VILJAMS ŠEKSPĪRS ŠEKSPĪRS: HENRIJS IV

Kā dzēst jums visu savu parādu, Pat ja tas maksājams ar jūsu nāvi. Un tādēļ saku . . .

Vusters.

Klusu, vairs ne vārda! Ir dibināts tavs satraukums un spīts. Es vēršu noslēpumu grāmatu, Par grūtībām un briesmām lasīšu, Ko pieveikt tikai drošsirdība var, Kā pāriet straujas krāces mutuļiem Uz asa šķēpa šaurā asmeņa.

Hotspers.

Ja iekrīt, teic ardiev'! Tad grimt vai peldēt!

Lai arī kuru taku ļaunums ies,

Arvien tam pretī drosme nostāsies

Un vira gods! Mums lauvu medībās

Daudz straujāk asin's dzirkst, kā zaķus dzenot!

Nortumberlends.

Šīs iedomas par varoņdarbiem viņu Rauj pāri pacietības robežām.

Hotspers.

Man šķiet, ka es ar vieglu lēcienu No bālā mēness gaismu norautu. Es gatavs jūras bezdibeni nirt, Ko izmērīt nav spējis vēl neviens, Un nogrimušo slavu augšā vilkt Aiz matu sprogām. Bet vien tā, ja es Kā glābējs godu saņemtu viens pats. Man riebj to dalīt kūtriem palīgiem!

Vusters.

Viņš iedomātu tēlu vidū mīt Un neredz to, ko vajag ievērot. Ļauj man ko pasacīt!

Hotspers.

Es lūdzu piedot…

Vusters.

Tos skotu kareivjus, ko saņēmi. . .

Hotspers.

Tos visus paturēšu. Dieva vārds! Neviena skota viņam! Pat ja skots Tam spētu izglābt dvēseli no pekles, — Es zvēru nedot, un tas nenotiks!

Vusters.

Tu uztraucies un neklausies, ko saku: Nu nedod gūstekņus . . .

Hotspers.

Jā, tas ir nolemts!

Viņš Mortimeru izpirkt negribot! Pat viņa vārdu liedz man pieminēt! Es miegā Bolingbrukam piezagšos Un kliegšu ausī vārdu: Mortimers! Nē, labāk tā: es strazdu nopirkšu Un izmācīšu vienu vārdu saukt Tam — Mortimers! Tad došu karalim, Lai nemitīgi viņu kaitina.

Vusters.

Tik vienu vārdu ļauj man pasacīt!

Hotspers.

No visa cita atteikšos, lai spētu Vien dusmināt un niknot karali. Es trakuli un žūpu, Velsas princi, Ar indi alus kausā pacienātu, Ja nezinātu, ka to nemīl tēvs, Kas vēlas pats, lai nelaime to rauj.

Vusters.

Tad paliec sveiks! Mēs parunāsim tad, Kad būsi spējīgs mani uzklausīt.

Nortumberlends.

Tu ālējies kā bites sadzelts āksts! Kā pļāpātkāra sieva vārdus šķied, Kam ausis tikai savu runu dzird!

Hotspers.

Man šķiet, ka skudru pūznī mani met

Vai rīkstēm šausta, asām nātrēm dzeļ,

Kad piemin nelietīgo karali.

Kad Ričards valdīja — nu, kā to vietu sauc?

Ak sodība! — tas bija Glosteršīrā,

Kur mita viņa trakais tēvocis

Grāfs Jorks; tur ceļus liecu pirmoreiz

Sim Bolingbrukam, smaidu karalim —

Nolādēts! —

Kad viņš no Revenspurgas atgriezās.

Nortumberlends. Tas bija Berklijā.

Hotspers.

Jums taisnība. Un kādas cukursaldas laipnības Man mēļoja šis liekulīgais āksts! «Kad mana laime pilngadību gūs.» — «Ak mīļo Persij!» — «Manu labo brālēn!» Velns parauj tadu viltus brālēnību! Es visu pateicu. Nu, tēvoc, runā tu!

Vusters.

Ja neesi vēl beidzis, turpini! Es varu pagaidīt.

Hotspers.

Nē, tiešām beidzu.

Vusters.

Es vēlreiz runāšu par gūstekņiem: Laid vaļā tos bez izpirkšanas maksas, Ņem palīgos sev jauno Daglasu, Viņš Skotijā tev spēkus sapulcēs.

Man zināmi ir daži apstākļi — Tos sīkāk paskaidrošu rakstiski, — Kas mūsu pasākumus veicinās.

Norlumberlendam.

Un, kamēr dēls būs aizņemts Skotijā, Jūs iezodzieties sirdī bīskapam, Ko visi ļaudis augstā cieņā tur.

Hotspers.

Vai Jorkas arhibīskapam?

Vusters.

Jā gan,

Par sava brāļa nāvi Bristolē Viņš smagi cieš un ienīst karali. To nerunāju tik aiz nojautas, Ka varētu tā būt. Ak nē, tas viss Ir izdibināts, pārdomāts un nolemts Un gaida vien, kad laba izdevība Dos mājienu.

