VILJAMS ŠEKSPĪRS - SPĪTNIECES SAVALDĪŠANA

Ka noskanēja visa baznīca.

To redzot, es aiz kauna metos ārā

Un laikam pakaļ man viss ļaužu bars.

Tik trakas laulības nav dzirdētas!

Klau, klau! Kā liekas, skan jau mūzika.

Dzirdama mūzika.

Ienāk Petručo, Katarina, Bianka, Baptista, Hortenzio, Gremio

un viesi.

Petručo.

Es pateicos par jūsu pūlēm, draugi! Jūs, zināms, manās kāzās vēlētos Ar mani padzlrot, jau galds ir klāts; Bet žēl, ka pienākums sauc mani projām, Man tūlīt steigā jāšķiras no jums.

Baptista.

Kā tā? Jau šovakar jūs brauksiet prom? Petručo.

Pirms vakara es braukšu, kamēr gaisma. Tur nav ko brīnīties; ja zinātu, Kas man par lietu, pats jūs dzītu prom. Es pateicos jums, cienījamie viesi, Kas redzējāt, kā esmu padevies Es savai brīnum maigai, krietnai sievai. Ar tēvu iedzeriet uz manu laimi, Man doties laiks, mēs aizbraucam, ardiev'!

Tranio.

Mēs lūdzam jūs — kaut tik uz maltīti.

Petručo. Es nevaru.

Gremio.

Es ļoti lūdzu jūs.

Petručo.

Nav iespējams.

Katarina.

Es ļoti lūdzu jūs.

Petručo.

Tas man liels prieks.

Katarina.

Jums prieks, ka paliksiet?

Petručo.

Man prieks, ka lūdzat jūs, lai palieku. Bet nepalikšu es, lai kā jūs lūgtu.

Katarina.

Ja mīlat mani, palieciet.

Petručo.

Grumio, zirgus!

Grumio.

Jā, zirgi gatavi: jau auzas apēdušas zirgus.

Katarina. Tad lai!

Kā gribi, rīkojies, es šodien nebraukšu; Un rit, un parīt ne, kamēr man patiksies. Ser, durvis vaļā, — labu ceļa vēju, Skrej, joņo, kamēr turas zābaki; Es neiešu un palikšu, cik patiksies. Kas jūs par varen smalku tēviņu, Kad tā jau ālējaties pirmā dienā!

Petručo.

Ak Katiņ, apmierinies, nedusmo!

Katarina.

Es gribu dusmoties! Kas tev par to! Tēvs, neuztraucies, gan viņš mani klausīs.

Gremio.

Ei, mīļais kungs, nupat ies lielajā.

Katarina.

Es lūdzu viesus iet pie kāzu galda! Ja sievietei nav drosmes pretoties, To, redzams, viegli padarīt par nerru.

Petručo.

Ies, Kate, viņi ies, kad tu tā vēlies. — Sinjori, viesi, klausiet līgavu: Jūs ejiet, dzīrojiet un tukšojiet Uz viņas jaunavību pilnus kausus, Un līksmojiet vai ejiet pakārties! Bet mana jaukā Kate nāks man līdz. Jums velti glūnēt, viebties, kājas dauzīt: Es esmu saimnieks tam, kas pieder man. Bet viņa nozīmē man visu manu mantu — Gan manu māju, šķūni, manu lauku, Gan zirgu, vērsi, ēzeli un visu. Te viņa ir, lai lūko aiztikt kāds! Es katram pierādīšu savu tiesu, Kurš Padujā man ceļā stās. Ej, Grumio, Velc zobenu, mūs ielenc laupītāji! Sinjoru aizstāvi, ja esi vīrs. Tu, Kate, sirsniņ, viņu nebaidies, Es glābējs vairogs tev pret miljoniem.

Petručo, Katarina un Grumio projām.

Baptista.

Lai iet. Nu, tas tik būs gan pāris!

Gremio.

Ja ilgāk vēl, es nobeigtos aiz smiekliem. Tranio.

Tik trakas kāzas vēl nav redzētas.

Lučencio.

Ko, sinjorita, domājat par māsu?

Bianka.

Tā ir: ar traku traks nu apprecējies. Gremio.

Un viņas vīrs vēl vairāk pārkaitējies.

Baptista.

Jūs, draugi, kaimiņi, kaut nebūs klāt Pie mūsu kāzu galda jaunais pāris, Bet dzīrēs gardumu mums nepietrūks. Lučencio lai sēž par līgavaini, Un Bianka māsas vietā sēdīsies.

Tranio.

Tad Bianka mācīsies par līgavu? Baptista.

Jā gan, Lučencio. Nu, ejam, sinjori!

Visi projām.

Ienāk Grumio.

Grumio. Velns parāvis mirlas ādeņus, visus trakos saim­niekus un sliktos ceļus! Vai kādreiz bijis kāds tik sadauzīts? Vai bijis kāds tā notašķīts? Vai bijis kāds tik piekusis? Es esmu atsūtīts papriekšu iekurt uguni, viņi paši ieradīsies vēlāk sasildīties. Ja nebūtu es mazs podiņš, kam galvā mazs odiņš, man piesaltu lūpas pie zobiem, mēle pie aukslējām, sirds pie ri­bām, pirms iedegas uguns, lai mani atkausētu. Bet es tā pūtīšu, pūtīšu uguni, ka pašam kļūs silti; tādā laikā jau vēl lielāks cilvēks nekā es var pārsaldēties. Ei, olā! Kertis!

