VILJAMS ŠEKSPĪRS ŠEKSPĪRS - HENRIJS IV

Glendovers.

Kādēļ g an Lai Trenta līkumo!

Mortimers.

Bet, redz, kā upe tālāk izliecas Un izmet līkumu uz otru pusi, No cita zemes atgriežot tikpat, Cik tanī vietā atņēma no tavas.

Vusters.

Nav grūti upes gultni pārmainīt Un pievienot šo stūri ziemeļiem — Lai Trentas straume taisnu ceju plūst.

Hotspers.

Es piekrītu. Tas viegli izdarāms.

Glendovers.

Es negribu, ka maina.

Hotspers.

Negribi?

Glendovers.

Nē! Ja es nevēlos, tas nenotiks!

Hotspers.

Kas var man aizliegt? Kurš man sacīs «nē»?

Glendovers.

Ha! Es to sacīšu!

Hotspers.

Tad saki tā, Lai nesaprotu: runā velsiski.

Glendovers.

Es protu angliski, tāpat kā tu, Jo esmu izglītojies angļu galmā. Tur jaunība uz arfas skandēju Es dažu labu angļu dziesmiņu, Tā izdaiļodams valodu. Bet tev Ne jausmas nav no šādām dāvanām.

Hotspers.

Par to es priecājos no visas sirds, Tad labāk būt par kaķēnu, kas ņaud, Bet nevis kļūt par rīmju kalēju. Tad nesmērētu ratu kaukšana Vai čīkstošs vējrādis ir tīkamāks — Tas manās ausīs negriežas tik ļoti Kā samākslotu pantu klaboņa, Kas stīva zirga rikšiem līdzinās.

Glendovers. Nu labi, Trentas gultni mainīsim.

Hotspers.

Nav svarīgi. Jo draugam es labprāt Pat trīsreiz vairāk zemes atdotu. Bet, kur ir jālīgst, tur es tielēšos Par mata desmitdaļu. Nem to vērā. Vai līgums uzrakstīts? Var doties ceļā?

Glendovers.

Jūs varat naktī jāt, jo mēness spīd. Es došu nolīgumu pārrakstīt Un sievām pateikšu par šķiršanos. Man bail, ka meita prātu nezaudē — Tik stipri viņa Mortimeru mīl.

Aiziet.

Mortimers.

Jel kaunies, Persij, tēvu kaitināt!

Hotspers.

Šīs māžu runas mani sadusmo.

Viņš gvelž par sapņotāju Merlinu,

Par viņa pareģojumiem un citiem rēgiem,

Kas parādās kā kurmji vai kā skudras Vai iemiesojas bezastainās zivīs; Par kraukli, kuru sarga ļaunais greifs, Un citas tādas blēņu pasakas, Kas mani novērst var no ticības. Tuipat vai desmit stundas vakarnakt Viņš sauca vārdā visvisādus velnus — Es neklausījos tajā muldoņā. Šis vecais kleperis ir neciešams Kā sievu ķildas vai kā dūmains nams Tad labāk ķiplokus ar sieru ēst Un dzīvot vējdzirnavu klaudzoņā, Bet nevis lepnā pilī mieloties Un Glendovera runās klausīties.

Mortimers.

Viņš īstenībā ļoti cienīts vīrs, Daudz lasījis un tumšās mākslas zin; Tam lauvas spars un jēra laipnība, Un devīgs viņš kā indu raktuves. Viņš augstu cienī tavu drosmību Un tādēļ centās valdīties, kad tu Tam pretī runāji. Es varu zvērēt, Ka zemes virsū nav vairs otra vīra, Kas viņu drīkst tā ērcināt kā tu, Pat nesaņemot pretī atmaksu. Kā draugs es gribu tevi brīdināt, Ka bieži nedrīkst viņu kaitināt.

Vusters.

Patiesi, nosodāma stūrgalvība!

Tu, Persij, visu darīji, cik spēji,

Lai viņu izvestu no pacietības.

Šis sliktais paradums tev jāatmet.

Tev darbos reizēm pavīd spēks un drosme,

Kas tevi izdaiļo kā košums rets,

Bet tad to nomāc skarba rupjība

Un nesavaldība, kas liecina,

Ka svešas tev ir labas ierašas.

Tu pārāk lepns, pašgudrs un nievīgs

Un tādēļ ļaužu sirdis pazaudē — Jo katrs netikums, lai cik tas mazs, Tev vairogā kā rūsa ieēdas Un slavas spozmi dzēš.

Hotspers.

Tavs padoms labs! Lai svētītas ir labās ierašas! Jau sievas nāk, nu jāteic ardievas!

Ienāk Glendovers ar lēdiju Persiju un lēdiju Mortimeru.

Mortimers.

Man krūtīs mostas smagas nopūtas — Jo mana sieva mani nesaprot: Tā runā velsiski, es — angliski.

Glendovers.

Jā, meita grib tev kaujā līdzi iet, Pret ienaidnieku asru straumes liet.

Mortimers.

