VILJAMS ŠEKSPĪRS - SPĪTNIECES SAVALDĪŠANA

Kad mani ārā dzīs — tad pateikšos, It kā tā sauktu ilgāk palikt viesos. Ja atteiks roku man, es palūgšu, Lai noliek derību un kāzu dienu. Tur viņa nāk! Petručo, vari sākt!

Ienāk Katarina.

A, labsrīts, Kate! Dzirdu tā jūs saucam.

Katarina.

Jūs dzirdat gan, bet esat pakurls: Svešs mani uzrunā par Katarinu.

Petručo.

Ko melojat! Jūs vienkārši sauc — Kate; Gan smukā Kate, reizēm — (aunā Kate; Tak Kate, mīlīgākā Eiropā. Tu, Katiņciema zelta dukātiņ, Tu, Katiņ saldākā, un tāpēc, Kate, Kļaus', manu sirsniņ Kate, ko tev teikšu: Es, dzirdējis pa visām pilsētām, Ka tavu lēnprātību cildina Un kautro tikumu, un kairo skaistumu, — Tā gan par maz, kā tavai būtnei nāktos, — Šurp esmu dzinies tevi ņemt par sievu.

Katarina.

Ak dzinies! Skat! Tad, kā jūs dzinies šurp, Tā dzenaties vien prom; es nomanu, Jūs viegli dzenājams.

Petručo.

Kas dzenājams?

Katarina. Nu sols.

Petručo.

Te būs: nāc sēsties vien man virsū.

Katarina.

Mūs nēsā ēzeļi, tāpat kā jūs.

Petručo.

Mūs nēsā sievietes, tāpat kā jūs.

Katarina.

Jums nepalikšu es par kleperi.

Petručo.

Nemaz tev, labā Katiņ, nebūs smagi, Jo, zinādams, cik tu vēl jauna, viegla …

Katarina.

Par vieglu, lai tāds lempis saķertu. Cik sveru es, to pati zinu gan.

Petručo.

Es zinu gan, kas skan!

Katarina.

Kā tu, tāds trans.

Petručo.

O, dūja spārnotā, nāc savā ligzdā!

Katarina.

Ja dūja es, tad ne jau tādai ligzdai.

Petručo.

Nāc, lapsenīt, un neesi tik ļauna.

Katarina.

Es lapsene? — Tad sargies dzeloņa!

Petručo.

Nē, nebaidos, to ņemšu izraušu.

Katarina.

Bet vai tu zini, kur tas atrodas?

Petručo.

Kas nezinās, kur dzelon's lapsenei? Tai astē tas.

Katarina.

Nē, mēlē.

Petručo.

Kurā mēlē?

Katarina.

Nu jūsējā, jūs astes mēlgalis!

Petručo.

Ko, es ar tavu asti mēlgalis? Nē, Kate, esmu muižnieks.

Katarina.

Redzēsim!

Dod viņam pliķi.

Petručo.

Sit vēl, nudien, tu dabūsi tāpat.

Katarina.

Tad pazaudēsiet savu vapeni.

Ja mani sitīsiet, vairs bruņnieks neesat;

Un kas par muižnieku bez vapeņa?

Petručo.

Mans herald, uzņem mani grāmatā. Katarina.

Kāds ķiverei jums kronis? Gaiļa sekste?

Petručo.

Bez sekstes gailis, ja man vista Kate. Katarina.

Tāds gailis neder man, kas ķērc kā vārna. Petručo.

Nāc, Kate, nāc! Nu, neesi tik skāba.

Katarina.

Tā ir, kad redzu skābu ābolu.

Petručo.

Te mežābolu nav, tad neskābsti.

Katarina.

Tepat jau ir!

Petručo.

Kur, parādi!

Katarina.

Ja būtu spogulis.

Petručo.

Tas esmu es?

Katarina.

Vēl jauns, bet apķērīgs.

Petručo.

Pie visiem svētiem, tev par jaunu viņš.

Katarina.

Par novītušu.

Petručo.

Rūpes.

Katarina.

Man tas nerūp.

Petručo.

Neej, Kate, paklausies — tu neizbēgsi. Katarina

Nav vērts jūs kaitināt; es labāk iešu.

Petručo.

Man dusmu nav, jo tu tik mīlīga. Gan tevi teica skābu, pūcīgu, Tak, redzu, tādas valodas ir meli; Tu laipna, jautra, sirsnīga, Daudz nerunā, kā saldais maija zieds. Tu skaisties neproti, un neesi tu drūma, Tu lūpu nekodi kā Jaunavas. Tev netīk strīdēties un pretī runāt, Tu lēnprātīga saņem precniekus, Ar savu piemīlību apburdama. Melš pasaule, ka mana Kate kliba. O, ļaunās mēles! Kate slaida ir Un lokana kā lazdas zars; tik brūna Kā rieksts un saldāka par kodolu. Nu paejies, lai redz: nē, neklibo!

Katarina.

Ej, āksts, un rīko savas kalpones!

Petručo.

