VILJAMS ŠEKSPĪRS - SPĪTNIECES SAVALDĪŠANA

Ņem manu tērpu, krāsu cepuri;

Kad Biondello nāks, viņš būs tavs kalps,

Es viņam pateikšu, lai valda mēli.

Tranio.

Kā vēlaties.

Tā teikt: ja kungam patīk jokoties, Mans pienākums ir viņa gribu pildīt.

Pārmainās ar apģērbiem.

Jo šķiroties man teica jūsu tēvs: «Tu manam dēlam esi paklausīgs.» Gan, protams, citāda bij viņa doma. Bet man Lučencio tik tuvs un mīļš, Ka esmu gatavs pārvērsties par viņu.

Lučencio.

Ak Tranio, Lučencio pats mīl. Es kjūšu vergs, lai viņu iegūtu,

Kas asiem skatieniem man acīs vērās. Tur nāk tas blēdis.

Biondello ienāk.

Kur tu kavējies?

Biondello. Kur kavējos? Kā tā! Kur jūs pats palikāt? Vai zināt, ka mans biedrs Tranio jums tērpu nozadzis? Vai arī jūs viņam? Jeb vai abi viens otram? Lūdzami, sakiet — ko tas nozīmē?

Lučencio.

Klau, panāc šurp; nav laika jokoties, Liec vērā, ko no tevis prasa laiks. Tavs Tranio, lai dzīvību man glābtu, Ies manās drēbēs, manā izskatā, Bet es, lai aizbēgtu, par viņu ģērbies; Jo, iebraucis šeit, ķildā nevijus Es kādu nositu: man jāpazūd. Tu viņam klausi, saku es, kā nākas, Es došos prom, lai dzīvību sev glābtu. Vai saprati?

Biondello.

Es, kungs, nu it nekā.

Lučencio.

Tad zini, nav vairs vārda Tranio, Bet Tranio nu ir Lučencio.

Biondello.

Cik laimīgs viņš: man gribētos tāpat!

Tranio.

Patiesi, draugs, es laimīgāks vēl būtu,

Ja Baptistas meitu jaunāko Lučencio gūtu.

Vai dzirdi — ne sevis, bet saimnieka labā to daru,

Tāpēc, kad mēs cilvēkos, klausi un necel man karu;

Kur vieni mēs, tur es tev esmu tavs Tranio,

Bet cilvēkos esmu tavs saimnieks Lučencio.

Lučencio. Nāc, Tranio; vēl atliek viens, kas tev jāiz­pilda: tev jāpaliek par otrās māsas precinieku. Tu prasīsi — kāpēc? Vari paļauties, mans nodoms labs, un iemesli svarīgi.

Aiziet.

Saruna augšā klausītājos.

Pirmais kalpotājs.

Milord, jūs snaužat, nesekojat lugai.

Slajs. Nē, nē, pie svētās Annas, sekoju! Tas varens joks, nudien; vai vēl ilgi vilksies?

Pāžs.

Milord, tikko jau iesākās.

Slajs. Tas traki patīkams gabals, vai ne, sievas madam? Kaut tikai ātrāk beigtos.

Apsēžas un skatās.

Uznāk Petručo un viņa kalps Grumio.

Petručo.

Uz laiku atstāju es Veronu, Lai Padujā šeit apmeklētu draugus; No viņiem man jau sens un mīļākais Hortenzio; te, liekas, viņa māja. Vai dzirdi, Grumio, nāc piedauzi.

Grumio. Piedauzīt, sinjor? Ko lai es piedauzu? Vai kāds te aizskāris jūsu dižo godību?

Petručo.

Tu, pagāns! Piedauzi te man tā stiprāk.

Grumio. Kungs, jūs te piedauzīt? Kā tā, kungs? Kas es jums, kungs, par dauzītāju, kungs?

Petručo.

Auns, piedauzi te man pie durvīm, klausi, Ja neklausīsi, dabūsi pa ausi.

Grumio.

Kungs laikam grib te ķildu celt. Es sāktu liet, Bet zinu, beigās man var plāni iet.

Petručo.

Puis, klausīsi vai ne?

Ak ne? Tad piedauzīšu tevi es,

Lai sol un fa dūc tavas bazūnes!

Velk viņu aiz auss.

Grumio.

Ei, ļaudis, palīgā! Mans kungs ir traks.

Nokrīt zemē.

Petručo.

Kad liek, tad piedauzi, tu muļķis tāds!

Iznāk Hortenzio.

Hortenzio. Kas te? Kas noticis? A, Grumio, mans vecais draugs! Un mīļais draugs Petručo! Kā klājas jums visiem Veronā?

Petručo. Sinjor Hortenzio, jūs ierodaties mūsu strīdu beigt? Es priecājos no sirds, jūs sastapdams.

Hortenzio. Alla nostra casa ben venuto, molto honorato Signor mio Petrucio. Nu, celies, Grumio; mēs līgstam mieru.

Grumio. Nē, sinjor, tā nav tāda lieta, kas latīniski ārstē­jama. Vai man nav dots likumīgs iemesls atstāt šo dienestu? Jūs paklausieties, sinjor, viņš man liek viņu piedauzīt — tā krietni, ka skan. Nu sakiet pats — vai kalpam pieklājas tā apieties ar savu saimnieku, lai ari viņš, teiksim, dotu trīsdesmit divi priekšā un es būtu sadzēries? Nudien, ja es to piekautu, kā teikts, Vai Grumio te negulētu beigts?

