VILJAMS ŠEKSPĪRS - SPĪTNIECES SAVALDĪŠANA

Hortenzio.

Viņš, savaldījis spītnieci, var smiet.

Lučencio.

Tur jābrīnās, cik tas gan ātri iet.

Visi projām.

Spītnieces savaldīšanu pilnīgi pamatoti varam dēvēt par komē­diju vārda modernajā nozīmē, — salīdzinot ar citām Šekspīra agrī­najām jautrības lugām. Jo šīs lugas saturā un personās daudz vairāk dabiskas loģikas nekā uz tīrām nejaušībām, aklu sagadīšanos vai atjautīgu masku spēli dibinātajām komēdijām: Maldu komēdija, Veltas pūles mīlā. Reizē ar to Spītnieces savaldīšanā vērojama jaunā dramaturga tieksme pievērsties raksturu komēdijai, kas sevišķi izce­ļas viņa darbības otrajā posmā.

Spītnieces savaldīšana ir nezināma autora jautrības lugas pil­nīgs pārstrādājums. Luga izrādīta un izdota 1594. gadā ar nosau­kumu A Pleasant Conceited History, Cailed the Taming oi a Shrew. Tās stilā stipri jūtams Marlova iespaids, tāpēc domā, ka to būs sarakstījis kāds no šī dramaturga atdarinātājiem.

Šekspīra komēdijas nosaukumā kāda spītniece pārvēršas par no­teiktu, sabiedrībai jau zināmu spītnieci.

Šekspīra Spītnieces savaldīšanā personāžs un sižetiskais risinā­jums trejāds: 1) humoristiska priekšspēle ar piedzērušos skārdnieku Slāju, 2) komēdijas galvenais motīvs ar spītnieci un viņas saval- dītāju Petručo un 3) jautrības intrigu spēle Baptistas, Biankas, Tranio, Grumio, Lučencio, skolmeistara un citu personās.

Priekšspēlei, kurā spītnieces savaldīšana norisinās kā luga lugā, par pamatu ņemta skārdnieka pārvēršana par lordu, — motīva ziņā vecu vecais joks, kas pazīstams jau no Tūkstots un vienas nakts — par kalifu pārvērstais tirgotājs Abu Hasans. Sī tēma jau kopš rene­sanses laikiem dažādi variēta Eiropas literatūrā. Visās variācijās orientālais nostāsts paturējis pamācošu noskaņu par pasaulīgās lab­klājības niecību, kas izgaist kā sapnis. Eiropiešu uztverē šai domai vēl pievienojas netaisnīgā morāle, ka priecāties un baudīt dzīvi tie­sības katram pēc savas kārtas un stāvokļa.

Spītnieces savaldīšanā Šekspīrs patur tikai motīva galveno daļu, lai novērotu Slajā psiholoģiskas pārvērtības iespēju: vai var pēc iegribas mākslīgi grozīt lietu dabisko gaitu.

Pašas komēdijas sižets itālisks, sakoncentrēts ap abām galvena­jām personām — Petručo un Katarinu. Tomēr tiklab saturā, kā arī personās viscaur jūtamas gluži angliskas īpašības. Spītnieces saval­dīšanas tēmai Šekspīra lugā zināma līdzība ar nostāstiem par dus­mīgām, untumainām sievām. Sādi temati vecajā angļu literatūrā bieži sastopami un radušies gan no angļu pašu, gan ceļojošiem cit- tautu nostāstiem. Visos šajos nostāstos izteikta viena un tā pati ne­taisnā morāle, ka vīram jāvalda pār sievu un viņas pašas labā tā jāpieradina būt miermīlīgai un paklausīgai. Sievietes loma te pasīva, turpretī pati savaldīšana tēlota strauja.

Šekspīrs Spītnieces savaldīšanas tēmu paplašinājis un izveido­jis abu jautro spītnieku pārī, piešķirot Katarinai aktīvu lomu, un veco nostāstu ārējie ļauno sievu savaldīšanas paņēmieni te pār­vērsti ētiskos: prātam un tikumam jāvalda pār instinktiem. Petručo saprot Katarinas labās īpašības, kas tikai bērnišķu untumu pār­māktas, tāpēc viņš pielieto diezgan robustu ātras pāraudzināšanas metodi. Pretēji viduslaiku ticībai par Jauniem gariem cilvēkā rene­sanse dažādas savdabības izskaidro ar temperamenta untumiem, instinktu, neprātīgām asinīm, žulti, — tas viss ārstējams gan fizio­loģiski, gan ētiski.

Lugas beigās Katarina atrod pati sevi, viņas labā, gudrā daba, iekšējā brīvība atraisās no untumiem, saduroties ar radniecīgu pret­spēku, tā ka viņai pašai prieks par atdzimšanu.

