VILJAMS ŠEKSPĪRS - SPĪTNIECES SAVALDĪŠANA

Kertiss. Jā, visi.

Grumio. Sauc viņus šurp!

Kertiss. Ei, klausieties! Jums jāiet manam kungam pretī un jāparādās vaigā kundzei!

Grumio. Nu, viņai pašai ir savs vaigs.

Kertiss. Kas to nezina?

Grumio. Bet tu taču sauc ļaudis parādīties viņas vaigā?

Kertiss. Es viņiem lieku iet nodot goda parādu.

Grumio. Bet viņa taču nenāk piedzīt parādu!

Ienāk četri pieci kalpotāji.

Nātaniēls. Sveiks mājās, Grumio!

Filips. Kā klājas, Grumio?

Jāzeps. Ā, Grumio!

Niklass. Draugs Grumio!

Nātaniēls. Kā veicas, vecais zēn?

Grumio. Nu sveiks, tu! — Kā klājās, tu? — Un tev, tu? — Draugs, tu! Un nu diezgan par sveikiem. Nu, smukie biedri, vai viss jums gatavs? Lietas kārtībā?

Nātaniēls. Viss kārtībā. Vai kungs vēl tālu?

Grumio. Viens rokas stiepiens; varbūt jau lec no zirga, un tāpēc mums… Kad tevi jupis, klusu! Es dzirdu, kungs nāk!

Ienāk Petručo un Katarina.

Petručo.

Kur ir tie nelgas? Ko, neviens pie vārtiem Man zirgu paņemt, seglus paturēt! Kur Nātaniēls, Gregors un kur Filips?

Kalpotāji.

Šeit, šeit, sinjor! Šeit!

Petručo.

Šeit, sinjor! Šeit, šeit, sinjor! Šeit! Jūs aitas galvas, muļķa tēviņi! Ne sagaidīt, ne palīdzēt, ne apsveikt? Kur ir tas stulbais, ko es atsūtīju?

Grumio.

Šeit, sinjor! Tikpat stulbs, kā sūtīts biju. Petručo.

Tu rakar's lempīgais! Nolādēts auns! Vai neliku tev parkā pretī nākt Ar visiem šitiem neliešiem un sliņķiem?

Grumio.

Kungs, nav vēl Nātaniēlam sašūts svārks,

Ne Gabrielam kurpes salāpītas,

Ne Pēt'rim nomelnota cepure,

Un zobens Valteram bez maksts.

Tik Ādams, Ralfs un Gregors gatavi,

Tie visi citi tā kā lupatlaši;

Tos tādus pašus apsveikt savācu.

Petručo.

Nu ejiet, muļķi, dodiet vakariņas!

Kalpotāji projām. Dziedādams.

«Kur manas senās dzīves laiks, Ko dzīvoju.»

Nu, sēdi, Kate, būsi mājās. Ai, ai, ai, ai!

Kalpotāji atgriežas ar vakariņām.

Vai būs? — Nu, Katiņ mīļā, pasmaidi. — Še, novelc zābakus, nu ātrāk, tūja!

Dzied.

«Vecs mūks, kam galva jau ziedēja, Kluss savu ceļu aizgāja.» Ei, neģēli, tak neizlauz man kāju! Še tev!

Sit viņam.

Un otru neizrauj. — Nu, Kate, jūties jautrāk. — Ei, kur ūdens? Un kur mans Troils? Puiši, pasauciet, Lai atnāk brālēns Ferdinands. To, Kate, saņem laipni, nobučo. — Kur manas kurpes? Ko, vai būs reiz ūdens?

Ienāk kalpotājs ar ūdeni.

Nāc, Kate, skalo rokas, esam mājās.

Kalpotājam izkrit ūdens trauks.

Tu, diedelniek, man zemē metisi!

Sit viņam.

Katarina.

Lūdzami, rimstieties; tas netīšām.

Petručo.

Tāds padauza! Tāds sivēns, lutausis! — Nāc, Katiņ, sēsties; esi izsalkusi. Kurš pateiks lūgšanu — vai tu, vai es? Ko, jēra cepet's?

Kalpotājs. Jā.

Petručo.

Kas nesa?

Pēteris.

Es.

Petručo.

Viss sadedzis; un tādu galdā liek?

Kur pavārs, ko? Kur ir tas ragalops?

Kā, draņķi, drīkstat padot ēdienu,

Kas neder man un samaitāts?

Prom to, prom šķīvjus, kausus, visu prom!

Met ēdienu un visus traukus zemē.

Jūs, muļķa slaisti, trulais vergu bars! Ko, rūksiet vēl! Es jums gan rādīšu!

Katarina.

Es lūdzu, vīriņ, neesiet tik bargs:

Bij ēdiens gluži labs — kam uztraukties!

Petručo.

Nē, Katiņ, pārcepts, sakaltis; Un taisni tādu nedrīkstu es ēst, — Tas žulti kairina un dara niknu. Mums abiem labāk būs, ja gavēsim, Jau tā mēs abi esam ātras dabas, Nav veselīga sadegusi gaļa. Bērns, pacieties; rīt visu panāksim, Bet šonakt abi kopā gavēsim. Nāc, pavadīšu tevi kāzu gultā.

