VILJAMS ŠEKSPĪRS ŠEKSPĪRS: HENRIJS IV

Poinss.

Un kā viņš bauroja!

Abi aiziet.

Vēstuli lasīdams, ienāk Hotspers.

Hotspers. «Par sevi jāsaka: jūsu namam esmu pieķēries ar tādu mīlestību, ka labprāt būtu kopā ar jums.» Labprāt būtu kopā, bet kādēļ viņa nav? Ar tādu mī­lestību pieķēries mūsu namam! Tātad paša šķūnis tomēr mīļāks nekā mūsu nams. Paskatīsimies, kas būs tālāk. «Jūsu nodoms ir bīstams.» Jā, tas tiesa, bīs­tamas var būt arī iesnas, jā, pat gulēt vai dzert daž- kart ir bīstami. Bet es tev saku, pintiķa kungs, tieši šinīs briesmu nātrēs mēs plūksim drošības puķi. «Jū­su nodoms ir bīstams; uz draugiem, ko minat, nevar paļauties; bridis neizdevīgs; un viss jūsu pasākums ir par vāju tik lielam pretspēkam.» Ak tā! Es tur­pretī domāju, ka jūs esat tukšs, gļēvs algādzis un turklāt melkulis. īsts sēnalu pakausis! Galvoju, ka mūsu sazvērestība ir labāka nekā jebkad, mūsu drau­gi uzticami un droši. Tātad labs pasākums, uzticami draugi un drošas izredzes. Viss teicami izdomāts, un draugi lieliski! Cik cietsirdīgs šis nelietis! Pat Jorkas bīskaps apsveic mūsu pasākumu un atzīst to par pa­reizu. Parauj jods, ja šis nelietis tagad pagadītos man ceļā, ar viņa paša sievas vēdekli iedauzītu tam pauri. Te taču piedalās mans tēvs, mans tēvocis un es pats! Lords Edmunds Mortimers, Jorkas arhibīskaps un Ovens Glendovers! Turklāt vēl Daglass! Tie visi man raksta, ka viņu karaspēks stāvot gatavībā satikties ar mūsu pulkiem nākošā mēneša devītajā dienā! Un daži jau uzsākuši gājienu! Vai tas nav neticīgs nelga? Gatavais pagāns! Ha! Galu galā savās neviltotajās bailēs un mazdūšībā viņš aizies vēl pie karaļa un atklās mūsu nodomu! Ak! Es varētu pats sevi izpliķēt un iepērt, ka tādu vājpiena kublu gribēju pierunāt tik cēlam darbam! Velns viņu rāvis! Lai jau stāsta karalim! Mēs esam gatavi. Šonakt pat došos ceļā.

. Ienāk lēdija Persija.

Nu, Katij! Pēc divi stundām man jādodas ceļā.

Lēdija Persija.

Mans mīļais vīrs, kam allaž esi viens?

Par kādu vainu četrpadsmit dienas

Tu man pie sevis dusas vietu liedz?

Teic, dārgais draugs, — kas laupījis tev prieku?

Kas ēstgribu un saldo miegu zog?

Kam skaties stīvi, acis nodūris,

Kad sēdi viens? Kur ir tavs vaigu sārtums?

Kam sievas tiesības un manu laimi

Tu ziedo nolādētai grūtsirdībai

Un drūmām domām? Daudzkārt dzirdēju,

Ka pusmiegā tu murgoji par kaujām;

Kā, auļojošu zirgu vadīdams,

Tu mudināji, sauci: «Droši cīņā!»

Tu runāji par pēkšņiem uzbrukumiem,

Par ierakumiem, aizsargžogiem, teltīm, Par vaļņiem, tranšejām un lielgabaliem, Par kaujā kritušiem un gūstekņiem, Un smagas, izšķirošas cīņas mirkļiem. Tavs gars uz kaujām iededzies tik ļoti, Pat miegā tevi uzbudina tā, Ka sviedru pērles tev uz pieres rieš Kā burbuļus virs saduļķotas upes Un sejā iespiež satraukuma zīmes Kā skrējējam, kas, elpu aizturēdams, Pret kalnu traucis. Ko tas nozīmē? Kāds bīstams uzdevums tev jāpaveic? Ja savu sievu mīli vēl, tad teic!

Hotspers. Ej, puis!

Ienāk sulainis.

Vai Džiljams prom ar vēstuli?

Sulainis.

Jā, jau pirms stundas, kungs.

Hotspers.

Vai Batlers Jau zirgus atvedis no šerifa?

Sulainis.

Patlaban vienu zirgu atveda.

Hotspers.

Vai strupasti vai bēro?

Sulainis.

Bēro, kungs.

Hotspers.

Šis bēris būs mans tronis. Cerība Kā spārnos mani aiznesīs uz tā! Teic Batleram, lai zirgu ieved dārzā!

Sulainis aiziet.

Lēdija Persija. Vai dzirdi, vīrs?

Hotspers.

Ko gribi sacīt, sieviņ?

Lēdija Persija.

Kas tevi nes no manis prom?

Hotspers.

Mans zirgs. Jā, mīļais bērns, mans zirgs.