Spītnieces savaldīšana pieder pie populārākajām Šekspīra komē­dijām. Tai radušies daudzi pārstrādājumi, un klasisko teātru reper­tuārā Spītnieces savaldīšana ir bijusi viena no visvairāk izrādītajām Šekspīra lugām. Arī latviešu teātru repertuārā šī luga guvusi labus panākumus līdz pat mūsu dienām.

Spītnieces savaldīšana latviski tulkota, domājams, 90. gadu sā­kumā Rīgas Latviešu biedrības teātrim ar nosaukumu Spītnieces pre­cības, joku luga piecos cēlienos (bez prologa). Uz latviskā manu­skripta eksemplāra teātrim (Latvijas PSR Akadēmiskā Drāmas teātra arhīvā) cara laiku cenzūras atļauja 1897. gadā. Vēlāk parādās manuskripts ar tādu pašu nosaukumu, bet bez priekšspēles. Šī manu­skripta tulkotājs minēts — Fridols-Fridolīns. Tulkojumam ar angļu oriģinālu maz sakara, tik lieli tanī ir teksta grozījumi, izlai­dumi, piedzejojumi, tāpat izteiksmē nav neviena īsti šekspīriska teiciena, lai gan populārai skatuves valodai pielaikotie dzejas dia­logi ieturēti piecpēdu jambā.

Spītnieces savaldīšanu šai izdevumā Kārlis Egle no jauna pār­strādājis un labojis, saskaņojot ar Kembridžas tekstu, bet bez priekš­spēles turpinājuma dialoga, kas sastopams dažos Šekspīra izdevumos. Vispār latviskajā tulkojumā sniegts Šekspīra izteiksmes līdzekļu ekvivalents. Komēdija Spītnieces savaldīšana ar labiem panākumiem izrādīta padomju laikā Latvijas PSR Akadēmiskajā Drāmas teātrī.

Priekšspēles 1. ainā

Lpp.

9. Slajs. — Angliski sly nozīmē blēdīgu cilvēku; sinonīms tam rogue — viltnieks, šķelmis, tāpēc oriģinālā Šekspīram iznāk vār­du rotaļa: the Slys are no rogues.

9. Ričards Iekarotājs, īstenībā Viljams Iekarotājs. — Angļu feo­dāļi mēdza lepoties ar savu izcelšanos no ienācējiem normaņiem, kas Viljama Iekarotāja vadībā 1066. gadā ieņēma Angliju un kļuva par valdošo šķiru.

13. Tā kā Šekspīra laikā sieviešu lomas izpildīja jaunekļi, tad pāža pārģērbšanās par dāmu labi saprotama.

2. ainā

14. Plānalus — raudzēts dzēriens, ko lietoja vienkāršie ļaudis.

15. Bertonkalns — ciems Vorikšīrā Stretfordas tuvumā.

15. Vinketa — ciems Stretfordas tuvumā, kur dzīvoja Roberts Ar- dens, Šekspīra mātes tēvs.

16. Citera — Venera, viņas lieliskākais templis atradās Citeras salā Egejas jūrā.

16. Jupitera pavestā Jo un Apollona dzenātā nimfa.

17. Dafne — Šekspīram pazīstami motīvi no Ovīdija Metamorfozēm.

21. Mākslu šūpulī — pēc jaunlaiku jēdziena — zinātņu šūpulī. — Padujas universitāte (dib. 1228. g.) bija slavenākā un visvairāk apmeklētā augstskola Itālijā, kurā mācījušies arī Petrarka, Gali- lejs, Kolumbs.

27. «No gūsta izpērcies cik lēti varēdams». — Citāts no Terencija komēdijas Einuks.

27. Ovīdija Metamorfožu motīvs par Jupitera nolaupīto un Krētā nometināto Eiropu.

2. ainā

34. Bruņinieks Florentijs bijis spiests apprecēt neglītu zintnieci, kas zinājusi viņa dzīvības noslēpumu. Sibillas — senas pareģes romiešiem.

III cēliena 2. ainā

70. The humour of forty fancles — Četrdesmit jauku dziesmu, izpla­tīta dziesmu krājuma nosaukums. Lauku puiši mēdza rakstītu dziesmu lapas nēsāt piespraustas pie cepures spalvas vietā.

74. Šekspīra laikā bija paraša pasniegt jaunlaulātiem baznīcā vīnu un maizītes, ko iebaudīja arī viesi.

IV cēliena l.ainā

85. Tautā izplatīts ticējums, ka sausa gaļa kairina žulti un vispār organismam kaitīga.

86. Tas ceļš ar mīlu nokaut sievieti — parunai līdzīgs teiciens.

2. ainā

90. Pedants — pedagogs; vārdam tolaik negatīva nokrāsa un senās lugās tādai personai parasti komisks raksturs. «Pedants» te lat­viskots ar vecmodīgu vārdu «skolmeistars», lai gan šis apzīmē­jums komikas ziņā vēl par vāju.