VILJAMS ŠEKSPĪRS - SPĪTNIECES SAVALDĪŠANA

Bianka.

Lai dieviņš dod!

Tranio.

Un viņš to pārmācīs.

Bianka.

Vai viņš tā solījās?

Tranio.

Jā, šai ziņā jau viņam laba skola.

Bianka.

Ko, pārmācības skola! Vai tad tāda ir? Tranio.

Jā, sinjorita, un Petručo rektors; Viņš māca jaukas uzvešanās spēli, Kā valdīt spītnieci, lai valda mēli.

Uznāk Biondello.

Biondello.

Ak labais sinjor, gaidīju un vēros, Līdz piekusu kā suns! Te beidzot redzu No kalna nākot vecu eņģeli, Kas mums būs noderīgs.

Tranio.

Kas viņš, Biondello?

Biondello.

Kāds tirgotājs vai arī skolotājs, Es nezinu. Bet viņa stīvais tērps Un stāvs, un gaita rāda, ka viņš tēvs.

Lučencio.

Bet, Tranio, teic — kam mums viņš?

Tranio.

Ja lētticīgs, viņš mani paklausīs, Tad mums Vinčencio viņš labprāt spēlēs, Baptistam galvojumu parakstīs, Ka īstenais Vinčencio, mans tēvs. Bet tagad ejiet prom ar savu mīļo.

Lučencio un Bianka aiziet. Uznāk skolmeistars.

Skolmeistars.

Ser, esiet sveiks!

Tranio.

Tāpat jūs arī, ser! Šeit jūsu mērķis, jeb vai ceļš ved tālāk?

Skolmeistars.

Es pāris nedēļu šeit palikšu,

Tad došos tālāk, ceļošu uz Romu,

Pēc tam uz Tripoli, ja lemts būs dzīvot.

Tranio.

Ja vaicāt drīkst, kam ļaužu? Sko/meis/ars.

Mantujietis.

Tranio.

No Mantujas, sinjor? Dievs, pasargi! Jums Padujā draud briesmas dzīvībai!

Skolmeistars.

Man briesmas draud? Kā tā, sinjor, jel sakiet!

Tranio.

Te nāve katram, kas no Mantujas

Nāk Padujā. Jūs nezināt, kāpēc?

Stāv jūsu kuģi Venēcijā gūstā;

Un dodžs — tam naids ar jūsu hercogu —

Šo doto pavēli jau licis izsaukt.

Cik savādi — bet jūs gan tikko nākat, —

Jums uzsaukumu vajadzēja zināt.

Skolmeistars.

Vai man, sinjor, es esmu pazudis! No Florences man līdzi parādzīmes, Par kurām šeit man nauda jāsaņem.

Tranio.

Sinjor, man gribētos jums palīdzēt; Es labprāt kādu padomu jums dotu, — Bet sakiet — vai jūs esat bijis Pizā?

Skolmeistars.

Jā, kungs, es Pizā esmu bieži bijis; Daudz cienījamu pilsoņu ir Pizā.

Tranio.

Vai pazīstat Vinčencio starp tiem?

Skolmeistars.

Nē, nepazīstu, tikai dzirdēts daudz: Liels tirgotājs un bezgalīgi bagāts.

Tranio.

Ser, viņš mans tēvs, un, jāsaka, Jums sejā liela līdzība ar viņu.

Biondello.

Tikpat kā ābols līdzīgs austerei.

Tranio.

Es varu glābt jums dzīvību šais briesmās,

To izdarīšu, tēvu mīlēdams.

Nemaz jūs neturiet par savu nelaimi,

Ka esat līdzīgs seram Vinčencio.

Šeit viņa vārds un cieņa paglābs jūs;

Mans nams jums atvērts, palieciet pie manis,

Kā daždien mana tēva lomā stājies.

Jūs mani saprotat? Tā palikdams

Šeit mierīgs nokārtosiet darīšanas.

Vai patīk pakalpojums, pieņemsiet?

Skolmeistars.

Jā, sinjor; es jums mūžam pateikšos Kā glābējam no nāves un no gūsta.

Tranio.

Tad iesim nokārtosim visu to. Jā, vēl pie tam man jāaizrāda jums: Mēs gaidām ierodamies manu tēvu,

Lai noraksta viņš manai līgavai, Baptistas meitai, mantojuma tiesu. To visu es jums sīkāk pateikšu. Nu iesim, jums vēl vajag pārģērbties.

Abi aiziet.

Ienāk Katarina un Grumio.

Grumio.

Nudien, es nedrīkstu, nekādi nedrīkstu!

Katarina.

Jo skaišos es, jo mani izsmej viņš!

Vai ņēma mani badā nomērdēt?

Ja ubags nāk pie mana tēva durvīm,

Tas dabū savu ubagdāvanu;

Ja ne — pie citiem atrod žēlastību.

Bet es, kas nepazīstu lūgšanas,

Ko trūkums vēl nekad nav spiedis lūgties,

Te mirstu badā, nīkstu bezmiegā:

Nakts miers man — brēka, lamas — barība.

