VILJAMS ŠEKSPĪRS ŠEKSPĪRS - HENRIJS IV

Princis Henrijs. Tad nu gan tavs vēders nošļuktu līdz pašiem ceļiem! Pie joda! Tavā krūšu kurvī nav tel­pas ne ticībai, ne krietnumam, ne goda prātam; tavs rumpis pārblīvēts ar zarnām un tauku plēvēm. Ap­vainot godīgu sievieti kabatu aptīrīšanā! Ak tu iz­dzimteni, tu bezkaunīgais, uzblīdušais nelieti! Vai tavās kabatās kādreiz ir bijis kas cits kā kroga rē­ķini, uzdzīves vietu adreses un kads cukurgraudiņš par dažiem pensiem, lai tev neaizkalstu pļāpīgā rīk­le? Nekas cits bez šiem mēsliem tur nav bijis. Bet tu vēl tielējies, nevari un nevari beigt savus melu stāstus. Vai kauna nemaz nav?

Falstafs. Paklau, Hel! Ja jau Ādams pat nevainības lai­kos krita grēkā, kas tad atliek nabaga Džekam Falstafam šajā grēku pārmāktajā gadsimtā. Mūsu miesa ir vāja, un man, lūk, šīs miesas ir vairāk nekā citiem, tādēj arī vājību vairāk. Tātad atzīsties — jūs abi mani aptīrījāt.

Princis Henrijs. Tā jau iznāk.

Falstafs. Saimniec, es tev piedodu. Ej gatavo brokastis, mili savu vīru, uzraugi sulaiņus un gādā par viesiem. Prātīgu valodu es vienmēr uzklausu. Tu redzi, esmu pilnīgi nomierinājies. Nu lūdzu, kusties taču bei­dzot!

Krodziniece aiziet

Nu, Hel, stāsti, kas jauns galmā! Kā ar to laupīšanu, zēn, vai viss nokārtots?

Princis Henrijs. Ak tu mans labais rostbif! Man arvien jābūt par tavu sargeņģeli. Nauda ir atmaksāta.

Falstafs. Man gan netīk atmaksāt. Divkāršs darbs.

Princis Henrijs. Izlīgu ar tēvu un drīkstu darīt, kas vien nāk prātā.

Falstafs. Tad pirmām kārtām izlaupi valsts mantas kam­bari un turklāt ar skubu.

Bardolls. To gan, milord.

Princis Henrijs. Es sagādāju tev vietu kājniekos, Džek.

Falstafs. Labāk jau patiktu jātniekos. Kur lai dabūju kādu, kas labi prot čiept? Tādu glītu zagli, tā gadu divdesmit divi. Esmu pavisam sausā. Nu, paldies die­vam, šie dumpinieki citiem pāri nedara kā tikai go­dīgiem cilvēkiem. Par to viņiem gods un slava!

Princis Henrijs. Bardolf!

Bardolls. Jā, milord.

Princis Henrijs. Nogādā šo vēstuli manam brālim Džo­nam Lenkasteram, bet šo — lordam Vestmorlendam.

Bardolls aiziet.

Nu, Peto, zirgos, zirgos! Mums abiem vēl līdz pus­dienai jāveic trīsdesmit jūdžu.

Peto aiziet.

Džek, rit pulksten divos pēcpusdienā ierodies pie

manis tempļa zālē.

Tur saņemsi tu pavēles un naudu,

Ko apgādāt un bruņot kareivjus.

Nu zeme liesmās, Persijs tronim draud.

Vai viņš, vai es, bet viens būs jāapraud.

Princis aiziet.

Falstafs.

Cik skaisti teikts, cik brašs nu mūsu Hels! Ei, saimniec, žigli dod ko iekost man, Lai vēders pilns, kad kara bungas skan!

Aiziet.

Ienāk Hotspers, Vusters un Daglass.

Hotspers.

Jā, skotu varoni! Ja patiesību Šais smalkos laikos nesauktu par glaimiem, Tad Daglasam gan nāktos apbrīna, Jo nav virs zemes otra karotāja, Kam slavas kalums būtu vērtīgāks. Es glaimot neprotu, un lišķu mēles Es nicinu. Bet savā sirdī gribu Tev cieņas pilnu vietu ierādīt.

Tu vari manus vārdus pārbaudīt.

Daglass.

Tu esi slavas karalis! Bet tiešām Nav tāda spēka vīra pasaulē, Kam baidītos es krūtis pretī griezt.

Hotspers.

Tas labi sacīts. Tā ir jādara.

Ienāk' vēstnesis ar vēstulēm.

Nu, kādas vēstis tu mums atnesi?

Vēstnesis.

Es nesu vēstuli no jūsu tēva.

Hotspers.

Tik vēstuli? Bet kur tad ir viņš pats?

Vēstnesis.

Viņš nevar ierasties, jo grūti slims.

Hotspers.

Rauj jods! Vai tad, kad jāmērojas spēkiem, Ir vaļa slimot? Kur tad viņa pulki? Un kas tos vada šurp uz šejieni?

Vēstnesis.

Ne es, bet vēstule dos atbildi.

Vusters.

Vai viņš tik slims, ka gultā jāpaliek? Vēstnesis.

Diemžēl, milord! Pirms dienām četrām vēl, Kad es no viņa šķiros, ārsti bija Par viņu stipri norūpējušies.

Vusters.