Ienāk Kertiss.

Kertiss. Kas tur sauc tā aizsalis?

Grumio. Mazs ledus gabals. Ja netici, vari pa mani paslidoties no pleciem līdz papēžiem, ieskrienoties pa kaklu no pakauša līdz skaustam. Uguni, mīļais Kertis!

Kertiss. Vai pārbrauks mans saimnieks ar sievu, Grumio?

Grumio. Jā, jā, Kertis, jā! Tātad uguni, ne ūdeni!

Kertiss. Ko, vai viņa ir tik dedzīga spītniece, kā ļaudis runā?

Grumio. Tāda viņa bija, Kertis, līdz šim salam; bet tu zini, ziema savalda vīrieti un sievieti, un lopiņu; tā ziema savaldīja manu veco saimnieku, manu jauno saimnieci un mani pašu, brālīt Kertis.

Kertiss. Ei tu, trīscollīgais nerrs! Es nebūšu tev lops.

Grumio. Ak tā, es trīscollīgs? Tev ragi veselu pēdu, un tik garš augumā vismaz es esmu. Nu, vai kursi uguni, jeb vai es apsūdzēšu tevi mūsu jaunajai kundzei, no kuras rokas — nav vēl te pie rokas — tu dabūsi vēsu veldzi par lēnumu savā trauksmainajā amatā.

Kertiss. Jel saki, lūdzams, mīļais Grumio,. — kas no­tiek pasaulē?

Grumio. Pasaulē auksts, Kertis, vēl aukstāks nekā tavā dienestā, tāpēc — uguni! Dari, kas tev nākas, un saņem, kas tev nākas, jo mūsu kungs un viņa kundze būs pagalam nosaluši.

Kertiss. Jau uguns kuras; un nu, mīļais Grumio, pastāsti ko jaunu.

Grumio. Nu: «Ei, Džek, puis! Ei, puis!» — jaunumu, cik vēlies.

Kertiss. Ei nu, tu tikai pūt.

Grumio. Nu taisi uguni, mani pašu aukstums briesmīgi izpūta. Kur pavārs? Vai vakariņas gatavas, māja uzposta, meldri izkaisīti, zirnekļi noņemti? Vai kalpi dabūjuši jaunus kamzoļus un baltas zeķes; vai viņi uzcirtušies savās kāzu drēbēs? Vai kausi izmazgāti un trauki apmazgāti? Vai galdauti uzklāti un viss ir kārtībā?

Kertiss. Viss kārtībā, un tāpēc — jaunumus!

Grumio. Tad zini vispirms, ka mans zirgs ir nodzīts un ka mans kungs un kundze meta kūleni.

Kertiss. Kā?

Grumio. No segliem dubļos, viens otram virsū; tas ve­sels stāsts.

Kertiss. Teic, mīļais Grumio, nu klausi!

Grumio. Tad sniedz šurp ausi.

Kertiss. Te būs.

Grumio. Še būs.

Sit viņam pliķi.

Kertiss. Tavs stāsts nav dzirdams, bet gan jūtams.

Grumio. Tāpēc tas saucas izjusts stāsts. Mans sitiens bija klauvējiens pie tavas auss, lai labāk klausies. Es iesāku. Imprimis, mēs jājām no dubļaina uzkalna, mans saimnieks jāja aiz savas kundzes.

Kertiss. Abi vienā zirgā?

Grumio. Kas tev par to?

Kertiss. Ne man, bet zirgam.

Grumio. Tad stāsti pats. Ja tu man nejauktu, tad būtu dzirdējis, ka viņas zirgs pakrita un viņa zirgam apakšā; tu būtu dzirdējis, kas tur bija par dubļiem un kā viņa notriepās; kā viņš viņu pameta guļot zem zirga, lai mani mizotu par to, ka viņas zirgs paklu­pis; kā viņa brida pa dubļiem viņu no manis nost raut; kā viņš lamājās; kā viņa viņu lūdzās — viņa, kura nekad vēl nav lūgusies; kā es brēcu; kā zirgi aizaulekšoja; kā viņam satrūka pavada un es pazau­dēju savas slejas, — tu dzirdētu līdz ar daudziem ci­tiem vērā ņemamiem notikumiem, kuri nu nogrims aizmirstībā, un tu kapā aiziesi nejēga.

Kertiss. Pēc visa tā iznāk, ka viņš spītīgāks par viņu.

Grumio. Jā gan; to tu pats kā lielākais tiepša no jums visiem redzēsi, kad viņš pārnāks mājās. Bet ko es te pļāpāju? Lai nāk šurp Nātaniēls, Jāzeps, Niklass, Filips, Valters, Kārumnieks un visi citi. Lai viņi gludas sasukā galvas, lai iztīra zilos svārkus, lai kār­tīgi sasien prievītes; lai klanās, atmezdami kreiso kāju, un lai nedomā kāds pieskarties ne astram mana kunga zirga astē, pirms nav nobučojuši jaunlaulā­tiem roku. Vai visi gatavi?