VILJAMS ŠEKSPĪRS ŠEKSPĪRS: HENRIJS IV

Poinss

blakus istabā.

Frensis! Frensiss. Tūlīt, ser, tūlīt!

Princis Henrijs. Pieci gadi! Ak svētā jaunava, patiešām ilgi tev nāksies alvas kannas skandināt. Bet, Frensis, vai tev trūkst dūšas ņemt kājas pār pleciem un lais­ties lapās?

Frensiss. Vai, ser! Zvēru pie visas Anglijas svētajām grāmatām — dūšas man pietiktu.

Poinss

blakus istabā.

Frensis! Frensiss. Tūlīt, ser, tūlīt!

Princis Henrijs. Cik vecs tu esi?

Frensiss. Pag, ļaujiet padomāt… pa Miķeļiem man būs…

Poinss

blakus Istabā.

Frensis!

Frensiss. Tūlīt, ser! — Es lūdzu, brīdi uzgaidiet, milordl

Princis Henrijs. Nē, Frensis, klausies! Tas cukurgrauds, ko tu man iedevi, bija par vienu pensu, vai ne?

Frensiss. Milord, labāk lai tas būtu par divi pensieml

Princis Henrijs. Es došu par to tūkstoš mārciņu. Prasi, kad gribi, un tu dabūsi!

Poinss

blakus istabā.

Frensis! Frensiss. Tūlīt, tūlīt!

Princis Henrijs. Vai tūlīt, Frensis? Nē, Frensis, bet rīt, Frensis, vai ceturtdien, Frensis, vai patiešām, Fren­sis, kad vien tu vēlies. Tikai, Frensis . . .

Frensiss. Jā, milord?

Princis Henrijs. Vai tu gribētu apzagt to ar ādas jaku, kristāla pogām, apcirpto pauri, ahāta gredzenu, mel­najām zeķēm, diega ceļgalu saitēm, saldo mēli un spāniešu zuteni.. .

Frensiss. Žēlīgs dievs, kuru jūs domājat, ser?

Princis Henrijs. Tātad brūnais muskatvīns te ir vie­nīgais dzēriens. Bet ievēro, Frensis, tavs baltais nātna uzvalks, var kādreiz notraipīties gluži sārts. Berberijā, draugs, tas gan tik ātri nenotiek.

Frensiss. Kā to saprast, ser?

Poinss

blakus istabā.

Frensis!

Princis Henrijs. Prom, diedelniek! Vai nedzirdi, ka tevi sauc?

Viņu sauc abi, un Frensiss stāv samulsis, nezinādams, uz kuru pusi iet. Ienāk bufetnieks.

Bufetnieks. Ko? Tu stāvi mierīgi un klausies, kā tevi sauc vienā gabalā! Apkalpo viesus tai istabā!

Frensiss aiziet.

Milord, vecais sers Džons ar kādu pusduci viru klau­dzina pie durvīm. Vai laist iekšā?

Princis Henrijs. Lai brītiņu pagaida, un tad taisi vaja. Buietnieks aiziet.

Poins!

Ienāk Poinss.

Poinss. Tūlīt, ser, tūlīt!

Princis Henrijs. Vai zini, Falstafs un pārējie zagļi ir klāt. Nu tikai būs joki!

Poinss. Nu mēs lēkāsim no prieka kā circeņi. Vai zināt, veikli gan jūs izāzējāt to mazo. Nu, un ko tagad?

Princis Henrijs. Tagad esmu gatavs uz jebkādu stiķi, kāds vien noticis no sentēva Ādama aizmūža laikiem līdz šīs pusnakts jaundzimušajai stundai.

Ienāk Frensiss. Cik pulkstenis, Frensis? Frensiss. Tūlīt, ser, tūlīt!

Aiziet.

Princis Henrijs. Ir gan šim puisim vēl mazāk vārdu nekā papagailim, un tomēr ari viņš ir dēls kādai sievietei! Viss viņa darbs — skraidīt pa kāpnēm augšā un lejā, visa viņa daiļrunība — pateikt, cik jāmaksā. Tomēr es neesmu tāds jokdaris kā Persijs, ziemeļu Karstpie- sis. Līdz brokastīm apkāvis sešus septiņus dučus sko­tu, viņš mazgā rokas un saka sievai: «Dzīve ir pārāk mierīga! Man vajag darboties.» — «Mīļais Henrij!» atteic sieva. «Cik tad tu šodien apkāvi?» — «Padod bērim dzert,» viņš nosaka un pēc kādas stundas tai atbild: «Nieki vien, kādus četrpadsmit.» Pasauc nu Falstafu: es spēlēšu Persiju un resnais gaļasmaiss — viņa sievu, Mortimera meitu. Rivo! — mēdz saukt šis žūpa. Sauc šurp to vīru ar treknajām ribām!

Ienāk Falstals, Gedshils, Bardolls un Peto. Viņiem seko Fren­siss ar vi nu.

Poinss. Sveiks, Džek! Kur tu biji?