Hotspers.

Es nojaušu: mums veiksies.

Nortumberlends.

Vēl zvērs nav lenkts, bot tu jau suņus laid.

Hotspers. Es galvoju,

Ka mūsu cēlais nodoms izdosies, Ja Skotijas un Jorkas karaspēks Ies Mortimeram palīgā.

Vusters.

Tā būs!

Hotspers.

Patiesi, tas ir gudri izdomāts!

Vusters.

Mums svarīgs iegansts aši rīkoties — Valsts galvu gāzt, lai savas galvas glābtu. Lai cik mēs rāmi būtu, karalis Arvien vēl jūtas mūsu parādnieks. Un, kamēr parāds nebūs nomaksāts, Mūs allaž apvīs viņa aizdomas. Jau redzējāt, kā viņa mīlestība Sāk novērst savus skatienus no mums.

Hotspers.

Tā ir, un tas bez soda nepaliks.

Vusters.

Sveiks, brāļadēls! Vēl pacieties mazliet! Es atrakstīšu jums, kas tālāk darāms. Kad pienāks laiks — un tas būs visai drīz, Pie Glendovera un pie Mortimera Es pāriešu un izkārtošu tā, Ka viņu, Daglasa un tavi spēki It visi vienā vietā saplūdis. Tad stiprām rokām tversim savu laimi, Kas vēl ir mānīga un nedroša.

Nortumberlends.

Sveiks, brāli! Cerēsim, ka izdosies.

Hotspers.

Sveiks, tēvoci! Kaut stundas žiglāk steigtu Un drīzāk cauri kaujas dārdoņai Un vaidiem vestu pretī uzvarai!

Visi aiziet.

Ienāk vedējs ar lukturi rokā.

Pirmais vedējs. Ak vai! Lai mani pakar, ja nav jau četri no rīta! Greizie Rati jau stāv virs jaunā skursteņa, bet mūsu zirgam nasta vēl nesieta. Ei, zirgu puis!

Zirgu puisis

iekšpusē.

Tūlīt, tūlīt!

Pirmais vedējs. Vai dzirdi, Tom, sakārto bērim seglus. Paliec apakšā pakulas, nabaga lopiņam skausts no­berzts gluži jēls.

Ienāk otrais vedējs.

Otrais vedējs. Pupas un zirņi še ir draņķīgi, pēc suņa; no tā jau ceļas tārpi šitādiem kraķiem. Šai namā viss iet ačgārni, kopš vecais Robins miris.

Pirmais vedējs. Nabaga vīrs! Viņam nebija vairs prieka dzīvot, kopš auzas cēlās cenā. Tā bija viņa nāve.

Otrais vedējs. Man šķiet, otra tik blusaina nama nav visā Londonas lielceļā: esmu sadurstīts vienos raibu­mos kā līnis.

Pirmais vedējs. Kā līnis? Es tev saku, neviens kristīgs karalis nav tik pamatīgi knaibīts kā es kopš pirma­jiem gaiļiem.

Otrais vedējs. Jā, nekad te nedod podu, jālaiž vien te­pat kamīnā. No šī sārma tad arī blusas vairojas kā kurkuļi.

Pirmais vedējs. E, zirgu puis, lien ārā, nolādēts! Velcies taču beidzot!

Otrais vedējs. Man ir žāvēts cūkas šķiņķis un divi sai­nīši ingvera; jāņem līdz uz Čerinkrosu.

Pirmais vedējs. Velns un elle! Gaiļi grozā aiz bada gan­drīz nobeigušies! Ei, zirgu puis! Kad tevi nelabais! Vai acu nav pierē? Uz ausīm kritis, vai? Sauc mani par nelgu, ja neiedauzu tam lamzakam pauri; tas man tikpat kā iemest kādu lāsīti! Nāc šurp, nolādē­tais bezkauņa!

Ienāk Gedshils.

Gedshils. Labrīt, ļaudis! Cik pulkstenis?

Pirmais vedējs. Man liekas — tā ap diviem.

Gedshils. Esi tik labs un aizdod lukturi. Iešu apskatīt stallī zirgu.

Pirmais vedējs. Nekas nebūs! Pazīstu tādus stiķus.

Gedshils. Tad, lūdzu, iedod tu savu lukturi.

Otrais vedējs. Ko tu neteiksi! «Dod man savu lukturi.» Vispirms tev jāpakaras, un tikai tad došu.

Gedshils. Ei, vedēj! Ap cikiem domājat būt Londonā?

Otrais vedējs. Ap tikiem, lai pie sveces gaismiņas liktos slīpi. Nāc, kaimiņ, modināsim kungus: viņi ceļošot visi kopā, jo esot daudz mantu.

Vedēji aiziet.

Gedshils. Ei, namiķi!

Namiķis

iekšpusē.

Jā, rokā ir — kā teica maku zaglis.

Gedshils. Tikpat labi var teikt: rokā ir, teica namiķis, jo tu atšķiries no maku zagļa tāpat kā licējs no darī­tāja. Tev ir tas gods dot norādījumus, kā zagt.