Lēdija Persija.

Nu pietiks reiz! Ko mērkaķojies tu! Pat zebiekstei nav tik daudz untumu. Es vēlos zināt to, man jāzina! Es baidos, ka mans brālis Mortimers Grib atgūt savas tiesības un lūdz

No tevis palīdzību. Ja tu iesi …

Hotspers.

Tik tālu iet? Nē, mīļā, nogurs kājas.

Lēdija Persija.

Nu, papagaili, diezgan pļāpāji! Uz jautājumu tieši atbildi. Ja neteiksi man visu taisnību, Tev nolauzīšu mazo pirkstiņu.

Hotspers.

Ej, niekkalbīt! Vai mīlu? Nemīlu. Nav vaļas man ar tevi noņemties, Nav vaļas rīkot lūpu sacīkstes Un leļļu rotaļas. Nu deguniem Būs asiņot! Un galvaskausiem plīst! Šurp zirgu man! Vai gribi vēl ko teikt?

Lēdija Persija.

Tu mani nemīli? Vai tiešām ne? Tad es vairs sevi ari nemīlēšu. Nu saki: vai tu mani mīli vēl? Vai runā nopietni vai jokus dzen?

Hotspers.

Nāc paskatīties, kā es aizjāšu! Kad būšu zirgā, apzvērēšu tev, Ka tevi mīlu, bezgalīgi mīlu. Bet tagad, Katij, nemoci vairs mani Ar jautājumiem, kurp un kādēļ eju. Kur jāiet, tur man jāiet. īsi sakot: Jau šovakar man tevi jāatstāj. Tu esi pastāvīga, prātīga Un noslēpumus cieši glabāt proti, Bet tomēr paliec tikai sieviete. Tik daudz uz tevi, Katij, paļaujos — Tu neteiksi, ko pati nezini.

Lēdija Persija.

Ko? Vai tik vien?

Hotspers.

Ne sprīdi vairāk, Katij, uzklausi: Kurp došos es, turp dosies arī tu, Es šodien, rītu tu. Vai nu tev pietiek?

Lēdija Persija.

Ar to, mans mīļais virs. man jāpietiek.

Abi aiziet.

Ienāk princis Henrijs un Poinss.

Princis Henrijs. Ned! Esi tik labs, nāc ārā no derdzīgās istabas un palīdzi mazliet uzjautrināties.

Poinss. Kur tu biji, Hel?

Princis Henrijs. Ar trim četriem tukšiem pauriem starp trim četriem dučiem pilnu mucu. Iestrinkšķināju vis­zemāko pieticības stīgu. Jā, mīļais, sabrāļojos ar kroga puišiem, tā ka tagad zinu kuru katru no tiem saukt vārdā: Toms, Diks un Frensiss. Tie visi pie sava sirdsmiera apzvērē, ka es, kaut gan tikai Velsas princis, esot karaliski viesmīlīgs. Es esot nevis tāds tukšs lielībnieks kā Falstafs, bet īsts korintietis, jautrs un brašs zēns — patiesi, tā viņi sauc mani, — un, kad es būšot Anglijas karalis, visi Īstčīpas puiši labprāt man kalpošot. Krietni apdzerties tiem nozīmē «apsārtoties», un, ja kāds dzerot atņem elpu, tie uz­sauc: «Uzmet garu!» — un mudina daudz nelauzties un mest kautrību pie malas. Vārdu sakot, stundas ceturksnī iemanījos tik tālu, ka māku sadzert ar jeb­kuru skārdnieku viņa paša valodā. Tu esi daudz zau­dējis, ka nepiedalījies šais izdarībās. Bet, brašais Ned, gribēdams tevi vēl vairāk stiprināt, uzdāvinu tev par veselu pensu cukurgraudu, ko man nupat ie­spieda saujā kāds apteksnis. Kāds no tiem, kas savu mūžu cita nekā nav runājis kā tikai: «Astoņi šiliņi un seši pensi,» — vai: «Esiet sveicināti!» — pie tam griezīgi uzsaukdams: «Tūlīt, ser, tūlīt! Vienu mus­katu uz krīta «Pusmēnesim»!» — vai ko tamlīdzīgu. Paklau, Ned, mums kaut kā jānosit laiks, kamēr ie­rodas Falstafs. Tu izej blakus istabā, un es tikmēr tincināšu to mazo mērgli, kādēļ viņš man devis cu­kuru. Bet tu laiku pa laikam uzsauc: «Frensis!» — lai viņš man neko citu nepaspēj pateikt kā tikai: «Tū­līt!» Paej sānis, un pamēģināsim, kā to darīt.

Poinss. Frensis!

Princis Henrijs. Gluži labi!

Poinss. Frensis!

Aiziet.

Ienāk Frensiss.

Frensiss. Tūlīt, ser, tūlīt! — Ralf, ieej paskatīties «Granāt- ābolā»!

Princis Henrijs. Panāc šurp, Frensis!

Frensiss. Jā, milord?

Princis Henrijs. Cik ilgi tev vēl jākalpo?

Frensiss. Vēl pieci gadi, goda vārds, un tik ilgi, kamēr .. .