VILJAMS ŠEKSPĪRS - SPĪTNIECES SAVALDĪŠANA

Petručo.

uz Vinčencio.

Ko tas nozīmē, cienītais sinjor? Tā jau tīrā blēdība, ka jūs valkājat cita cilvēka vārdu.

Skolmeistars. Ņemiet ciet to nelieti! Viņš droši vien te pilsētā grib kādu piekrāpt, uzdodamies manā vārdā.

Atgriežas Biondello.

Biondello. Es viņus ievadīju kopā baznīcā: lai dievs dod labu ceļa vēju! — Ei, kas ta? Mans vecais kungs Vinčencio? Nu pazuduši mēs, un viss pagalam!

Vinčencio

uz Biondello.

Nāc šurp, tu karātavu putns!

Biondello. Domāju, sinjor, ka varu darīt, kā gribu.

Vinčencio. Nāc šurp, tu blēdi! Ko, vai mani esi aizmir­sis?

Biondello. Jūs aizmirsis? Nē, sinjor! Kā varēju jūs aiz­mirst, savu mūžu dzīvē neredzējis?

Vinčencio. Sasodīts palaidnis, tu neesi redzējis sava kunga tēvu Vinčencio?

Biondello. Kā, manu veco, godājamo saimnieku? Jā, ser, lūk, viņš skatās pa logu.

Vinčencio. Ak tā, patiesi?

Sit viņam.

Biondello. Palīgā, palīgā! Te vājprātīgais sit mani nost.

Projām.

Skolmeistars. Palīgā, dēls! Palīgā, sinjor Baptista!

Pazūd no loga.

Petručo. Nāc, Kate, nostāsimies sāņus, redzēsim, kas te iznāks.

Noiet malā.

Lejā nonāk skolmeistars, Tranio, Baptista un kalpotāji.

Tranio. Sinjor, kas jūs tāds, ka drīkstat sist manu kalpu?

Vinčencio. Kas esmu es? Nē, sinjor, kas jūs tāds būsiet? O, švītais palaidni! Smalks zīda kamzolis! Un samta bikses! Sārts mētelis! Smaila cepure! Ak, pagalam es, pagalam! Kamēr mājās ticīgs krāju, saimniekoju, tikmēr mans dēls un kalps visu izšķiež pa universitā­tēm.

Tranio. Kā tā? Kas noticis?

Baptista. Vai tas cilvēks vājprātīgs?

Tranio. Pēc izskata un ģērba jūs liekaties vecs, nopietns virs, bet runājat kā jucis. Jel sakiet, sinjor, — kas jums par daļu, kaut es staigātu dārgumos un zeltā? Lai pateicība manam tēvam, ka es tā varu ģērbties.

Vinčencio. Tavam tēvam? Neģēlis! Tavs tēvs ir buru- audējs Bergamo pilsētā.

Baptista. Jūs maldāties, sinjor, maldāties. Ko domājat, kā viņu sauc?

Vinčencio. Kā sauc? Es nezināšu, kā viņu sauc? Es esmu viņu audzinājis no trešā gada; viņa vārds ir Tranio.

Skolmeistars. Ej, ej, ārprātīgais ēzeli! Viņu sauc Lu­čencio; viņš ir mans vienīgs dēls un manu — sin- jora Vinčencio muižu mantinieks.

Vinčencio. Lučencio! Viņš nonāvējis savu saimnieku! Ei, ļaudis, ņemiet viņu ciet, es pavēlu jums dodža vārdā! Ak mans dēls, mans dēls! Teic, nelieti, — kur ir mans dēls Lučencio?

Tranio. Pasauciet šurp uzraugu!

Atnāk kalpotājs ar uzraugu.

Vediet šo trako uz cietumu! Baptistas tēvs, gādā­jiet, ka viņš neizbēg!

Vinčencio. Mani uz cietumu? » - ;

Gremio. Pagaidiet! Viņš neies vis uz cietumu!

Baptista. Ļaujiet vaļu, sinjor Gremio, es lieku vest.

Gremio. Uzmanieties, sinjor Baptista, labāk neiejaucie­ties šai lietā! Varu apzvērēt, ka viņš ir īstais Vin­čencio.

Skolmeistars. Ja drīksti, zvēri.

Gremio. Nē, es zvērēt taisni nedrīkstu.

Tranio. Tad tu laikam labāk teiksi, ka es neesmu Lučencio?

Gremio. Nē, es zinu, tu esi sinjors Lučencio.

Baptista. Prom veco ģeķi! Prom uz cietumu!

Vinčencio.

Kā svešniekus te pej un pazudina! O, Jaunā pasaule!

Atgriežas Biondello ar Lučencio un Bianku.

Biondello. Jā, pazuduši mēs, un, lūk, kur viņš! Jūs at­sakieties no viņa, noliedziet viņu, citādi mēs paga­lam.

Lučencio

uz viena ceļa nometies.

Jel piedod, mīļais tēvs! Vinčencio.

Tu dzīvs, mans dēls? Biondello, Tranio un skolmeistars ātri projām.

