VILJAMS ŠEKSPĪRS - SPĪTNIECES SAVALDĪŠANA

Baptista.

Būs labi. Kambio, jūs iesiet mājās Un palūgsiet Bianku taisīties; Ja gribat, pastāstiet, kas gadījies: Lučencio tēvs ir jau šeit Padujā, Nu Bianka Lučencio sieva būs.

Biondello.

Lai notiek tā, no sirds es lūgšu dievus.

Tranio.

Liec tagad dievus mierā, teci drīz!

Biondello prom.

Sinjor Baptista, drīkstu pavadīt? Es ielūdzu, kaut mielasts vienkāršs būs, Bet gan jau Pizā visu panāksim.

Baptista.

Es eju.

Tranio, skolmeistars un Baptista aiziet. Biondello atgriežas.

Biondello. Kambio! Lučencio. Ko teiksi, Biondello?

Biondello. Vai redzējāt, kā mans saimnieks smīnēja par jums, acis mirkšķinādams?

Lučencio. Un ko tas nozīmē?

Biondello. Neko sevišķu. Bet viņš atstāja mani šeit jums paskaidrot šo zīmju nozīmi un smīna morāli.

Lučencio. Tad, lūdzams, paskaidro!

Biondello. Lieta tāda: Baptista nu ir pievākts un pļāpā ar viltīgā dēla viltus tēvu.

Lučencio. Nu, un tad?

Biondello. Un jums jāatved viņa meita vakariņās. Lučencio. Nu un?

Biondello. Vecais mācītājs Svētā Lūkasa baznīcā katrā laikā jūsu rīcībā.

Lučencio. Un kas par to?

Biondello. Es jau nezinu; bet domāju, kamēr viņi nopū­las ar viltotām drošībām, jūs pie viņas varētu nodro­

šināties cum privilegio ad imprimendum solum. Ejiet uz baznīcu, paņemiet līdzi mācītāju, ķesteri, pāris lietojamu godīgu liecinieku; bet, ja mans labais pa­doms nederīgs jums izliekas, tad Biankai pasakiet uz visiem laikiem ardievas.

Lučencio. Klausies, Biondello!

Biondello. Man nav laika. Es pazinu kādu meiteni, kura apprecējās palaunagā, izgājusi dārzā paplūkt pēter­sīļus trusīšiem. Jūs, ser, varētu izdarīt tāpat; un nu palieciet sveiki, ser! Mans saimnieks man lika iet uz Svētā Lūkasa baznīcu pateikt mācītājam, lai tas gaida, kad ieradīsieties jūs ar jūsu pielikumu.

Prom.

Lučencio.

Labprāt to darīšu, ja viņa ir ar mieru! Un viņa būs — vai par to jāšaubās? Lai iet kā iet, pie viņas pasteidzies! Uz priekšu, Kambio, viens nerādies!

Aiziet.

Nāk Petručo, Katarina, Hortenzio un kalpotāji.

Petručo.

Nu nāc! Dievvārds, mums jāsteidzas! Mūs gaida

tēvs!

Tu kungs, cik gaišs un jauks mums mēness spīd! Katarina.

Ko, mēness? Tā taču saule, dienas gaisma!

Petručo.

Es saku, tas ir mēness, kas tur spīd.

Katarina.

Es zinu, tā ir saule, kas tur spīd.

Petručo.

Tik tiešām, ka es savas mātes dēls! Lai būtu mēness, zvaigznes, kā es vēlos, Pirms tālāk ceļojam pie tava tēva! Ei, atpakaļ, griez zirgus atpakaļ! Ko saki — nē un nē! Vienmēr uz strīdu!

Hortenzio.

Nu piekrītiet — tā galā netiksim.

Katarina.

Es lūdzu, jāsim, kad jau tiktāl esam. Lai mēness tas, lai saule, — kā jums tīk; Ja gribat, sauciet vai par naktssveci, — Šobrīd es apsolos to tāpat saukt.

Petručo.

Es saku: mēness spīd.

Katarina.

Nu zināms — mēness.

Petručo.

Nē, nemelo, tā taču spožā saule! Katarina.

Tu mīļais kungs un dievs! Tā spožā saule! Ja sacīsiet: tā saule nav, — lai nav; Tāpat pēc jūsu prātiem mēness mainās. Jūs varat saukt, kā vien jūs vēlaties, Tā būs, tāpat to Katarina sauks.

Hortenzio.

Petručo, tava virsroka! Uz priekšu! Petručo.

Uz priekšu, tik uz priekšu! Bumba rit Un rit no kalna lejup, ne pret kalnu. Bet klau! Tur ļaudis nāk.

Uznāk Vinčencio. Uz Vinčencio.

Labsrīts jums, daiļā sinjorita! Kurp jūs? Jel saki, Katiņ, saki vaļsirdīgi — Vai esi redzējusi meiteni, Vēl svaigāku par šo? Kā viņas vaigā Maigs bālums spēkojas ar sārtumu! Tik spilgti nemirdz zvaigznes debess dzīlē Kā acis viņas brīnišķīgā sejā! Tu, jaukais bērns, es tevi sveicinu! Nu, Katiņ, noskūpsti šo skaistuli!

