VILJAMS ŠEKSPĪRS ŠEKSPĪRS: HENRIJS IV

Namiķis iznāk ārā.

Namiķis. Labrīt, mister Gedshil! Tā paliek, kā vakar tei­cu. Še ir kāds muižnieks no Kentas mežienes, tam līdzi trīssimt marku zeltā. Es dzirdēju, pie vakariņu galda viņš pats teica savam ceļa biedram, kādam re­videntam, kam arī daudz mantu līdz, bet nezinu, kas. Viņi jau kājās un prasa olas un sviestu; tūlīt dosies ceļā.

Gedshils. Lieku savu galvu ķīlā, ka viņi sastaps svētā Nikolaja kalpus.

Namiķis. Dikti jau man tāda galva vajadzīga, labāk pa­glabā to bendem. Zinu jau, ka esi tik godīgs svētā Nikolaja kalps, cik nu vien godīgs tāds blēdis spēj būt.

Gedshils. Ko tu man te mels par bendi! Kad es karāšos, karātavas būs ietaukotas, jo līdz ar mani karāsies vecais Džons, un tu zini — viņš nav nekāds nīkulis. Ha! Mūsu vidū ir tādi trojieši, kādus tu ne sapnī ne­esi redzējis. Tāpat vien izklaidēšanās dēļ tie parādīs godu zagļa amatam, un, ja ari mums skatītos maz­liet uz pirkstiem, tie ar savu labo slavu visu atkal izlīdzinās. Mani amata brāļi nav nekādi vazaņķi, krāpnieki vai krūmu zagļi, kas gatavi nosist tevi par sešpensu gabalu. Tie nav dulni alus žūpas ar mē­ļiem deguniem, bet muižnieki un dižciltīgie, tiesneši un naudīgi vīri — tādi, kas prot stāvēt klusu, kas drīzāk zveļ nekā runā, kas labāk runā nekā dzer un labāk dzer nekā skaita pātarus. Bet nē, es samelsos, viņi lūdz gan savu svēto — valsts kasi, pareizāk, ne­vis lūdz to, bet plūc to, jāj to šurp un turp un no kroņa nodīrātās ādas taisa sev zābakus.

Namiķis. Ko? Zabakus no kroņa ādas? Vai tie nelaidis cauri ūdeni nelāgā ceļā?

Gedshils. Nelaidis gan, tiesneši tos iesmērējuši. Mēs zo­gam kā cietoksnī — pilnīgā drošībā. Mēs atradām papardes ziedu un tagad staigājam neredzami.

Namiķis. Nu, goda vārds, jums vairāk jāpateicas naktij nekā papardes ziedam.

Gedshils. Sit saujā! Sava daļa tev tiks, tik tiešām, ka esmu godīgs cilvēks.

Namiķis. Labāk zvēri tā: tik tiešām, ka esmu negodīgs zaglis!

Gedshils. Lai būtu tā! Homo ir sugas vārds — visiem cil­vēkiem. Liec puisim izvest manu bēro. Dzīvo vesels, sušķi!

Aiziet.

Uznāk princis Uenriļs un Poinss.

Poinss. Šurp, šurp, žiglāk paslēpsimies! Es aizvedu Fal- stafa zirgu, un nu viņš plīst aiz dusmām kā iestērķe- lēts samts.

Princis Henrijs. Paslēpies!

Ienāk Falstals.

Falstafs. Poins! Poins! Nolādēts! Poins!

Princis Henrijs. Klusāk, resnais barokli! Ko bļausties?

Falstafs. Hel, kur Poinss?

Princis Henrijs. Viņš ir tur kalnā. Es pameklēšu.

Falstals. Tīrais negals iet laupīt kopā ar tādiem! Tas ne­lietis aizvedis manu zirgu un piesējis diezin kur. Ja vēl četras pēdas jānoiet kājām, es garu izlaidišu. Bet ceru tomēr nomirt godīgā nāvē, ja mani nepakārs par šī nelieša nogalināšanu. Jau divdesmit divi gadi kat­ru mīļu brīdi zvēru atbrīvoties no viņa sabiedrības, bet it kā burvestība mani piesējusi. Lai mani pakar, ja tas nelietis nav iedzirdījis mani ar burvju zālēm, lai es viņā samīlētos, — citādi nebūs, viņš mani iedzir­dījis! Poins! Hel! Kaut mēris jūs apsēstu! Bardolf! Peto! Es drīzāk sprāgstu badā nekā speru vēl kaut soli jums līdz. Tikpat prātīgi kā iedzert būtu sūtīt šos blēžus pie visiem velniem un tikt reiz par godīgu cilvēku. Un es būtu pēdējais nelga, kas velti savu maizi ēd, ja to nedarītu. Ja man jānoiet astoņas olek­tis pa šīm grambām, tas ir tikpat kā citam septiņdes­mit jūdzes — šie cietsirdīgie bezgoži to pārāk labi zina. Kauna darbs, ja zaglis zagli krāpina!

Dzirdams svilpiens.

Mēris lai rauj jūs visus! Atdodiet manu zirgu, draņķi tādi! Zirgu dodiet, nolādētie!

Princis Henrijs. Klusu, gaļasmais! Meties labāk garšļau­kus pie zemes un ieklausies, vai nav dzirdami ceļa­vīru soļi!

