VILJAMS ŠEKSPĪRS - SPĪTNIECES SAVALDĪŠANA

VILJAMS SEKSPĪRS

SPĪTNIECES SAVALDĪŠANA

Lords

Kristofors Slajs,

skārdnieks Krodziniece Priekšspēlē

Pāžs

Aktieri, mednieki, kalpotāji Baptista, bagāts kungs Padujā Vinčencio, vecs muižnieks no Pizas Lučencio, viņa dēls, Biankas līgavainis Petručo, veronietis, Katarinas precinieks Gremio )

Hortenzio / Biankas P recinieki Tranio I

Biondello / Lučencio kal P otā j i Grumio \

Kertiss / Petručo kalpotāji

Skolmeistars, viltus Vinčencio Katarina, spītniece ) Bianka, viņas māsa / Baptistas meitas Atraitne, vēlāk Hortenzio sieva

Skroderis, cepurnieks, Baptistas un Petručo ļaudis

Notiek Paduja un Petručo muiža.

Krodziniece un Slajs ienākdami.

Slajs. Es tevi piekaušu, nudien! Krodziniece. Likt tevi siekstā, blēdis tāds!

Slajs. Tu, sievas gabals: Slaji blēži nav! Paskaties vien vecos rakstos: mēs ienācām ar Ričardu Iekarotāju! Tāpēc — ne vārda vairāk; lai vārās pasaule: pietiek!

Krodziniece. Tad nemaksāsi gan par sasistajām glāzēm?

Slajs. Nē, ne vērdiņa. Liecies mierā; ej savā aukstā gultā, sasildies.

Krodziniece. Gan nu es zināšu, kas darāms: iešu saukšu uzraugu.

Prom.

Slajs. Sauc uzraugu vai palīgu, vai palīga palīgu; es varu atbildēt pēc likuma. Es, mīlīt, nekustēšu ne no vietas. Lai jau nāk, laipni lūdzam!

Nogulstas zemē un aizmieg. Atskan taures. Uznāk lords un mednieki no medībām.

Lords

vienam no medniekiem.

Tu, piķier, suņus labi apgādā. Mans Merimens pavisam noskrējies;

Laid kopā Klauderi ar veceni. Vai redzēji, cik braši meža malā Mans Silvers izgaisušās pēdas uzķēra? Jā, puis, par divdesmit pat mārciņām Es viņu neatdotu. Nē.

Pirmais mednieks.

Nu, milord, Nav Belmans sliktāks: neatlaidīgs viņš, Divreiz jau šodien uzoda par jaunu. Es viņu turu par to labāko.

Lords.

Ak, ja man Eho būtu veiklāka, Es viņu nemītu pret duci tādu. Nu krietni pabaro un pieskati; Es rītu atkal došos medībās.

Pirmais mednieks. Labprāt, milord.

Lords,

Slāju pamanījis. Kas tas?

Kāds piedzēries vai beigts? Vai elpo vēl?

Otrais mednieks.

Vēl elpo gan; ja nesildītu alus, Viņš būtu sastindzis tik aukstā gultā.

Lords.

Cik riebīgs lops! Guļ, izstiepies kā cūka! O, nāve, cik tavs tēls ir baigs un nejauks! Man, kungi, prāts ko izdarīt ar žūpu. Vai ne, ja mēs to gultā aiznestu Un smalki tērptu, pirkstos gredzenus, Pie gultas galdu klātu mielastam Un pamodušos labi apkalpotu, — Vai sevi vairs šis ubags pazītu?

Pirmais mednieks.

Es galvoju, milord, viņš apmulstu.

Otrais mednieks.

Kā atmodies viņš brīnītos par sevi!

Lords.

Tas liktos viņam sapnis jauks un māņi. Tad ķerieties, un iztaisīsim joku! Uz pili viņu lēnām aiznesiet, Tur manā greznākajā istabā; Pie sienām jautras gleznas izkariet. Smaržūdeņiem tam pinkas skalojiet Un kvēpiniet pa telpu vīraku. Lai gaida mūzika: tikko viņš mostas, Lai atskan maigas, debešķīgas skaņas. Tiklīdz viņš vārdu bilst, jūs stājieties Un pazemīgā veidā vaicājiet: «Ko pavēl jūsu augstā gaišība?» Viens rožūdeni pasniedz sudrabtraukā, Kas raibām ziedu lapām piebārstīts; Otrs krūzi nes, trešs dvieli tur un lūdz: «Vai lordam tiktos rokas pamazgāt?» Cits stāv ar uzvalku vissmalkāko Un lūdz, ko šodien kungs vilks mugurā; Kāds pastāsta par viņa zirgiem, suņiem, Ka kundze noskumusi viņa dēļ. To iestāstiet, ka mēnessērdzīgs viņš; Ja sevi apzinās, jūs sakiet, ka tas murgi, Ka viņš ir varens lords un cits nekas. Tā, draugi, labi veikli izdariet; Ja visur jokā ieturēsiet mēru, Mums iznāks tīkams laika kavēklis.

Pirmais mednieks.