Hortenzio.

Tas cilvēks kļūt var traks, par meitu turēts. Katarina.

Ai meitiņ jaukā, pumpurs plaukstošais, Kurp iedama, kur tavas tēva mājas? To laimi vecākiem, kam tik skaists bērns! Vēl laimīgāks būs vīrs, kam zvaigzne lems Reiz tevi saukt par mīļo sieviņu!

Petručo.

Ei, Kate, ko es dzirdu, vai tev prāts? Tas taču vīrietis, vecs, sirms un vārgs, Ne meitene, kā tu to uzrunā.

Katarina.

Ak, piedod, vectēv, manu acu maldu, Tās apžilbušas saules spožumā,

Ka viss, ko uzskatu, šķiet jauns un zaļš. Nu redzu es — tu godāts sirmgalvis.

Petručo.

Tu, vectēv, piedosi; un saki mums — Kurp ceļodams? Ja mums uz vienu pusi, Mēs vēlētos būt ceļa biedri tev.

Vinčencio.

Ak sinjor cienītais un jautrā kundze, jūs, Kas mani apsveicāt tik dīvaini, Mans vārds Vinčencio, es no Pizas ceļā Uz Paduju; es gribu apmeklēt Tur savu dēlu, ilgi neredzētu.

Petručo.

Kā viņu sauc?

Vinčencio.

Lučencio, sinjor.

Petručo.

Cik laimīgi! Vēl laimīgāks būs dēls. Nu es kā rads, ne vien pēc sirmās galvas, Par mīļo tēvu varu tevi saukt, Jo manas sievas — te šīs dāmas māsu Ir precējis tavs dēls. Tu nebrīnies Un nebēdā: tev vedekla jauks cilvēks, No labas ģimenes, pūrs bagātīgs; Pie tam pēc tikuma un dabas viņa — Kā daždien sinjoritai piederas. Vinčencio, mans tēvs, ļauj tevi skaut, Pie tava dēla kopā dosimies, — Cik viņš būs priecīgs, kad tu ieradīsies!

Vinčencio.

Vai tiesa tas? Vai atkal jūsu joki, Kā ceļiniekiem patīk pasmieties Par savu ceļa biedru garā ceļā.

Hortenzio.

Es varu galvot, tēvs, tas taisnība.

Petručo.

Nāc līdz, tad pats to visu redzēsi; Tu kļuvis neticīgs pēc mūsu joka.

Visi aiziet, izņemot Hortenzio.

Hortenzio.

Petručo, lieliski! Tas iet pie sirds! Nu prom pie atraitnes! Ja viņa spītēs, Hortenzio nu zin, ka neiespītēs.

Projām.

Redzams Cremio. Skatuves dziļumā uznāk Biondello, Lučencio

un Bianka.

Biondello. Klusāk un ātrāk, sinjor, mācītājs gaida.

Lučencio. Es laižos, Biondello! Bet varbūt tevis mājā vajag, paliec, mēs iesim vieni.

Biondello. Nē, man jāredz, ka aiz jums aizveras baznī­cas durvis; tad steigšos atpakaļ pie sava kunga, ko kājas nes.

Lučencio, Bianka un Biondello projām.

Gremio.

Tu brīnums, kur tas Kambio, ka nenāk.

Uznāk Petručo, Katarina, Vinčencio, Grumio un kalpotāji.

Petručo.

Sinjor, Lučencio šeit apmeties. Mans sievastēvs ir tālāk, tur pie tirgus, Es došos turp; uz redzēšanos, ser!

Vinčencio.

Pirms ejat, jums ar mani jāiedzer;

Man šķiet, šeit varu uzņemt jūs kā mājās,

Kas zin, varbūt mums arī galds būs klāts.

Klauvē.

Gremio. Tur iekša aizņemti, jums stiprāk jāklauvē.

Skolmeistars parādās logā.

Skolmeistars. Kas tur dauzās, it kā durvis gāztu iekšā?

Vinčencio. Vai sinjors Lučencio mājās?

Skolmeistars. Viņš mājās gan, bet nav runājams.

Vinčencio. Bet ja kāds viņam būtu atnesis pāris simtu mārciņu, lai papriecājas?

Skolmeistars. Paturiet savus pāris simtus mārciņu, vi­ņam to nevajag, kamēr es esmu dzīvs.

Petručo. Nu redziet, es jums teicu, ka jūsu dēlu Padujā mīl. Klausieties, sinjor, — bez liekām izrunām — pa­sakiet, lūdzams, sinjoram Lučencio, ka ieradies viņa tēvs no Pizas, gaida šeit pie durvīm un grib satikties.

Skolmeistars. Viņa tēvs jau sen ieradies no Padujas un raugās te pa logu.

Vinčencio. Kā, tu esi viņa tēvs?

Skolmeistars. Jā, sinjor; tā man teica viņa māte, ja ticēt viņas vārdiem.