VILJAMS ŠEKSPĪRS - SPĪTNIECES SAVALDĪŠANA

Gremio.

Vispirms, kā zināt, Padujā mans nams Pilns grezniem sudraba un zelta traukiem; Tur bļodas, krūzes smalkām osiņām. Pie sienām visur austrumnieku paklāji. Man zelta kronas ziloņkaula pūros; Bet cipresšķirstos dārgi audumi: Tur raibas segas, drānas, baldahīni, Linaudekli un turku spilveni, Un zelta Venēcijas mežģines. Man mājās kapara un alvas trauki, Kā piederas. Uz laukiem muižā man

Simt piena govju, visas slaucamas; Simt divdesmit tur treknu vēršu stalli, Kas manā saimniecībā iederas. Es pats jau nāku gados, jāatzīstas; Lai mirstu kaut vai rīt — viss paliek viņai, Ja viņa pieder man, kamēr es dzīvs.

Tranio.

Sis «pieder» labi teikts. — Kungs, uzklausiet!

Es tēvam vienīgs dēls un mantinieks:

Ja savu meitu dosiet man par sievu,

Trīs četrus namus viņai atstāšu

Es Pizas mūros tikpat bagātus,

Kāds viens šeit vecajam sinjoram Gremio.

Bez tam divtūkstoš zelta dukāti

Nāks viņai gadā vēl no maniem laukiem.

Ko, iedzēlu jums, sinjor Gremio?

Gremio.

Divtūkstoš zelta dukāti no laukiem? Nē, manas muižas tik daudz neienes. Bet varu dot es piedevām vēl kuģi, Kas pašlaik atrodas man ostā Marseļā. Ko? Neaizbāzu muti jums ar kuģi?

Tranio.

Gremio, katrs zin, ka manam tēvam pieder Trīs lieli kuģi, divi galeras Un ducis liellaivu, — to visu dodu Un vēl divdubulti, ko dotu jūs.

Gremio.

Viss piedāvāts, man vairāk nav nekā; Un, kā man nav, tā nevaru dot viņai. Ja grib, lai mani ņem ar to, kas ir.

Tranio.

Tad meita pieder man, to katrs zinās, Pēc jūsu lēmuma — nu Gremio ir sists.

Baptista.

Jā, atzīstu, jums augstāks solījums. Ja jūsu tēvs to visu viņai novēl — Bianka jūsu. Bet, ja ne, — pardon, Ko manto tā, ja jūs pirms tēva mirtu?

Tranio.

Tā izlocīšanās: viņš vecs, es jauns! Gremio.

Vai jaunais nenomirst, tāpat kā vecs? Baptista.

Tā, mani sinjori,

Mans lēmums šāds: kā zināt, nākošsvētdien Būs manai meitai Katarinai kāzas; Pēc nedējas būs kāzas arī jums Ar Bianku, ja galvos tēvs par jums. Ja ne, ņems sinjors Gremio. Es atvados un abiem pateicos.

Gremio.

Nu sveiki, labo kaimiņ!

Baptista aiziet.

Es vairs nebaidos No tevis, putniņ. Tēvs jau nebūs stulbs, Tev visu atdodams, lai vecumdienās Tavu žēlastības maizi ēstu pats. Vecs itāliešu lapsa, tam ass skats!

Aiziet.

Tranio.

Lai velns jums veco ādu rauj pār acīm! Es laidīšu vēl trumpi labāko. Es saprotu, kā kungam pakalpot! Kas dabiskāks, ja viltus Lučencio Sev pieņem viltus tēvu Vinčencio? Nu brīnums gan! Ja dzīvē parasti Sev dēlu gādā tēvs, tad tagad dēls Sev tēvu sagādās, jo nolūks cēls.

Projām.

Ienāk Lučencio, Hortenzio un Bianka.

Lučencio.

Nu pietiks, spēlmani! Jūs topat pārdrošs. Vai aizmirsāt jau laipno mājienu, Kā saņēma jūs māsa Katarina.

Hortenzio.

Kāds ķildīgs skolmeistars! Bet mūzika

Ir debess harmonijas valdniece;

Jūs atļausiet, tā dod man priekšrocības.

Kad būsim stundu muzicējuši,

Pēc tam jums labāk veiksies lasīšana.

Lučencio.

Tāds tiepša ēzelis, kurš lasīdams Vēl nesaprot, kam mūzika mums dota! Vai ne lai dvēseli mums veldzētu Pēc grūtām studijām un dienas darba? Nu Jaujiet zinātnēm mums nodoties, Tad varat skaņu mākslā atpūsties.

Hortenzio.

Es tavas dižošanās necietīšu!

Bianka.

Jūs, kungi, abi apvainojat mani, Te strīdēdamies manā pagalmā, Vairs skolēns neesmu, kas baidās rīkstes; Man laiks un stundas nebūs jāskaita, Es mācos tā, kā pašai labāk tīk. Lai strīdu izbeigtu, mēs paliekam; Jūs ņemiet kokli, kamēr uzskaņosiet, Mēs būsim lasīšanu beiguši.

