VILJAMS ŠEKSPĪRS ŠEKSPĪRS: HENRIJS IV

Princis Henrijs. Kas aulekšodams ar pistoli nošauj skre­jošu zvirbuli.

Falstafs. To tu labi trāpīji!

Princis Henrijs. Labāk nekā viņš zvirbuli.

Falstafs. Jā, tam neģēlim ir dūša krūtīs, tas neskries vis prom.

Princis Henrijs. Ei, kāds tu esi pintiķis, ja slavē viņu par žiglu skriešanu!

Falstafs. Jā, dzeguzēn, jāšus gan, bet kājām viņš neat­kāpsies ne pēdas.

Princis Henrijs. Tomēr, Džek, aiz instinkta.

Falstafs. Tas tiesa, aiz instinkta gan. Nu tā; arī viņš ir tur, bez tam kāds Mordeiks un vēl kāds tūkstotis zilcepuru. Šonakt aizmucis Vusters. No bailēm tava tēva bārda nu gluži balta. Zeme nu būs tikpat lēti pērkama kā sapuvušas zivis.

Poinss. Ha! Tā vien rādās: ja jūnijs būs karsts un šis pašmāju slaktiņš ievilksies, tad jaunavas varēs da­būt simtiem — kā pakavnaglas.

Falstafs. Pie svētā sakramenta, tev taisnība. Sīs preces laikam netrūks, būs ko tirgot. Nu gan tu, Hel, esi pamatīgi nobijies! Tev kā troņa mantiniekam visā pasaulē neatrast vēl spēcīgākus pretiniekus kā ne­gantais Daglass, karstasinīgais Persijs un velnišķī­gais Glendovers. Nu, vai nav traki bail, ko? Vai tev asinis dzīslās jau nestingst?

Princis Henrijs. Tici man, nebūt ne. Man pietrūkst tava instinkta.

Falstafs. Ā, bet rīt gan tev sados sutu, kad tu rādīsies tēvam. Ja esi mans draugs, izdomā, ko viņam atbil­dēt.

Princis Henrijs. Stājies tu mana tēva lomā un iztaujā par manu dzīvi.

Falstals. Vai tiešām? Nu, lai notiek! Šis krēsls būs mans tronis, šis duncis — mans zizlis un šis spilvens — mans kronis.

Princis Henrijs. Vienkāršs ķeblis tev noderēs par troni, svina ģelzis par zelta scepteri, un tavs nožēlojamais basais pauris aizstās dimantos mirdzošo kroni!

Falstals. Labs ir! Ja žēlsirdības uguns nav vēl tevī gluži izdzisusi, tad es aizkustināšu tavu sirdi. Pasniedziet kausu vīna, lai man acis izskatītos sarkanas. Lai ro­das iespaids, ka esmu raudājis, jo man jārunā jūtu uzplūdos. Un es to darīšu tā kā savā laikā ķēniņš Kambizs.

Princis Henrijs. Labi. Es zemu paklanos.

Falstals.

Un tā es sāku savu runu.

Jūs, augstie lordi, stājieties pie malas!

Krodziniece. Ak Jēziņ! Tas nu gan ir joks, es saku!

Falstals.

Kam raudi, karalien, jo asaras Še līst par velti.

Krodziniece. Ak tētīt! Ka tas prot izlikties!

Falstals.

Jūs, lordi, karalieni aizvediet, •— Tai acu slūžas pilnas asarām.

Krodziniece. Ak Jēzus! Viņš māžojas gluži kā visneķīt­rāko kumēdiņu rādītājs!

Falstafs. Klusē, tu alus kanna! Nejaucies starpā, lipīgā liķiera pudele! — Henrij, es brinos ne vien par vie­tām, kur tu izšķied laiku, bet vēl vairāk par sabied­rību, kurā tas notiek. Kumelīte gan — jo vairāk mīņā, jo labāk aug, turpretī jaunība — jo vairāk to šķiež, jo vairāk tā dilst. Ka tu esi mans dēls, to man pa daļai sacījusi tava māte, pa daļai arī paša prāts. Bet galvenokārt to apliecina viltīgā izteiksme tavās acīs un ļenganā apakšlūpa. Ja nu tu esi mans dēls — un te ir manas runas mērķis, — kāpēc tu, būdams mans dēls, kļūsti par mērķi ļaužu apsmieklam? Vai svētītā debess saule var kļūt par klaidoni un pārtikt no grāvmalas kazenēm? Tāds jautājums nemaz nav uzstādāms. Bet vai Anglijas troņa mantinieks var kļūt par zagli un laupīt makus? Tāds jautājums gan ir uzstādāms! Ir kaut kas, Henrij, par ko tu daudz­reiz jau esi dzirdējis. Tas pazīstams daudziem cilvē­kiem mūsu zemē un saucas piķis. Šis piķis, kā sen­laiku rakstnieki apgalvo, mēdz aptraipīt. Tāpat tevi aptraipa sabiedrība, kurā uzturies. Es tagad tev saku to, Henrij, nevis dzērumā, bet asarās, nevis pa smiek­lam, bet no sirds, nevis vārdiem vien, bet ar dziļām sāpēm. Un tomēr ir kāds tikls vīrs, ko daudzkārt es­mu manījis tavā sabiedrībā, bet es nezinu viņa vārdu.