Milord, mēs savas lomas pratīsim, Es varu galvot, viņš mums noticēs, Ka viņš ir tas, par ko mēs viņu turam.

Lords.

Nu, lēnām nesiet viņu prom uz gultu; Un, līdzko mostas viņš, lai katrs savu zin.

Slāju aiznes. Dzirdamas taures. Klau, taure! Puis, ej paskaties, kas tur!

Kalpotājs aiziet.

Varbūt kāds augstmanis, kas ceļodams Šeit ieradies un meklē atpūtu.

Kalpotājs atgriežas.

Nu ko, kas ir? Kalpotājs.

Milord, tur aktieri Ir ieradušies, grib jums pakalpot.

Lords.

Ved viņus šurp.

Aktieri ienāk.

Ā, sveicināti, draugi!

Aktieris.

Mēs pateicamies jūsu gaišībai!

Lords.

Jūs šonakt gribētu pie manis sērst?

Aktieris.

Ja gaišībai mēs prastu pakalpot.

Lords.

Man liels ir prieks. Šo puisi atceros: Viņš tēloja reiz saimniekdēlu, Kas varen tiecās iegūt lēdiju; Tavs vārds man piemirsies, bet savu lomu Tu notēloji ļoti dabiski.

Aktieris.

Bus Soto loma prata gaišībai. Lords.

Jā, jā; tu tēloji to teicami.

Bet nu, jūs ieradušies īstā brīdī:

Man padomā kāds joks, jums jāpalīdz

To labi veikt ar savu jautro mākslu.

Jums šonakt jāspēlē te kādam lordam.

Man drusku bažas rada viņš:

Jo lords vēl teātra nav redzējis, —

Jūs nevarēsiet smieklus novaldīt,

Viņš aizvainosies; brīdinu, —

Ja kaut vai smaidīsiet, viņš kļūt var traks.

Aktieris.

Nē, nē, milord, mēs noturēsimies, Kaut būtu viņš pats smieklīgākais ķēms.

Lords

kalpotājam.

Puis, aizved viņus ēdamistabā Un pacienā kā daždien manās mājās; Lai netrūkst tiem nekā, ko varat sniegt.

Kalpotājs ar aktieriem aiziet. Lords otrajam kalpotājam.

Tu pasauc pāžu Bartolomiju, Liec viņam saģērbties par smalku lēdiju Un doties tad tur pie tā dzērāja. Jūs pāžu visi godājiet — madam; Bet viņš, tā pasaki, ja grib man izpatikt, Lai labi godbijīgi izturas; Kā redzēj's dižciltīgo lēdijas Ar saviem vīriem laipni runājam, Tā lai viņš uzvedas pret veco dzērāju; Lai runā maigi, vienmēr padevīgs Un teic: «Ko pavēlat, mans cienītais,

Ar ko var jūsu paklausīgā sieva Jums uzticībā mīlu pierādīt?» Tad, maigi skaudams, kāri skūpstīdams Un galvu noliecis pie viņa krūts, Lai liekas raudam prieka asaras, Ka atkal vesels kļuvis laulāts draugs, Kas, ļauna apsēsts, gadus septiņus Pats sevi turējis par ubagu. Ja pāžam trūktu sievietiskās mākas Likt nolīt asarām, kad vajadzīgs, Tad viņam sīpols noderēs, kā nākas; To slepus mutautiņā ietiniet, Un droši acīs ierietīsies asra. Nu ej, bet labi žigli rīkojies! Kas tālāk nāks, to vēlāk pateikšu.

Apkalpotājs aiziet.

Es zinu, zēns būs smalka grācija: Balss, gaita, stāvs kā daždien lēdijai. Būs dzirdēt prieks, ka viņš šo dzērāju Par vīru sauks; kā visi valdīs smieklus, Kad viņš tā godinās šo zemnieku! Nu steigšos turp; man jābūt klāt Ar padomu, lai jautros prātus remdētu, Tie citādi var kaut kā pārsteigties.

Aiziet.

Slajs krāšņā naktstērpā. Ap viņu kalpotāji: viens nes drēbes, otrs mazgājamo trauku, trešais citus piederumus; starp viņiem lords, pārģērbies par kalpotāju.

Slajs.

Dieva dēļ, man krūzi plānalus!

Pirmais kalpotājs.

Vai nedzers kausu sekta gaišība?

Otrais kalpotajs.

Vai sulā augļus nevēlas, milords?

Trešais kalpotājs.

Kāds uzvalks šodien patiks gaišībai?

Slajs. Esmu Kristofors Slajs, lūdzu, negodājiet mani ne par «milordu», ne par «gaišību». Vēl savu mūžu ne­esmu sekta dzēris; un, ja jūs gribat mani ar kaut ko pacienāt, tad dodiet vērša gaļas konservus. Nepra­siet, ko vilkšu mugurā, jo man tik vien kamzoļu, cik muguru, tik vien zeķu, cik kāju, tik vien zābaku, cik pēdu, un vēl tādi zābaki, ka purnos pirksti lien ārā.