Petručo.

Kāds muļķa nejēga! Hortenzio, Es liku viņam pieklauvēt pie durvīm, Bet viņš man neklausīja neparko.

Grumio. Pie durvīm pieklauvēt? Tu mīļais dievs! Vai neteicāt jūs itin skaidri: «Puis, piedauzi man šeit un labi krietni piedauzi — tā, ka lai skan?» Bet tagad sagrozāt — «piedauzi pie vārtiem»!

Petručo.

Puis, lasies vai ciet klusu, kad es saku!

Hortenzio.

Petručo, ļauj, es Grumio aizstāvu, Tas nelāgs pārpratums starp abiem jums, Ar veco, labo, jautro Grumio. Un tagad saki, draugs, — kāds ceļa vējš Nes tevi šurp no vecās Veronas?

Petručo.

Tas vējš, kas jaunību dzen pasaulē Sev laimi meklēt tālu prom no mājām, Kur maz ko piedzīvot. Man stāsts ir īss, Sinjor Hortenzio; ar mani tā: Antonio, mans tēvs, nesen kā mira; Nu drošs es metos dzīves jūrā Gūt laimi, varbūt sievu, kam daudz pūrā. Man makā zelts un mājās labklājība, Prāts nesas palūkoties pasaulē.

Hortenzio.

Petručo, ja es tā bez aplinkiem Tev dotu sievu, spītīgu un ļaunu? Tu paldies neteiktu par manu padomu. Tak galvoju, ka viņa bagāta, Pat ļoti bagāta; bet tu — man draugs, Tāpēc tev nenovēlu tās.

Petručo.

Sinjor Hortenzio, mums, veciem draugiem, Nav daudz ko vārdus šķiest; ja zināma Tev sieva man, kas diezgan bagāta, — Jo zelts būs mana kāzu dejas skaņa, — Tad lai tā neglīta kā Florentija sieva, Sibillas vecumā un dusmīga Kā pati Ksantipe un pat vēl ļaunāk, No sava nodoma es neatkāpšos, Lai viņa dusmu vētrā trakotu Kā sabangotā jūra Adrija. Pēc bagātnieces braucu Padujā Un būšu laimīgs precnieks Padujā.

Grumio. Nu, redziet, sinjor, jums viņš pasaka skaidri, ko domā. Hē, dodiet viņam tikai zeltu, un viņš gatavs precēt lelli vai vecu grezeli bez neviena zoba mutē; un, kaut tai būtu tik daudz vainu kā piecdesmit divi kleperiem, nekas nav par ļaunu, kad tikai līdzi nāk nauda.

Hortenzio.

Petručo, kad mēs nu jau tik tālu, Tad ņemšu nopietni, kas sākts pa jokam. Es, draugs, tev sievu varu pagādāt Ar pūru, un pie tam tā jauna, skaista Un audzināta ir kā muižniece. Tik viena vaina, jāsaka, ne mazā: Pēc dabas viņa nikna nepanesami. Un īgna, spītīga pār katru mēru. Ja būtu es vai simtreiz nabagāks, Pats viņas neņemtu par zelta kalniem.

Petručo.

Mans draugs, tu nezini, kāds zeltam spēks! Kas viņas tēvs? Kā sauc — un pietiek man. Es viņu iekarošu, lai vai plosās Kā pērkonnegaiss rudens mākoņos.

Hortenzio.

Tās tēvu sauc — Baptista Minola, Viņš muižnieks, patīkams un goda cilvēks; Bet meita, Katarina Minola, — Tās skaudro mēli Padujā zin katrs.

Petručo.

Es tēvu pazīstu, bet viņa meitu ne. Viņš kādreiz pazinās ar manu tēvu. Man nenāks miegs, man viņa jāsatiek; Hortenzio, tu mani atvainosi, Kad steidzos prom, tikko kā ieradies, Ja nevēlies turp mani pavadīt.

Grumio. Sinjor, lūdzams, ļaujiet Petručo iet, ja viņam tā patīk. Man jāsaka, ja Katarina viņu iepazīs tāpat kā es, tad sapratīs, ka te ar ķildu nekas nav panā­kams. Lai sauc vai reižu divdesmit par niekkalbi vai tamlīdzīgi, hei, tas viņam nieks. Bet, kad viņš pats sāks, tad ņems pa reģistriem. Es jums, sinjor, tikai varu teikt, ja Katarina viņu kaut kā aizskars: kad viņš ķers kādu urnu, tad tā izecēs purnu, ka vi­ņai nepaliks vairāk acu, ko pasaulē raudzīties, kā aklam kaķim. Jūs, kungs, viņa nepazīstat.

Hortenzio.

Paga, Petručo, es tev iešu līdz, Baptista sargā arī manu mantu, Kas manai dvēselei visdārgākā: Tā skaistā Bianka, viņa jaunākā. Viņš viņu paslēpis no precniekiem, No manis un no maniem sāncenšiem. Jo viņam rādās neiespējami, —