VILJAMS ŠEKSPĪRS - SPĪTNIECES SAVALDĪŠANA

Katarina.

Man, man tas kauns! Ar varu mani spieda Pret manas pašas gribu roku sniegt Kaut kādam rupjam, untumainam puisim, Kas auļos bildina, bet precēt gauss, Es jums jau sacīju — viņš plātīgs āksts, Kurš rūgtu izsmieklu ar jokiem sedz; Un, pieteikdamies jautra vīra lomā, Viņš daudzas bildina, min kāzu dienu, Lūdz kāzās draugus un jau uzsaukt liek, Bet nopietni šis muļķa joks nav domāts. Nu visi Katarinai pirkstiem durs Un teiks: «Skat, skat, kur iet Petručo sieva, Ja viņam paticies to apprecēt!»

Tranio.

Sinjor Baptista, Katarina, nē, Es apzvēru, Petručo nevils jūs, Lai kas tam gadītos, viņš turēs vārdu. Gan parupjš viņš, bet tomēr apzinīgs; Gan jautrs dabā, tomēr goda vīrs.

Katarina.

Kaut nebūtu nekad to redzējusi!

Aiziet raudādama līdz ar Bianku un kalpotājiem.

Baptista.

Ej, meit; kad raudi tu, es nebāršos. Tāds negods aizvainotu pašu svēto, Ne tikai tevi, strauju spītnieci.

Ienāk Biondello.

Biondello. Sinjor, sinjor! Jaunas ziņas, vecas jaunas zi­ņas! Un tādas ziņas, kādu jūs vēl nekad neesat dzir­dējuši!

Baptista. Vecas jaunas ziņas? Kā tas var būt?

Biondello. Vai tas nav kas jauns, ka Petručo nāk?

Baptista. Viņš jau klāt?

Biondello. O nē, sinjor.

Baptista. Kur tad?

Biondello. Viņš nākdams.

Baptista. Kad tad viņš būs šeit?

Biondello. Kad viņš stāvēs te, kur es pašlaik stāvu, un skatīsies uz jums.

Tranio. Un kas tās tev par vecām jaunām ziņām?

Biondello. Nu, Petručo nāk jaunā cepurē un vecā kam­zolī; vecās biksēs, trīsreiz apgrieztās; kājās tam pā­ris vecu zābaku, kas atgādina kasti, kurā samet sveču galus: viens sasprādzēts, otrs sasiets; rokā vecs, sa­rūsējis zobens no pilsētas arsenāla, nolauztu rokturi, bez aizvērtņiem; svārkam abas saites satrūkušas. Viņa zirgs krustos ķerts, veciem, kožu saēstiem seg­liem, kam nevienādi kāpšļi; pie tam vēl zirgam ienāši un miroņkauls līkajā mugurā; zirgs slimo ar bauš- lagu un apmeties ar kašķi, uzpūstām nāsīm, spreiju sagrauzts, sirgst ar dzeltenkaiti, neārstējamām vīve­lēm, ļoti biežu krītamkaiti, kāpurains, stīvs plecos un ciskās; iet, galvu nokāris, aitādas iemauktos, saliek­tiem laužņiem, mezglos sasietu pavadu, kas satrūkusi, to pastāvīgi stingri pievelkot, lai zirgs nepakluptu; josta sadiegta no sešiem gabaliem, sieviešu seglu samta slejas, kam divi burti ar jūsu vārda nozīmi, nagliņām izgreznotas, vietām ar auklu sasaistītas.

Baptista. Kas viņam nāk līdz?

Biondello. O, sinjor, viņa sulainis, no ārienes ne sliktāk uzcirties par zirgu; vienā kājā nātna, otrā — gara vilnas zeķe, prievīšu saišķi — viens sarkans, otrs zils; veca platmale, kurai Četrdesmit jaukas dziesmas piespraustas par spalvu. Ērms kas ērms! Nemaz ne­izskatās pēc kristīga kalpa cilvēka un cienīta vīra sulaiņa.

Tranio.

Kas zin, kāds untums viņu uz to dzen, Lai gan viņš bieži ģērbjas vienkārši.

Baptista. Man prieks par viņa ierašanos, lai viņš nāktu kāds nākdams.

Biondello. Sinjor, bet viņš jau nenāk.

Baptista. Tu tak teici, ka viņš nāk.

Biondello. Ko, ka Petručo nāk?

Baptista. Nu jā, ka Petručo nāk.

Biondello. Nē, sinjor, es teicu, ka viņa zirgs nāk un viņš sēž tam mugurā.

Baptista. Nu, tas viss viens.

Biondello.

Pie svētajiem, Es jums to galvoju, Ka zirgs un vīrs Nav gluži tas pats, Nedz arī viens pats.

Ienāk Petručo un Grumio.

Petručo.

Kur ir šie lāga ļaudis? Visi mājās? Baptista.

Sveiks vesels, pārnācējs! Petručo.

Ne gluži sveiks …

Baptista.

Bet neklibojat ar. Tranio.

Tik ne tā tērpies,

Kā pienāktos. Petručo.

