VILJAMS ŠEKSPĪRS ŠEKSPĪRS: HENRIJS IV

Kā zelts uz melnas rūdas pamata

Lai mana atdzimšana spoži mirdz

Pār kļūmo pagātni un valdzina

Daudz vairāk nekā parasts spulganums!

Tā maldināšu ļaudis šinī lomā,

Ko atmetīšu agrāk, kā tie domā.

Aiziet.

Ienāk karalis Henrijs, Nortumberlends, Vusters, Holspers, sers Vollers Blants un cii i.

Karalis Henrijs.

Līdz šim es biju pārāk lēnprātīgs, Par nelietībām neiekāršu, jūs So iecietību kājām mīdījāt. Bet turpmāk gribu vairāk būt es pats: Es būšu stingrāks, bargāks kā līdz šim, Jo biju gluds kā eļļa, mīksts kā pūka Un tādēļ pazaudēju jūsu cieņu, Ko lepnais tikai lepnajam mēdz dot.

Vusters.

Mans valdniek, mūsu nams nav pelnījis, Ka jūsu augstība to bargi šausta, Tā pati augstība, ko mūsu rokas Ir līdzējušas celt šai augstumā.

Nortumberlends. Mans valdniek …

Karalis Henrijs.

Tu, Vuster, vari iet, jo šeit tavs skats Tik naida sēklu sēj un dumpību Un pārmērīgu augstprātību pauž. Kurš pavēlnieks gan gribēs padoto Ar šādu untumainu spītību? No karaļgalma tevi atlaižu Un likšu pasaukt, ja būs vajadzīgs.

Vusters aiziet. Nortumberlendam.

Jūs gribējāt ko teikt?

Nortumberlends.

Jā, augstais kungs. Kā bija pavēlēts — Tie gūstekņi, ko Persijs saņēmis, Bij pilnā skaitā nododami jums. Viņš nav nebūt tik strupi liedzis dot, Kā jūsu majestātei attēlots: Tur vainīgs nav mans dēls, bet skaudība Un ļaunprātīgas, graizas valodas.

Hotspers.

Mans kungs! Es gūstekņus jums neliedzu,

Bet atminos: tūlīt pēc kaujas sīvās

Es asinīm un sviedriem noplūdīs

Un gurds, bez elpas atslējos uz šķēpa;

Pie.manis pienāk grezni tērpies kungs,

Kā līgavainis kāzām uzposies.

Sim frantam vaigi noskūti ir tā,

Ka gludam kviešu laukam līdzinās,

Pats iesmaržojies tā kā modes āksts.

Tam rādītājs un īkšķis rūpīgi

Tur smaržu kārbiņu, ko šad un tad

Liek klāt pie deguna un atrauj nost,

Kad deguns it ka dusmās šķaudīt sāk;

Bet viņš tik muti klabina un smīn.

Kad viņam garām nesa kritušos,

Viņš sauca nesējus par nejēgām,

Jo līķus riebīgos tie nesot tā,

Ka smaka viņa augstdzimtību skar.

Viņš izmeklētā salonvalodā

So to man vaicāja un pieprasīja,

Lai visus gūstekņus es dodot jums.

No aukstuma man sāka sāpēt brūces;

Turklāt, šī papagaiļa kaitināts,

Es īgnā prātā atteicu kaut ko,

Bet neatminos vairs, vai gūstekņus

Es solīju vai ne. Man bija dusmas,

Ka viņš tik glauns, ka viņš tik saldi smaržo,

Ka pļāpā viņš kā galma jaunkundze

Par lielgabaliem, bungām, kara brūcēm.

Un ieteica pret visām slimībām Vien dziedinošo ziedi spermacetu Un nožēlodams iebilda pret to, Ka rokot posta pilno salpetri No mūsu labās zemes mātes klēpja: Tas nāvējis daudz krietnu, staltu zēnu. Ja nebūtu šo Jauno lielgabalu, Viņš būtu kļuvis pats par kareivi. Uz šādu tukšu mutes vārstīšanu Es atbildēju viņam nevērīgi Un tādēļ lūdzu viņa ziņojumu Vēl neuzņemt kā sūdzību, kas stājas Starp karali un manu mīlestību.

Blants.

Ja apsver apstākļus, mans karali, Tad viss, ko Persijs būtu sacījis Kaut kad kaut kur kaut kādam vēstnesim, Un kā tas viss še atkal atstāstīts, — Var droši zust un aizmirstībā grimt, Lai viņu nenospiež vairs smagums šis, Ja viņš nu atsauc to, ko sacījis.

Karalis Henriļs.

Un tomēr gūstekņus viņš solās dot Ar ierunām un dažiem noteikumiem: Man esot jāizpērk no nebrīves Tā svainis — vieglprātīgais Mortimers, Kurš nodod tos, ko pats viņš vedis cīņā Pret nelietīgo burvi Glendoveru, Kā meitu nesen apprecējis Mārčs. Kam mantu šķiest, lai gūtu nodevējus? Kam nodevību pirkt? Vai vajadzīgs Man gļēvulis, kas gūstā dodas pats? Lai izdēd viņš tur kailos kalnājos! Nekad es nesaukšu par draugu to, Kurš lūgs no manis kaut vai peniju, Ko izpirkt nodevēju Mortimeru.