Abi aiziet. Atgriežas daži kalpotāji.

Nātaniēls.

Vai, Pjetro, tu ko tādu esi redzējis?

Pjetro.

Viņš viņu per ar pašas žagariem.

Atgriežas Kertiss.

Grumio.

Kur viņš palika?

Kertiss.

Viņas istabā, teic viņai sprediķi par atturību Un kliedz, un peļ, un rāj; šai, nabadzītei, Ne vairs ko teikt, ne sākt, tik stāv un brīnās, Ne sēsties drīkst, kā sasapņojusies. Csst, ejam prom! Viņš nāk, viņš atkal nāk!

Petručo atgriežas.

Petručo.

Es labi sāku valdīt savu valsti

Un ceru laimīgs galā novadīt.

Mans vanags izsalcis un stipri satraukts,

Bet, pirms viņš nenorims, ēst nedabūs,

Es zinu vēl, kā jaucēt vanagu,

Lai nāktu lēns pie sava saucēja:

To turēt nomodā un neļaut gulēt,

Kad sitas viņš un raustās mežonīgs.

Nav viņa šodien ēdusi — un netiks,

Nav nakti gulēj'si — un negulēs.

Kā vakariņās atradu es vainu,

Tā nopaļāšu gultu taisītu:

Pa visiem kaktiem izmētāšu spilvenus

Un palagus, un apsegas, un pēļus.

Pie tam šai tracī likšu just, ka to

Es daru, tik par viņu rūpēdamies.

Tā šonakt viņai iemigt neļaušu;

Kolīdz sāks iesnausties — es kliegšu, brēkšu,

Šai troksnī viņa gulēt nedabūs.

Tas ceļš — ar mīlu nokaut sievieti;

Tā lauzīšu es viņas stūrgalvību. Ja spītnieci kāds labāk valdīt prot, Lai pasaka, to varam piemērot.

Projām.

Ienāk Tranio un Hortenzio.

Tranio.

Draugs Ličo, vai tas iespējams, ka Bianka Mīl tik Lučencio, nevienu citu? Nudien, tad viņa mani vīlusi!

Hortenzio.

Ja gribat pārbaudīt, ko es jums teicu, Tad noklausieties, ko viņš viņai māca.

Bianka un Lučencio, garām iedami.

Lučencio.

Vai, sinjorita, sapratāt, ko mācu?

Bianka.

Ko, meistar, mācāt jūs? Nē — pasakiet.

Lučencio.

Es mācu tikai vienu — mīlas mākslu.

Bianka.

Un jūs šo mākslu labi pārvaldāt?

Lučencio.

Kā, mīļā, valdāt jūs pār manu sirdi!

Hortenzio.

Patiesi sekmējies! Bet kā tas nāk, Jūs apgalvojāt taču, ka Bianka Mīl vienu vienīgo Lučencio.

Tranio.

O, viltus mīla! Aušas sievietes! Es saku, Ličo, — neizprotami!

Hortenzio.

Ko maldināšu jūs: ne Ličo es, Ne mūziķis, par kādu uzdodos, Bet tas, kam tagad riebj šī maskošanās Tās dēļ, kas, nievādama muižnieku, Grib ņemt kaut kādu diedelnieku. Tad ziniet, ser, mans vārds Hortenzio.

Tranio.

Sinjor Hortenzio, es esmu dzirdējis Par jūsu dziļo pieķeršanos Biankai; Bet nu, kad redzu viņas vieglprātību, Es līdz ar jums, ja jūs to gribat, No Biankas atsakos un viņas mīlas.

Hortenzio.

Vai redzat, kā tie mīlinās un skūpstās! Sinjor, te mana roka, zvēru jums, Es viņu neprecēšu, nē, nemūžam! Nav viņa manu jūtu cienīga, Ko savā vientiesībā viņai šķiedu.

Tranio.

Jums vaļsirdīgi zvēru arī es

Par sievu neņemt to, kaut viņa lūgtos.

Fu, kauns! Kā viņa viņam glaužas klāt

Hortenzio.

Ja visi viņu atmet — lai viņš ņem! Bet es, lai piepildītu zvērestu,

Rītdien pat apprecēšu atraitni, Kas bagāta un mani sen jau mīl Kamēr es apjūsmoju lepno skuķi. Sinjor Lučencio, uz redzēšanos! Tik sirdi sievietē, ne skaistās acis Es turpmāk mīlēšu. Nu došos prom; Es turēšu, ko esmu zvērējis.

Aiziet.

Tranio.

Sinjora Bianka, debesis lai svētī Jūs jūsu gaitās, mīlai izredzētā. Jā, sirsniņ, pieķērām, — un nu no jums Hortenzio un es — mēs atsakāmies.

Bianka.

Ko, Tranio, jūs abi atsakāties?

Tranio.

Jā, sinjorita, jā.

Lučencio.

Tad Ličo nedraud vairs.

Tranio.

Tā ir, te kādu jautru atraitni Šodien viņš bildinās un apprecēs.