Bianka.

Tēvs, piedodiet!

Baptista.

Ko noziegusies tu?

Kur ir Lučencio? Lučencio.

Lučencio šeit, — īsts dēls Vinčencio īstajam. Mēs salaulājāmies ar tavu meitu, Kamēr tev priekšā bija viltus tēls.

Gremio.

Nu tādu blēdību — mūs visus apmānīt!

Vinčencio.

Kur palika tas velna Tranio, Kas mani izzoboja taisni acīs?

Baptista.

Bet sakiet — vai šis nav mans Kambio?

Bianka.

Jā, Kambio nu ir Lučencio.

Lučencio.

Tie mīlas brīnumi! Biankas mīla Man lika pārvērsties par Kambio, Lai Tranio tad stātos manā vietā. Tā beidzot ļoti jauki sekmējās Man sasniegt savu svētlaimības ostu. Kā liku es, tā dara Tranio, To, mīļais tēvs, tam piedod manis dēļ.

Vinčencio. Bet es tam nelgām degunu noraušu, viņš mani gribēja cietumā iemest.

Baptista. Bet klausieties, sinjor, — jūs apprecējāt manu meitu, nemaz neprasīdams manu piekrišanu?

Vinčencio. Nebaidieties, Baptista, ar jums mēs salīg­sim; bet nu es iešu iekšā izrēķināties ar šiem bez­kauņām.

Projām.

Baptista. Bet es — izdibināt šīs bezkaunības cēloni.

Projām.

Lučencio. Tu, mīļā Bianka, neskumsti, tēvs nedusmosies.

Lučencio un Bianka aiziet.

Gremio.

Mans cepiens neizdevās, tak iešu tur, kur jūs; Viss beigts, bet vieta man pie dzīru galda būs.

Aiziet.

Katarina. Mans laulāts draugs, mēs iesim skatīties, kā tas viss beigsies.

Petručo.

Jā, Katiņ, dod man skūpstu, un tad iesim.

Katarina.

Ko, te uz ielas?

Petručo.

Tev no manis kauns?

Katarina.

Nē, pasarg' dievs! Bet kauns man skūpstīties. Petručo.

Tad steigsimies uz mājām. Ei, puiši, ceļosim! Katarina.

Nu še tev skūpsts! Vai ne, mēs taču paliksim? Petručo.

Ir jauki tā? Nu, mīļā Katiņ, nāc un ievēro: Ir labāk vēlu kā nekad, kā saka paruna.

Abi projām.

Ienāk Baptista, Vinčencio, Gremio, skolmeistars, Lučencio, Bianka,- Petručo, Katarina, Hortenzio un atraitne; Tranio, Biondello un Grumio,- apkalpotāji līdz ar Tranio rīkojas ap mielastu.

Lučencio.

Nu beidzot, lai ar vēlu, jukas pāri

Un garām trakais karš; laiks pasmaidīt

Par briesmām pārlaistām un nesaskaņām.

Tu, jaukā Bianka, mīli manu tēvu,

Kā mīlēšu no sirds es tavējo.

Petručo brāli, māsa Katarina

Un tu Hortenzio ar mīļo atraitni, —

Pie manis iedzeriet un esiet līksmi!

Pēc mūsu kāzu lielā mielasta

Vēl kaut ko iebaudīsim.

Lūdzu, sēdiet! Mēs iekodīsim, runāsimies.

Petručo.

Vienmēr tik sēdēt, ēst un ēst!

Baptista.

Paduja viesmīlīga, dēls Petručo.

Petručo.

Viss mīļš un draudzīgs nāk no Padujas.

Hortenzio.

Kaut abiem mums šie vārdi attaisnotos.

Petručo.

Hortenzio gan baiļojas par atraitni!

Atraitne.

Nu, zināt, es gan nebaidos nekā. Petručo.

Gan gudra jūs, bet manis nesapratāt: Es domāju, Hortenzio ir bail no jums.

Atraitne.

Kam reibst, tam visa pasaule šķiet greiza.

Petručo.

Nav greizi teikts. Katarina.

Kā kundze domā to?

Atraitne.

Mēs salīgām ar viņu: dots pret dotu. Petručo.

Mēs salīgām! Hortenzio, tu dzirdi?

Hortenzio.

Ka izlīgām, to mana sieva teica.

Petručo.

Sveiks cauri! Kundze, skūpstiet jel viņu. Katarina.

«Kam reibst, tam visa pasaule šķiet greiza»; Es lūdzu, pasakiet — kā domāts tas?

Atraitne.

Lūk, jūsu virs, kurš apprecējis spītnieci, Ar savu krustu manu vīru mēro, Lūk, manas domas.

Katarina.

Nav gudri domāts tas.

Atraitne.

Es domāju par jums.

Katarina.

Nē, jūsu uzskatus gan nevar cienīt.

Petručo.

Met, Katiņ, met!

Hortenzio.

Met, manu atraitnīt!

Petručo.

Simt markas, iet — nu Kate viņu uzveiks!

Hortenzio.