Hortenzio.

Jūs beigsiet lasīt, kad es uzskaņošu?

Lučencio.

Tas nenotiks; bet — vesels skaņojis.

Bianka.

Kur pirmīt palikām?

Lučencio.

Te, jaunkundz, te: Hic ibat Simois; hic est Sigeia tellus; Hic steterat Priami regia celsa senis.

Bianka.

Pārtulkojiet to man.

Lučencio. Hic ibat — kā es jums jau sacīju; Simois — es esmu Lučencio; hic est — Vinčencio dēls no Pizas; Sigeia tellus — pārģērbies šādi, lai iegūtu jūsu mīlu; Hic steterat — bet tas Lučencio, kas ieradies jūs precēt; Priami — ir mans kalps Tranio; regia —mani atvietodams; celsa senis — lai mēs labāk varētu pie­mānīt veco Pantalonu.

Hortenzio.

Sinjora, instruments man uzskaņots.

Bianka.

To dzirdēsim. Fū, diskants nepareizs! Lučencio.

Tu iespļauj, draugs, un pārskaņo par jaunu. Bianka.

Nu ļaujiet, lūkošu es pārtulkot:

Hic ibat Simois — es jūs nepazīstu; hic est Sigeia tellus — es jums neuzticos; Hic steterat Priami — uz­manieties, ka mūs nenoklausās; regia — neiedomā­jieties par daudz; celsa senis — nekrītiet izmisumā.

Hortenzio.

Nu, jaunkundz, uzskaņots.

Lučencio.

Viss, bet ne bass.

Hortenzio.

Bass labs, bet tikai tu pats, viltnieks, nepareizs.

Sānis.

Šis pedants dedzīgais kļūst bezkaunīgs! Viņš lakstojas ap manu līgavu. Pedasculus, es tevi uzmanīšu!

Bianka.

Varbūt reiz ticēšu, bet tagad šaubos.

Lučencio.

Ko šaubāties? Patiesi, Eakīds

Bij tas pats Ajakss, saukts pēc vectēva.

Bianka.

Man jātic skolotājam, tomēr saku: Vēl vienatnē to labi pārlikšu.

5 65

Nu pietiks mums. Jums, Ličo, kārta. Jūs, labie skolotāji, piedodiet, Ka es ar abiem jums tā pajokojos.

Hortenzio.

Jūs varat iet un brīdi atstāt mūs: Mēs šodien stundā trio nespēlēsim.

Lučencio.

Skat, cik jūs rūpīgs, ser, es palikšu.

Sānis.

Un viņus vērošu, jo nomanu —

Mans mākslinieks te dziedās mīlas dziesmu.

Hortenzio.

Sinjora, pirms jūs ņemat kokli rokā, Lai vingrinātos pirkstu veiklībā, Man jāpaskaidro mākslas pamati. Lai gammu izmācītos īsā laikā Un patīkamāk, īstāk, sekmīgāk, Nekā to māca mani citi biedri, Es galveno te uzrakstīju jums.

Pasniedz lapu.

Bianka.

Es gammu sen jau esmu beigusi.

Hortenzio.

Bet nezināt, kā skan Hortenzio gamma.

Bianka.

Lasa.

«Es, gamma, — saldām skaņām sirdis loku, A re — cieš mīlot jūs Hortenzio, B mi — Bianka, sniedz man savu roku, C ļaut — saskaņu nes dievišķo. D sol re — saproti šo duetu, E la mi — žēlo, jeb vai sodi tu.»

Jūs saucat gammu to? Man nepatīk; Tā vecā labāka. Es. nekāroju, Lai īsto mainītu pret izdomām.

Ienāk kalpotājs.

Kalpotājs.

Jūs, sinjorita, tēvs lūdz atstāt grāmatu Un palīgā iet māsai uzkopt zāli; Jūs zināt — rītu viņai kāzu diena.

Bianka.

Man jāiet, sveiki, mīļie skolotāji!

Bianka un apkalpotājs aiziet.

Lučencio.

Tad, daiļā, palikt man nav iemesla.

Projām.

Hortenzio.

Man gan ir iemesls te uzmanīt Šo pedantu, kurš liekas iemīlējies. Bet, Bianka, ja tādas tavas domas, Ka acis met uz katru salašņu, Ja tāda tu, skrej ratā — un ardievu, Hortenzio tad meklēs citu sievu.

Uznāk Baptista, Gremio, Tranio, Katarina, Bianka, Lučencio un citi līdz ar kalpotājiem.

Baptista.

Uz Tranio.

Sinjor Lučencio, klāt kāzu diena, Kad Katarinu ar Petručo laulās, Bet vēl no mana znota nav ne vēsts.

Ko ļaudis teiks? Tas tīrais izsmiekls, Vēl līgavaiņa nav, kad mācītājs Jau gaida altārī sākt laulāšanu. Vai ne, Lučencio, vai tas nav kauns?