Vēl labāk apģērbties, Tāpat es steigšus ierastos pie jums. Kur mana Kate? Mana mīļā līgaviņa? Kā klājas, tēvs? Sinjori, kas ar jums? Ko viesi lūkojas tik platām acīm, Kā redzēdami ērma statuju Vai komētu, vai kādu brīnumu?

Baptista.

Sinjor, ir šodien jūsu kāzu diena; Mēs pukojāmies jau, vai atbrauksiet, Nu jāpukojas, redzot tādā tērpā. Fui, prom šos kankarus, tie neder jums, Tie kauna dadzis acīs mūsu godam.

Tranio.

Bet sakiet mums — kāds svarīgs gadījums Jūs kavēja tik ilgi palikt projām Un liek jums pārnākt tādā izskatā?

Petručo.

Būs garlaicīgs tas stāsts kā man, tā jums; Diezgan, es esmu šeit un vārdu turu, Gan pārnācis ar nokavēšanos; Kādreiz to pavajā jums pārstāstīšu Un ceru, jūs man visu piedosiet. Bet kur ir Kate? Ko es vilcinos! Jau krietni vēls, sen laiks būt baznīcā.

Tranio.

Jūs nerādieties līgavai šais drēbēs, Pie manis iesim, manas uzvilksiet.

Petručo.

Ne, neparko! Es satikšos tāds pats.

Baptista.

Bet tā jūs neiesiet pie altāra?

Petručo.

Tik tiešām tā! Bet atstāsim šīs runas. Ar mani viņa laulājas, ne drēbēm. Ja apprecējies spētu atjaunoties, Kā varu pārmainīt sev veco svārku, Tas labāk būtu Katei, man tāpat. Bet kāds es muļķis, ko es pļāpāju, Kad jāsteidzas man apsveikt līgavu, Prieks jāapliecina ar maigu skūpstu.

Petručo un Grumio prom.

Tranio.

Viņš jokus dzen šai ērma apģērbā! Mums jāņem viņš, ar varu jāpierunā, Lai glītāk apģērbjas pirms baznīcas.

Baptista.

Es iešu palūkot, kas viņiem iznāks.

Baptista, Gremio un kalpotāji aiziet.

Tranio.

Biankas mīlu iegūt — tas vēl maz,

Mums vajadzīga tēva piekrišana.

Kā es jau teicu, tādam nolūkam

Man jāatrod šeit vīrs — lai kas viņš tāds,

Viss viens, — kas nāktu talkā mums un sauktos

Vinčencio no Pizas, parakstot

Vēl vairāk mantojuma, nekā solīts.

Tad piepildīsies jūsu cerības,

Jūs, tēva svētīts, ņemsiet skaisto Bianku.

Lučencio.

Ja vien mans biedrs — otrs skolmeistars Tik cieši neuzmanītu Bianku, Mēs viegli salaulātos paslepen; Pēc tam lai visa pasaule kliedz «nē», Es Bianku sargātu par spīti visiem.

Tranio.

Gan visu panāksim ar apdomu, Ja modri rīkosimies savā labā: Mēs piemuļķosim veco Gremio Un piesardzīgo tēvu Minolu, Un veiklo mīlas koklētāju Ličo, Viss, viss jums būs, sinjor Lučencio.

Atgriežas Gremio. Jūs, sinjor Gremio, no baznīcas? Gremio.

Kā bērnībā no skolas aizšmaukdams! Tranio.

Jau līgava un līgavainis mājās? Gremio.

Pareizi — līgavainis! Tas tik līgo, Ka līdzi līgodamās sieva brēc.

Tranio.

Viņš spītīgāks par viņu? Nevar būt! Gremio.

Ko? Kā pats velns, nu tīrais velns un sātans! Tranio.

Ko? Viņa velns? Nē, tīrā velna māte!

Gremio.

Kā jērs, kā bērns, kā balodīt's pret viņu!

Tad paklausieties, ser; kad mācītājs

Tam pras', vai Katarinu grib par sievu, —

«Pie joda, jā!» viņš kliedz tik briesmīgi,

Ka mācītājam izkrīt grāmata;

Un, kad tas noliecās, lai paceltu,

Dod trakais laulen's viņam tādu dunku,

Ka paklūp mācītājs uz grāmatas.

«Nu, pieceliet,» viņš teic, «kam to vēl vajag.»

Tranio.

Un ko tad meiča sacīja par traci?

Gremio.

Tā drebēja, kamēr viņš ārdījās,

Ka mācītājs to būtu gribēj's piekrāpt.

Kad laulāšana bija beigusies,

Viņš paņem vīnu, sauc: «Uz veselībām!» —

It kā ar biedriem dzīrotu uz kuģa

Pēc vētrām pārlaistām; bet muskatu

Viņš izlej zemē, un tās paliekas

Cērt sejā ķesterim tik tāpēc vien,

Ka trīcēja šim sirmā, plānā bārda,

Kā lūdzot dāvanas, kamēr viņš dzēra.

Tad, līgavu ap kaklu saķēris,

Viņš lūpām uzspieda tik skaļu buču,