Falstals. Vai jums ir sviras, ar ko mani uzcelt, kad būšu nogulies? Velns un elle! Nekad vairs nevilkšos tik talu kājām, kaut par visu naudu, kas tava tēva man­tas kambarī. Kāda velna pēc man jānodzenas kā zir­gam?

Princis Henrijs. Nevis kā zirgam, bet kā bezzirdzniekam.

Falstals. Hel! Mīļo karaļdēliņ! Esi tik labs un palīdzi sameklēt manu zirgu!

Princis Henrijs. Nelieti, kā tev nav kauna! Vai es tev kāds zirgu puisis?

Falstals. Ej pakaries savās troņmantnieka bikšu lencēs! Ja mani notvers, es jūs visus nodošu. Un lai es aizri- jos ar glāzi saldā vīna! Es sacerēšu par jums kuple­jas un likšu tās dziedāt visnejaukākajos meldiņos. Ja tas joks iet tik tālu un turklāt vēl kājām, tad paldies par tādu joku!

Ienāk Gedshils, Bardolls un Pelo.

Gedshils. Stāvi!

Falstals. Jāstāv vien ir, gribi vai negribi.

Poinss. Ā, tur nāk mūsu okšķeris, var pazīt jau pēc deguna. Kas jauns, Bardolf?

Bardolls. Maskas ārā! Nosegt sejas! No pakalna lejup veļas valsts monētas. Tās ripos uz karaļa mantu kam­bari.

Falstals. Nav tiesa, blēdi! Tās ripos uz karaļa krogu.

Gedshils. Naudas ir diezgan, būs līdzēts visiem.

Falstals. Tikt pie karātavām.

Princis Henrijs. Klausieties, dūšinieki! Jūs četri uzbrū- ciet šaurajā gravā. Mēs ar Poinsu dosimies lejāk: kas jums izspruks, kritīs mūsu rokās.

Peto. Cik viņu tur ir?

Gedshils. Kādi astoņi vai desmit.

Falstafs. Kad tevi jods! Ka tik šie nesamizo mūs!

Princis Henrijs. Ko? Vai nobijies, ser Džon — dižvēder?

Falstals. Tik izģindis kā tavs vectēvs Džons Gānts es gan neesmu, Hel, un zaķapastala ne tik.

Princis Henrijs. Nu, to jau darbi rādīs.

Poinss. Klau, Džek, tavs zirgs ir tur aiz žoga, ja ievaja­gas. Nu, sveiks un turies braši!

Falstals. Ak tu nolāpīts, ka nevaru viņu tagad iekaustīt!

Princis Henrijs. Ned, kur mūsu nātna apmetņi?

Poinss. Tepat Ir. Paslēpsimies.

Princis Henrijs un Poinss aiziet.

Falstafs. Nu draugi, kas māk, tam nāk! Visi pa vietām!

Māk cejotāji.

Pirmais ceļotājs. Nāc vien, kaimiņ! Gan jau zēns nove­dīs zirgus no kalna. Paiesim brīdi kājām, atstaipīsim locekļus!

Laupītāji. Stāt!

Cefotāji. Vai dieviņ!

Falstals. Zveliet! Gāziet gar zemi! Rīkles pušu pagāniem! Liekēžu banda! Amarīļas! Jaunatnei dzīvi sagandēs? Nost ar tādiem! Apstrādāsim viņus!

Cejotāji. Ak, mēs nelaimīgie! Izpostīti uz bērnubērniem!

Falstals. Pie karātavām tos rīmas! Jūs izpostīti? Kur nu, kur nu, treknie rausēji! Zēl, ka visa manta jums nav līdzi. Nu, nu, kustieties, barokļi! Arī mums, jauna­jiem, jādzīvo. Jūs esot tiesneši, vai ne tā? Nu tad tiesāsim jūs pašus.

Viņi aplaupa ceļotājus un sasien. Aiziet, dzīdami ceļotājus sev pa

priekšu.

Atgriežas princis Henrijs un Poinss pārģērbušies.

Princis Henrijs. Zagļi sasēja godīgos. Ja nu tagad mēs abi aptīrītu zagļus un vienos priekos nokļūtu Lon­donā, tad būtu veselu nedēļu ko runāt, mēnesi ko smieties un labs joks, ko atcerēties uz laiku laikiem.

Poinss. Viņi nāk! Paiesim sāņus!

Laupītāji uznāk atpaka/.

Falstafs. Šurp, draugi, dalīsimies nu un tad zirgos, pirms diena aust. Princis un Poinss ir tīrie jēradvēseles, kas ir, tas ir! Poinsam nav vairāk dūšas kā meža pīlei!

Princis Henrijs. Naudu šurp! Poinss. Blēži!

Kamēr viņi dalās, princis un Poinss viņiem uzbrūk. Pēc pāris cirtieniem Falstals ar pārējiem bēg, atstādami laupījumu.

Princis Henrijs.

Tas viegli rokā krita! Tagad zirgos! Šie zagļi pajuka uz visām pusēm Un pārbīli nu cits no cita bēg, Jo savus biedrus tur par ķērājiem. Bet Falstafs bēgot nāves sviedrus svīst Un taukiem slaka izkaltušo zemi. Uz priekšu, Ned! Man būtu viņa žēl, Ja smiekli nenāktu.