Hotspers.

Jūs sakāt — nodevēju Mortimeru? Tik kara kļūmais liktenis ir vainīgs, Ka viņa nav starp mums. To vienā mēlē Var apliecināt viņa daudzās brūces, Kas atvērtas kā runātāju mutes. Pie meldru krastiem skautās Severnas Viņš vīrs pret vīru niknā divkaujā Ar lielo Glendoveru cīnījās, Te viens, te otris gūdams pārsvaru. Trīs reizes elpu atņēma, trīs reizes Pēc vienošanās slāpes dzēsa upē, Kas, baidīdamās asiņainā skata, Zem meldriem bikli tecēja uz priekšu Un slēpa galvu izalotos krastos, Kas slacīti šo abu asinīm. Nē, zemisks viltus nekrāsos nemūžam Tik asiņainām brūcēm savus darbus. Nav domājams, ka krietnais Mortimers Tās labprātīgi saņēmis, un tādēļ Nav iemesla par nodevību melst.

Karalis Henrijs.

Nu gan tu melo, Persij, melo pats! Ar Glendoveru nav viņš cīnījies. Es saku tev: viņš drīzāk sastaptos Ar velnu vienatnē, ne cīnītos Ar Glendoveru. Vai tev kauna nav? Par Mortimeru turpmāk vairs ne vārda! Un sūti savus gūstekņus jo drīz, Ja ne, es varu asāk izteikties Un tavas stūrgalvīgās domas lauzt. Jūs abus līdz ar dēlu atvaļinu, Bet sūtiet gūstekņus, to piekodinu.

Karalis Henrijs, Blants un pavadoņi aiziet.

Hotspers.

Pats velns ja kauktu man, lai sūtu tos, Es nedošu, to gribu teikt tūlīt Un sirdi vieglot, kaut ar galva krīt.

Nortumberlends.

Vai žults tev trako? Stājies! Redz, kur nāk Tavs tēvocis.

Atgriežas Vusters.

Hotspers.

Par Mortimeru neteikt? Rauj jods! Es tomēr runāšu par viņu! Lai pazudina manu dvēseli, Ja neaizstāvu viņu! Esmu gatavs Vērt vaļā visas dzīslas viņa dēļ, Liet savas asinis uz putekļiem, Lai dubļos iemīdīto Mortimeru Tur paceltu, kur tagad valdnieks sēž, Šis netaisnais un nepateicīgais!

Nortumberlends.

Kā valdnieks saniknojis Persiju!

Vusters.

Kas viņā iešķīlis šo uguni?

Hotspers.

Viņš grib — ko domā! — visus gūstekņus. Bet, kad es viņam uzstājos, lai izpērk Viņš manu svaini, karalis top bāls Un met uz mani naida pilnu skatu, Un trīs, kad minu Mortimera vārdu.

Vusters.

Par to es nebrīnos. Vai Ričards viņu Nav iecēlis par troņa mantinieku?

Nortumberlends.

Šo iecelšanu dzirdēju es pats.

Tas bija toreiz: nelaimīgais valdnieks —

Lai piedod dievs, cik daudz tur mūsu vainas!

Bij karagājienā uz Īriju.

To atsauca uz mājām, kur jo drīz

No troņa nogāza un nonāvēja.

Vusters.

Un nekautrīgu ļaužu plašās mutes Par viņa nāvi vainu uzkrauj mums.

Hotspers.

Es lūdzu, klusāk! Vai tad valdnieks Ričards Bij manu dārgo svaini Mortimeru Patiesi iecēlis par mantinieku?

Nortumberlends.

Tā ir; pats savām ausim dzirdēju.

Hotspers.

Tad nevaru es vainot karali, Kas Mortimeram bada nāvi vēl. Vai tiešām jūs, kas karalisko kroni Sim vīram likāt aizmāršīgā galvā Un viņa labā nesat kauna traipu Par slepkavības lomu, — vai var būt, Ka jūs nu lāstus kaudzēm saņemsiet Par to, ka bijāt viņa palīgi — Kā ieroči, kā karātavu trepes, Kā virves un varbūt… kā kārēji? Jūs piedosiet, ka eju es tik tālu, Lai parādītu jūsu stāvokli Un vietu pie šī viltnieka uz troņa. Vai drīkst aiz kauna mūsu dienās minēt Vai nākotnē to rakstīt vēsturē, Ka jūs, tik vareni un cēli vīri, Ar šādiem kauna darbiem saistīti? Lai piedod dievs, ka jūs to darījuši, Ka izravējāt rozi Ričardu Un ērkšķi Bolingbruku stādījāt! Vēl lielāks jūsu negods: nu jūs atlaiž, Jūs nicina un projām dzen tas pats, Kā labā jūs šo kaunu uzņēmušies! Nē, laiks jums izpirkt pazaudēto godu Un ļaužu acis atgūt labo slavu. Laiks atriebties par izsmieklu un nievu Šim karalim, kas augas dienas domā,