Falstafs. Lai mēris parauj visus gļēvuļus un mīkstpēdi- ņus un sātans turklāt! To es saku — un āmen! Dod glāzi vina, zēn! Labāk zeķes adit, lāpīt un pieadīt pē­das nekā tā vēl ilgāk dzīvot. Lai mēris parauj visus zaķapastalas! Dod man glāzi vina, palaidni! Vai ti­kuma nemaz vairs nav zemes virsū?

Dzer.

Princis Henrijs. Vai esi kādreiz redzējis, kā saules dievs skūpsta sviesta bļodu? Un kā sviesta mīkstā sirds kūst no saules karstā skūpsta? Tāpat ir ar šito tauku gubu.

Falstafs. Palaidni, vīnā taču ir kaļķis! Blēdība vien ie­mājo šai grēcīgajā ļaužu ciltī! Bet zaķapastala ir vēl sliktāks nekā vīns ar kaļķi. Pretīga mīkstulība! Tev, vecais Džek, savs ceļš ejams! Labāk tad mirt, ja vīrestība — īsta vīrestība izzudusi no zemes virsas, sauc mani par izķidātu siļķi, ja tā nav! Anglijā ne­atradīsies ne trīs krietnu vīru, kas staigā vēl nepa­kārti, un viens no tiem ir resns, tauks un nāk jau labi gados. Lai nu dievs gādā! Vairs pasaulē nav jē­gas, es saku. Man būtu jākļūst par audēju, tad va­rētu vai nu psalmus dziedāt, vai ko tamlīdzīgu. Vēl­reiz saku: lai mēris nāk pār visiem mīkstčauļiem!

Princis Henrijs. Ko tu, pelu mais, tur bubini?

Falstafs. Karaļdēls, vai tu re! Lai neviens mats man vairs neaug uz galvas, ja ar koka zobenu nepadzenu tevi no karaļvalsts un tev pa priekšu kā zosu baru visus tavus pavalstniekus. Tas esot Velsas princis!

Princis Henrijs. Ko tu neteiksi, resnais palaidni! Kas tad noticis?

Falstafs. Saki — vai tu neesi jēradvēsele? Atbildi! Un Poinss tāpat.

Poinss. Velns parāvis! Tāds taukvēders mani sauks par jēradvēseli? Es tevi uzšķērdīšu, goda vārds!

Falstals. Tevi saukt par jēradvēseli? Iekams es to izda­rīšu, tu jau būsi nobraucis ellē. Bet es dotu tūkstoš mārciņu, ja varētu tik žigli laisties lapās kā tu. No­audzis tu esi puslīdz slaidi, un tādēļ tev maza bēda, ja redz tavu muguru. Vai to jūs saucat par drauga atbalstu? Pie velna šādu atbalstu! Dodiet man tā­dus, kas var droši skatīties acīs! Nesiet vīnu! Sau­ciet mani par nelgu, ja es šodien būtu pieskāries pu­delei!

Princis Henrijs. Blēdis! Tikko noslauclji lūpas pēc pē­dējā malka!

Falstals. Tas viss viens.

Dzer.

Lai nelabais rauj visas jēradvēseles, es vēlreiz saku!

Princis Henrijs. Ko tas nozīmē?

Falstafs. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka četri no mums šorīt ieguva tūkstoš mārciņu.

Princis Henrijs. Rādi šurp, Džek! Kur tās ir?

Falstafs. Kur tās ir? Atņemtas tās ir! Simt vīru pret mums nabaga četriem!

Princis Henrijs. Ko tu saki! Simt vīru!

Falstafs. Sauciet mani par nelieti, ja es divas stundas no vietas aci pret aci neesmu cīnījies ar veselu duci. Tikai brīnums mani izglāba. Astoņus dūrienus dabūju caur svārkiem, četrus caur biksēm, vairogs vienos caurumos, un zobens atkapāts kā zāģis: ecce signum! Savu mūžu neesmu krietnāk cīnījies, bet nelīdzēja nekas. Lai mēris parauj visus baiļprātiņus! Lai runā viņi! Un, ja kaut par kripatiņu novirzās no taisnības, tad viņi ir neģēļi un pekles izdzimumi!

Princis Henrijs. Stāstiet, kungi! Kā tas notika?

Gedshils. Mēs četri uzbrukām kādam ducim .. .

Falstafs. Ne mazāk kā sešpadsmitiem, milord.

Gedshils. Un sasējām tos.

Pelo. Nē, nē, siet mēs viņus nesējām.

Falstafs. Kā ne, tu palaidni, sasējām gan visus līdz bei­dzamajam vīram. Ja tā nebija, tad lai kļūstu par žīdu — īstu tīrasiņu žīdu.

Gedshils. Kad sākām laupījumu dalīt, mums uzbruka citi vīri, seši vai septiņi. ..

Falstafs. Un atsvabināja sasietos, un tad nāca visi pārē­jie .. .

Princis Henrijs. Ko? Un jūs kāvāties ar visiem?

Falstafs. Ar visiem? Nezinu, ko jūs saucat par visiem, bet, ja es nekāvos ar kādiem piecdesmit, tad lai pār­vēršos par redīsu bunti! Ja vecajam Džekam neuz­mācās kādi piecdesmit divi vai trīs, tad lai neesmu vairs divkājains radījums!

Princis Henrijs. Lai dievs dotu, ka neviens no tiem ne­būtu nonāvēts!