Kaut būtu pieveikusi slimības šī valsts, Pirms sāka slimot viņš. Jo viņa spēks Mums šobrid vajadzīgāks kā jebkad.

Hotspers.

Nu slimt! Nu vārgt! Šī slimība ir inde, Kas visu pasākumu sagandē, — Tā tiecas ielīst mūsu nometnē. Viņš raksta man, ka smagi saslimis, Ka nespējis tik ātri aizsūtīt Pie draugiem sūtņus, neuzdrīkstēdams Tik bistamu un slēpu uzdevumu Kam citam uzticēt kā tikai sev. Un tomēr dod viņš drošus mājienus, Kaut spēku maz, lai cīņu uzsākam Un likten's labvēlību parbaudam. Jā, vilcināties nedrīkstot nemaz, Jo karalim par mūsu nodomu Jau esot paziņots. Ko nu jūs teiksiet?

Vusters.

Sī slimība ir sāpīgs trieciens mums. Hotspers.

Smags zaudējums — zūd vesels loceklis. Un tā ir dzija brūce. Tomēr nē — Man šķiet, tik |auni nav, ka vina trūkst. Vai būtu gudri visu mūsu spēku Uz reizi kaujā sviest? Vai uzticēt To apšaubāmam mirkļa untumam? Tas nebūs prātīgi, jo cerības Tad būtu izsmeltas līdz dibenam Un mūsu laimei būtu sasniegtas Vispēdējās un tālās robežas.

Daglass.

Tā notikt varēja, bet tā vairs nav: Mums paliek atbalsts labs aiz muguras. Mēs varam visu cīņā sviest tūlīt Ar cerību uz palīgspēkiem rīt, Kas dod mums atkāpšanās iespēju.

Hotspers.

Un tad mums vieta būs, kur patverties, Ja neveiksme un sātans lūkosies Uz mūsu nodomu ar ļaunu aci.

Vusters.

Cik žēl, ka tava tēva nav starp mums, Jo mūsu pasākuma veids un daba Par visām lietām prasa vienību. Viens otrs nodomās, ka apdomība Un uzticība karalim vai šaubas Nortumberlendam liek vēl palikt sānis. Jel padomājiet, kā šis tulkojums Var grozīt sacelšanās plūdu gaitu Un šaubas viest par mūsu tiesībām. Jūs zināt: tiem, kas paceļ ieročus, Ir vājās vietas labi jānoslēpj. Mums jāaizbāž ik plaisa, katra sprauga, Kur vien var vērties pētījoša acs,

Bet jūsu tēvs nu paver priekškaru, Un nejēgās tas saceļ paniku, Par ko tie agrāk sapņot nesapņoja.

Hotspers.

Nu gan tu pārspīlē. Man liekas tā — Ši prombūtne pat mums par labu nāks: Tā mūsu darbu ļaužu acis cels Un apstaros ar drosmes spožumu. Tie domās: ja bez viņa palīdzības Mēs uzdrīkstamies galvu celt pret valsti — Ar viņu kopā satrieksim to drupās. Vēl viss ir labi, visas stiegras stipras.

Daglass.

No sirds tev pievienojos. Skotijā Mums tāda vārda «bailes» nepazīst.

Ienāk sers Ričards Vernons.

Hotspers.

Sveiks, brālēn Vernon, sveiks no visas sirds!

Vernons.

Man ir ne visai apsveicama vēsts: Grāfs Vestmorlends, kā arī princis Džons Ar septiņtūkstoš vīriem steidzas šurp.

Hotspers.

Tas nieks. Kas vēl?

Vernons.

Un tālāk zināms man, Ka karā piedalās pats karalis Un strauji Srūsberijai tuvojas Ar labi apbruņotu karaspēku.

Hotspers.

Mēs viņu uzņemsim, kā pienākas, Diez kur tas gaisagrābslis mētājas,

Tas dulnais Velsas princis, viņa dēls, Kas žūpu sabiedrībā dej un dzied, Kaut visa pasaule vai bojā iet?

Vernons.

Tie pilnās bruņās, spalvām pušķoti, Kā strauji ērgļi vēja spārniem skrien, Kā svētbildes, kas zelta tērpā mirdz, Kā svaigmes spēka pārbagātais maijs, Kā saule pilni vasarīgas kvēles, Kā jautri kazlēni, kā nevaldāmi vērši. . . Es Velsas princi arī redzēju — Viņš spoži bruņots, galvā ķivere, Kā spārnots Merkūrijs no zemes cēlās Un izveicīgi seglos uzlēca, Kā eņģelis, no debess nolaidies, Lec savā ugunīgā Pegazā, Lai rādītu, cik veikli prot viņš jāt.

Hotspers.

Nu pietiek! Ļaunāk nekā marta saule Var šāda uzslava man uzburt drudzi. Lai nāk! Mēs saņemsim šos upurus Un asiņainus, karsti kūpošus Uz kara altāra tos ziedosim. Tad drošais Marss pie dievu kājām gulēs Pats savās asinīs. Es degu, dzirdot, Ka lielais atalgojums jau tik tuvu. Surp zirgu man, kas zibens straujumā Sim Velsas princim taisni krūtīs nes. Pret zirgu zirgs, pret vīru stāsies vīrs, Un ātrāk smagā cīņa nebeigsies, Līdz kamēr viens no abiem nāvē ies! Kaut Glendovers še būtu!