nav prāvs un lielisks laupījums? Vai tā nav spldošākā uzvara?

Vestmorlends.

Patiesi, kungs, ar šādu uzvaru Var lepoties viscienīgākais princis.

Karalis Henrijs.

Tu mani skumdini un apskaust liec

Nortumberlendu, kam tik krietns dēls,

Ka malu malās daudzināts un slavēts:

Viņš birztalā ir koks vistaisnākais,

Viņš laimes lolots luteklis un lepnums.

Kad viņa slavas darbus vēroju,

Es acīs savam dēlam Henrijam

Tik palaidnības, blēņas saskatu.

Kaut būtu pierādāms, ka mūsu dēli

Ir bērnu autos laumu apmainīti,

Mans nosaukts Persijs, viņa — Plantagenets!

Kaut būtu man tāds dēls! … Bet prom šis domas!

Klau, brālēn, vai tev neliekas, ka Persijs

Top pārgalvīgs? Viņš visus gūstekņus

Grib paturēt pats sev un paziņo,

Ka man viņš došot tikai Faifas grāfu!

Vestmorlends.

Tā viņu samācījis tēvocis Grāfs Vusters, jūsu senējs ienaidnieks, Kas sakūda pret jūsu augstību, •— Un jauneklis kā gailēns dižojas.

Karalis Henrijs.

Tam liku nākt, lai dod man atbildi. Un tādēļ mums uz laiku jāatliek Vēl gājiens būs uz Kristus kapvietu. Par to mēs lemsim trešdien Vindzorā. Jūs, brālēn, paziņojiet augstmaņiem Un pasteidzieties atpakaļ jo drīz, Vēl daudz kas jāapspriež bez liekas steigas, Un daudzi darbi mums vēl veicami.

Vestmorlends.

Kā pavēlat, mans kungs!

Aiziet.

Ienāk Velsas princis un Falstals.

Falstals. Hel, draudziņ, teic — vai tagad rīts vai vakars?

Princis Henrijs. Tavas smadzenes jau aptaukojušās, tu pārāk daudz iebaudi veca vīna, vakariņās ēd tik ne­gausīgi, ka pogas jāpāršuj svabadāk, un pēcpusdie­nās valsties uz soliem. Tu jau vairs nejēdz, kā pajau­tāt taisni to, ko gribi zināt. Velns lai parauj! Kāda tev daļa par laiku? Ja stundas būtu vīna glāzes, mi­nūtes — cepti ungurēti gaiļi un pulksteņu tikšķi — savedēju mēļošana, un ja pulksteņu rādītāji tev pa­teiktu ceļu uz prieka mājām, un ja pati saule būtu kaislīga skuķe ugunīgi sarkanā zīdā, tad vēl varētu saprast tavu interesi par laiku.

Falstals. Tu trāpīji, Hel. Jo mēs, maku aplasītāji, dzīvo­jam pēc mēness un Greizajiem Ratiem, nevis pēc Fēba, šī «maldu bruņinieka smalkā». Un es lūdzu tevi, mīļo palaidnīt, kad tu būsi karalis, lai dievs sarga tavu svētcienību — majestāti, es gribēju teikt, jo svētums tev nepiemīt nemaz.

Piincis Henrijs. Ko? Nemaz?

Falstafs. Nē, tiešām ne! Ne tik daudz kā pātariem pirms brokastīm!

Princis Henrijs. Nu, un tālāk? Klāj vaļā! Bez aplinkiem!

Falstals. Nu labi, draiskuli! Kad nāksi karaļa godā, ne­ļauj mūs, nakts bruņiniekus, saukāt par dienaszag­ļiem. Lai mūs dēvē par Diānas mežziņiem, par tum­sas kavalieriem, par mēness lutekļiem, un pavēli ļaudīm runāt, ka esam uzvedīgi cilvēki, jo pār mums, tāpat kā pār jūru, valda cildenā un šķīstā kundze Lūna, kuras aizgādībā zogam.

Princis Henrijs. Labi teikts, un tā patiešām arī ir! Tā kā esam mēnesnīcas bruņinieki, mūsu laimei, tāpat kā jūrai, ir savs uzplūdums un atplūdums. Tā, piemē­ram, pirmdienas naktī mums uzplūst maks ar zeltu, bet otrdienas rītā viss zelts jau aizplūdis, iegūts ar uzkliedzienu «Atdod!» un izdots ar saucienu «Pa­dod!». Dažreiz kopā ar atplūdiem tu novelies līdz trepju apakšējam pakāpienam un tūlīt pēc tam tik augsts paisums, ka tu jau pašā virsotnē … pie karā­tavām.

Falstafs. Tas tiesa, zēn! … Nu bet saki — vai krodzi­niece nav saldīgs radījums?

Princis Henrijs. Jā, manas pils jokdari, kā Hiblas me­dus. Bet, kad tu vēršādas vamzī staigāsi aiz restēm, vai tad nebūs saldi?

Falstafs. Nu, nu, trakgalvi! Tev atkal stiķi prātā? Pie joda! Kads man sakars ar vēršādas vamžiem?