Un — kas visvairāk mani kaitina —

Viņš liekas darām to aiz maigas mīlas,

Lai man kas nenotiek, ka ēšana

Un miegs man kaitētu, pat nestu nāvi.

Nu, lūdzams, ej, nes man ko ēdamu;

Vienalga ko —- vai stiprāku, vai sāju.

Grumio.

Ko teiktu jūs par teļa kāju?

Katarina.

Būs labs, tik, lūdzams, gādā ātrāk šurp.

Grumio.

Man tomēr šķiet, tāds ēdiens žultij kaitīgs. Bet kā jums patīk ķidas taukos ceptas?

Katarina.

Tās labas, mīļais Grumio, nes šurp.

Grumio.

Es neteiktu: tās tāpat žulti kairina. Est vērša šķiņķi un ar sinepēm?

Katarina.

Tas ēdiens patīk man par visu vairāk. Grumio.

Jā, jā, bet sinepes, tās uzbudina.

Katarina.

Tad padod šķiņķi vien bez sinepēm.

Grumio.

Tas neiet, sinepes jums jāņem klāt. Kā lai jums šķiņķi dod bez sinepēm?

Katarina.

Kā gribi, ar vai bez, vai vienu pašu.

Grumio.

Tad došu vienu — sinepes bez šķiņķa. Katarina.

Prom, prom no manām acīm, mānekli!

Sit viņam.

Tu mani ēdināsi cepešvārdiem? Nolādēts blēdis, rupju vergu bars,

Tik zin kā smiet par manām ciešanām! Prom, nerādies man vairs!

Ienāk Petručo un Hortenzio ar ēdamo.

Petručo.

Kā klājas, Katiņ? Ko tik skumjš mans putniņš?

Hortenzio.

Kā, kundze, jūtaties?

Katarina.

Man nav vairs jūtu.

Petručo.

Nu, sirsniņ, uzsmaidi, lai jautrāk kļūtu.

Vai redzi, mīļā, cik es gādīgs vīrs.

Pats taisīju un nesu tev ko iebaudīt.

Vai ne, mans draugs, tāds darbs ir paldies vērts?

Ne vārda, ko? Nu, laikam negribas;

Ir manas pūles gluži veltīgas.

Puis, traukus prom!

Katarina.

Lai paliek, es jūs lūdzu.

Petručo.

Par pakalpojumu mēdz pateikties; Un tu man pateiksies, pirms ēdīsi.

Katarina.

Ser, es jums pateicos!

Hortenzio.

Petručo, mīļais draugs, kā tev nav kauna! Sinjora, lūdzu, ēdīsim mēs kopā.

Petručo

klusām Hortenzio. Ja esi draugs, ēd ātrāk visu nost.

Stipri Katarinai.

Es labu atmaksāju tev ar labu! Ed, mīļā, pasteidzies, mans draugs; tūlīt Mēs brauksim ciemoties pie tava tēva, Tur padzīrosim, parādīsimies! Mums zīds un samts, un zelta gredzeni, Mums jakas, cakas, spalvas, sedzenes, Mums dzintarsaktas, pērles, aproces Un tūkstoš nieku, kādus dāmas nes. Tu paēdi? Tur skroderis ar prieku Tērps tevi zīdā čaukstošā pārlieku.

Ienāk skroderis.

Nāc, skroder, rādi mums to greznību; Nu, taisi vaļā!

Ienāk cepurnieks.

Cepurnieks.

Šeit cepure, ko sinjors pasūtīja.

Petručo.

Kas tas? Tā taisīta pēc katliņa! Kā lauska, fi, cik neglīta un prasta! Ne gliemežvāks, ne rieksta čaumala; Tāds nieks, tāds joks, kā bērna kapuce. Prom to, ej uztaisi man lielāku!

Katarina.

Man nevaj'g lielākas, šī pašā laikā, Jo smalkām dāmām tagad taisni tādas.

Petručo.

Kad būsi smalka — tādu dabūsi, Bet tagad ne.

Hortenzio

sāņus.

Tas nenāks vēl tik drīz.

Katarina.

Sinjor, es domāju, man brīv būs runāt; Man jārunā, es neesmu vairs bērns. Daudz labāki ir klausījušies manī, Ja nepatīk jums, bāziet ausis ciet. Grib mēle teikt, kas sakrājies uz sirds, Ja klusēšu, sirds krūtīs pārplīsīs. Bet, pirms tas notiktu, es gribu brīvi Par visu mutes vārdiem vaļu ļaut.

Petručo.

Tev taisnība; tā slikta cepure, Kā tortes tūba, samta pastēte. Cik mīļa tu, kad arī tev tā netīk.

Katarina.

Vai mīļa, nemīļa — tā patīk man, Es gribu to un citas neņemšu.

Cepurnieks aiziet.

Petručo.

Ak drēbes? Jā! Ei, skroder, rādi šurp!