Princis Henrijs. Kas tas par vīru, ja drīkstu majestātei jautāt?

Falstafs. Tas ir krietns un iznesīgs vīrs, tici man. Tur­klāt visai cienījams miesās. Viņam ir mundrs ska­tiens, piemīlīgas acis un ļoti cildena daba, un man liekas, viņam ir gadu piecdesmit vai, ja daudz, tad tuvu pie sešdesmit. Ak tā, tagad man iekrīt prātā: viņa vārds ir Falstafs. Ja šis vīrs būtu padevies vieg­lai uzdzīvei, tad viņa izskats mani viļ, jo viņa acis, Henrij, izstaro tikumu. Un, ja nu koku var pazīt no augļiem, tāpat kā augli no koka, tad šinī Falstafā — par to esmu pārliecināts — vajag būt tikumam. Vi­sus citus atstum, bet viņu paturi! Bet nu saki man, palaidņa zēn, — kur tu klaiņoji visu šo mēnesi?

Princis Henrijs. Vai tā runā karalis? Stājies tu manā vietā, un es spēlēšu tēva lomu.

Falstafs. Man troni atņemt? Ja tavā stājā būs vērojama kaut puse no mana svinīguma un cēluma, vari pa­kārt mani aiz kājām kā miesnieks trusīti.

Princis Henrijs. Labi, es apsēžos šeit.

Falstafs. Un še nostājos es. Nu spriediet, kungi!

Princis Henrijs. Nu, Henrij, no kurienes tu nāc?

Falstafs. No Īstčīpas, žēlīgais kungs.

Princis Henrijs. Man ienākušas smagas sūdzības par tevi.

Falstafs. Dievs sodi, kungs, tās ir nepatiesas! Nolādēts! Nu gan pasmīdināšu jūs jaunā prinča lomā!

Princis Henrijs. Vai tu, bezdievīgais zēn, arī lāstus mutē ņem? Tad turpmāk manās acīs nerādies! Ar varu tevi novērš no kristīgiem tikumiem un paved uz neceļiem velns veca, trekna vīra izskatā. Kāds mucai līdzīgs vīrs uzturas tavā sabiedrībā. Kāpēc tu biedrojies ar to bezkaunības stropu, melu tīni, piepampušo tūskas somu, resno vīna vāti, piebāzto desu maisu, cepto kronēšanas vērsi ar pudiņu pieblīvētām iekšām, bez­dievības priesteri un netikuma pārvaldnieku, kauslī- bas tēvu un godkāres cilts vecāko? Kur viņš citur der kā tikai vīnu nogaršot un dzert? Kur citur viņš ir tīrs un glīts, kā tikai ungurētu gaili sadalot un ēdot? Kur vēl citur viņš ir izveicīgs kā tikai uz viltībām? Kur citur viltīgs kā tikai visādās blēdībās? Un kur viņš ir blēdīgs? — Visur. Kur cienījams? — It nekur!

Falstafs. Varbūt jūsu augstība izteiktos saprotamak. Par ko jūs runājat?

Princis Henrijs. Es runāju par neģēlīgo, nešpetno jau­natnes pavedēju Falstafu, par veco, baltbārdaino sā­tanu.

Falstafs. Milord, to vīru es pazīstu.

Princis Henrijs. Es zinu, ka pazīsti.

Falstafs. Viņš nav ne par matu ļaunāks kā es. Ja es to sacītu, tie būtu skaidri meli. Sirmie mati liecina, ka viņš dievamžēl ir vecs. Bet, ka viņš būtu miesas kā- rīgs, — piedodiet par izteicienu, — to es kategoriski noliedzu. Ja vīns un cukurs ir netikums, tad dievs lai ir žēlīgs šiem netikļiem! Ja vecam un jautram būt ir grēks, tad dažs labs vecs krodzinieks nokļūs ellē. Ja kāds pelna naidu tādēļ, ka viņš ir trekns, tad jau faraona liesās govis būtu mīlamas. Nē, mans dār­gais tēvs, padzeniet Peto, padzeniet Bardolfu, padzeniet Poinsu, bet mīļo Džeku Falstafu, labo Džeku Fal­stafu, uzticamo Džeku Falstafu, drosmīgo Džeku Fal­stafu, kas jo dūšīgāks tādēļ vien, ka viņš ir vecais Džeks Falstafs, — to tik vien neatstumiet no sava Henrija sabiedrības, to gan ne, jo atstumt, tuklo Dže­ku nozīmē atstumt visu pasauli.

Princis Henrijs. Es gribu to darīt un darīšu.

Dzird klauvējam. Krodziniece, Frensiss un Bardolls iziet ārā.

Bardolls ieskrien atpakaļ

Bardolfs. Milord! Milord! Šerifs ar draudīgu sargu pulku stāv aiz durvīm.

Falstafs. Prom, nelieti! Luga jānospēlē līdz beigām. Man vēl daudz kas Falstafa labā sakāms.

Ienāk krodziniece.

Krodziniece. Ak Jēzus! Milord! Milord!