Vai birzī cēlāk gāja Diāna Par princesīti Kati šinī zālē? Lai paliek Diāna, un Kate — Kate; Būs Kate vainagā, Diāna līksmos.

Katarina.

Kur jūs šo daiļrunību mācāties?

Petručo.

Tas tā ex tempore, pa dzimšanai. Katarina.

Nu, jūsu gudrai mātei nav vis laimējies.

Petručo.

Man gara nav? Katarina.

Nē, ir tāds siltumiņš.

Petručo.

Pie tevis gultā, mīļā Katarina,

Es sasilšu; un tāpēc pietiks melst.

Tā lieta tāda: jūsu tēvs ar mieru,

Ka es jūs precu; pūrs jau norunāts;

Vai gribat jūs vai ne, es ņemu jūs.

Es, Katiņ, būšu taisni tev labs vīrs.

Nudien, kā saule parādās tavs skaistums —

Tas skaistums, kura dēļ tev būšu labs;

Es tevi precēšu un neviens cits.

Es dzimis, Kate, tevi pārveidot.

No meža kaķa pārvērst kaķītī,

Kā visas piemīlīgās Katiņas.

Tur nāk tavs tēvs; tu nepretojies vairs!

Man Katarina jādabū par sievu.

Atgriežas Baptista, Gremio un Tranio.

Baptista.

Sinjor Petručo, nu, kā veicas jums Ar manu meitu?

Petručo.

Lieliski, mans kungs! Kā citādi var būt? Mums labi veicas.

Baptista.

Nu ko, meit Katarina? Kam tik drūma?

Katarina.

Par meitu saucat vēl? Patiesi gan,

Jūs rādāt īstu tēva gādību,

Te mani atdodams pusvājprātīgam,

Kaut kādam rupjam lielībniekam un klaidonim,

Kurš savu panākt grib ar bezkaunību.

Petručo.

Jā, tēvs, tā ir: te jūs un pasaule, Par viņu runādami, spriežat greizi. Viss viņas Jaunums — tikai viltība; Nav viņa nikna, bet kā balod's maiga, Nedz ātras dabas — vēsa tā kā rīts. Tā pacietībā — otra Grizelda. Un nevainībā — Romas Lukrēcija. Tā beidzot mēs viens otram patīkam, Un nākošsvētdien svinēsim jau kāzas.

Katarina.

Pirms svētdienas, es ceru, tevi pakārs.

Gremio.

Petručo, viņa saka: tevi pakārs.

Tranio.

Tad tā jums veicies? Nu mums laime vējā!

Petručo.

Nē, kungi, es sev savu ieguvu. Ja saprotamies mēs, kas jums tur dajas? Šeit vienatnē mēs abi norunājām, Ka ļaudīs viņa paliks spītniece. Es saku jums, tas gluži neticami, Kā viņa mani mīl. O, Katiņ jaukā! Man kaklā pakārusies, viņa skūpstiem Un zvērestiem tā mani apbēra, Ka manu sirdi mīlā aizrāva. Jūs, jaunieši! Ak, kaut jūs zinātu,

Cik ātri vienatnē pat gļēvulis

Var savaldīt visļauno spītnieci.

Sniedz, Katiņ, roku man! Uz Venēciju

Es steigšos kāzu tērpu iegādāt.

Jūs, tēvs, par dzīrēm gādājiet un viesiem.

Cik jauka būs gan mana Katarina!

Baptista.

Ko tur man teikt? Šurp rokas sniedzieties, Lai dievs dod laimi jums, Petručo, Kate!

Gremio un Tranio.

Āmen — mēs, divi liecinieki, sakām.

Petručo.

Tēvs, līgava, sinjori, sveiki! Uz Venēciju nu — līdz svētdienai; Tad gredzeni un rotas — viss būs klāt. Sniedz skūpstu, Kate, svētdien mūsu kāzas!

Petručo un Kate aiziet katrs uz savu pusi.

Gremio.

Vai redzētas tik ātras precības? Baptista.

Nu, kungi, man kā tirgotājam sokas, Kurš trakā steigā preces laiž no rokas.

Tranio.

Jums prece paliktu un maitātos, Nu nesīs peļņu vai ar bojā ies.

Baptista.

Ko vēlos pelnīt — mieru laulātiem. Gremio.

Tad veikals drošs, — tāds ieguvums būs tiem, Bet kā nu būs ar jūsu jauno meitu?

Mums diena gaidītā reiz pienākusi: Es kaimiņš jums un pirmais precinieks.

Tranio.

Bet es Bianku mīlu kā neviens, Ne vārdos izteikt to, ne iedomāties.

Gremio.

Vai jauneklis tik dziji mīl kā es!

Tranio.

Sirmbārdim sirdī vēss.

Gremio.

Tev dzirksteles. Prom, vējgrābsli, tak vecie labāk baro.

Tranio.

Bet acis meitenēm uz jauniem staro.

Baptista.

Sinjori, miers! Es strīdu izšķiršu. Te sacensība tā: kurš no jums abiem Man meitai dosiet vairāk mantības, Tam pieder Biankas sirds. Ko solītu jūs, sinjor Gremio?