Ak mīļais tēv, tu viņai pasaki, Ka drīz ar krustmāti tās sekos mums.

Glendovers runā ar viņu velsiski, un viņa tāpat viņam atbild.

Glendovers. Šī stūrgalvīgā tiepša ir gluži izmisusi, un nekas to nespēj pārliecināt.

Viņa saka Mortimeram kaut ko velsiski

Mortimers.

Man patīk daiļā velšu valoda Un saprotams tavs skats, ko izstaro Šīs debešķīgās, saraudātās acis. Es arī tā tev gribu atbildēt.

Lēdija Mortimera atkal runā velsiski.

Es tavus skūpstus saprotu, tu manus — Tā jūtu pārbagāta saruna. Bet miera nerast man, līdz nebūšu Es iemācījies tavu valodu, Ko tava mute man tik saldi skandē Kā daiļas karalienes mīlas dziesmu. Tai maigu kokļu skandums līdzi plūst, Un valdzinošā gūstā dvēsle kūst.

Glendovers.

Ja tu jau kūsti, viņa zaudēs prātu.

Lēdija Mortimera runā atkal.

Mortimers.

Šai valodā es galīgs nepraša!

Glendovers.

Ak, viņa vēlas tevi guldināt Uz upes meldru mīkstā paklāja Un tavu galvu sev uz ceļiem likt, Un dziedāt tavu iemīļoto dziesmu. Tev sapņu dieve plakstus aizdarīs Un tīkams gurdums apburs asinis, Tu miegā iegrimsi tik nemanāmi, Cik nemanāmi nakts par dienu kļūst Tai brīdī, kad pie debess saules pajūgs Nav uzsācis vēl gaitu austrumos.

Mortimers.

Labprāt es viņas dziesmās klausīšos. Būs tikmēr arī līgums uzrakstīts.

Glendovers.

Tad dari tā, kā viņa vēlējās. Tie mūziķi, kas tevi ieaijās, Mīt gaisā tūkstoš jūdžu tālumā, Bet tūdaļ būs tie klāt. Tad klausieties!

Hotspers. Nāc, Katij, tu esi tik brīnišķīga, kad ai dies. Nāc žigli, lai varu likt galvu tavā klēpi.

Lēdija Persija. Tu esi untumains ka meža zoss!

Spēlē mūzika.

Hotspers.

Es redzu — velni saprot velsiski. Sis nelabais ir tiešām dīvains frants Un katrā ziņā teicams muzikants.

Lēdija Persija. Tad jau tev arī vajag būt labam muzi­kantam, jo tu caur un cauri esi dīvainu untumu varā. Guli mierīgi, auša, un klausies, kā lēdija dziedās vel­siski.

Hotspers. Labāk klausos, kā mana kuce Lēdija kauc īriski.

Lēdija Persija. Vai gribi, lai tevi iepļaukā?

Hotspers. Nē.

Lēdija Persija. Nu tad guli klusi!

Hotspers. To arī ne — tas ir sievu netikums.

Lēdija Persija. Nu, lai dievs tev palīdz.

Hotspers. Tikt pie velsiešu sievas gultā.

Lēdija Persija. Ko tu teici? Ko?

Hotspers. Apklusti! Viņa dzied.

Lēdija Mortimera dzied velsiešu dziesmu.

Hotspers. Paklau, Katij, padziedi man arī kādu dziesmu.

Lēdija Persija. Es gan ne, dieva vārds, tiešām ne!

Hotspers. «To gan ne, dieva vārds, tiešām ne.» Sirsniņ, tu jau dievojies kā tāda maiznieka sieva. «Es gan ne, dieva vārds, nekādā ziņā!» un «Tik tiešām, kā es dzīvoju!» un «Lai dievs man žēlīgs!» un «Tik tiešām, kā dievs debesīs!». Sie lētie vārdi tavas domas tin Kā zemniecei, kas tikai kūti zin.

Tu zvēri tā, kā nākas lēdijai, •— Ar skarbiem vārdiem saki zvērestu, Bet saldo piparkūku valodu — To atstāj samtsvārčiem un mīkstčauļiem. Nu, tagad padziedi.

Lēdija Persija. Nedziedāšu.

Hotspers. Tu laikam baidies, ka tevi nenotur par drēb­nieku vai par sarkankrūtīšu dresētāju. Pēc divām stundām, kad līgums būs pārrakstīts, es došos ceļā. Tā ka, ja gribi, nāc man līdzi!

Aiziet.

Glendovers.

Cik Persijs karsts, tik tu man lēnīgs esi. Nāc, Mortimer! Jau līgums pārrakstīts, Vēl vajag tikai zīmoglaku liet — Un tūdaļ zirgos.

Mortimers.

Labi! Varam iet.

Visi aiziet.

Ienāk karalis Henrijs, Velsas princis un lordi

Karalis Henrijs.

Jūs, lordi, atstājiet mūs vienus; man Ar princi jāparunā divatā. Bet uzkavējieties te tuvumā, Jo jūsu padoms man būs vajadzīgs.