VILJAMS ŠEKSPĪRS - SPĪTNIECES SAVALDĪŠANA

Tu žēlīgs dievs, kas tā par maskarādi?

Te tās? Vai piedurkne? Nē, lielgabals!

Skat, saraukts te un tur kā abolkūka.

Te robs, te caurs, te griezts, te riests un krokots,

Uz mata kvēpināmais frizierim.

Pie velna, skroder, kā to visu sauc?

Hortenzio

sāņus.

Tā nedabūs ne cepures, ne drēbju.

Skroderis.

Jūs, ser, man likāt uzšūt labi glīti, Kā prasa laiks, pēc modes jaunākās.

Petručo.

Pareizi, sacīju; bet atceries, Pēc modes liku šūt, ne samaitāt. Tec mājās, ātrāk projām aizvācies, Jums, ser f es darba vairāk nedošu; Man tāda nevajag, prom, šuj ko labāku!

Katarina.

Es savu mūžu redzējusi neesmu Tik glīti, labi šūtu apģērbu; Vai mani jūs par lelli iztaisīsiet?

Petručo.

Jā, jā, viņš tevi iztaisīs par lelli.

Skroderis.

Sinjora saka, kungs to gribot darīt.

Petručo.

Nedzirdēts bezkauņa! Viņš te vēl melos? Tu diegs, tu uzpirksts, olektmērs; Tu pusolekts, tu ceturtdaļa, colla! Tu uts, tu gnīda, circenis tu tāds! Sāks mani manā mājā mācīt, diegs? Prom, lupata, prom, skranda, ielāps tu! Vai es tev pielaikošu olekti, Ka savu mūžu nemelsīsi vairs! Es saku tev, tas gabals sabojāts.

Skroderis.

Jūs, augstība, te maldāties; šis apģērbs Ir taisīts tā, kā uzdots meistaram; Jo Grumio mums deva pavēli.

Grumio.

Ne pavēli, es viņiem drēbi nodevu. Skroderis. Un ko jūs prasījāt, kā mēs lai uzšujam?

Grumio. Es, ser, jums liku šūt ar adatu un diegu. Skroderis. Bet vai jūs nenoteicāt grieziena? Grumio. Tu daudz ko esi piegriezis? Skroderis. Jā, esmu.

Grumio. Bet mani nepiegriezīsi! Tu dažu labu esi uzcir­tis, — man nepatīk, ka man kāds griež un uzcērt. Kad es tev saku: es liku lavam meistaram apģērbu izgriezt, bet nekad neesmu teicis to sagriezt lupatās. Ergo, tu melo.

Skroderis. Lūk, te par šūšanu būs rakstīts rīkojums.

Petručo. Nu, izlasi.

Grumio. Tā zīme melo pa savai modei, ja tanī teikts, ka es tā liku.

Skroderis

lasa.

«Imprimis, plaši palaistu apģērbu …»

Grumio. Saimniek, ja es ko būtu minējis par plaši pa­laistu apģērbu, tad iešujiet mani brunčos un nositiet beigtu ar bruņā diega kamolu; es teicu — apģērbu.

Petručo. Tālāk.

Skroderis

lasa.

«Ar šauru, apaļu apkakli.»

Grumio.

Jā, apkakli es atzīstu.

Skroderis

lasa.

«Ar kuplu piedurkni…»

Grumio.

Divi piedurknes, es atzīstu.

Skroderis

lasa.

«Piedurknēm skaisti izgrieztām.» Petručo. Te ir tā nejēdzība!

Grumio. Nepareizi, ser, šai zīmē nepareizi! Es teicu: piedurknes izgriezt un tad piešūt; to es tev pierādīšu, kaut arī tev mazais pirkstiņš bruņots ar uzpirksteni. Skroderis. Ko sacīju, tas taisnība; būtu mēs citā vietā, tad es gan tev rādītu!

Grumio. Te es esmu; ņem savu rēķinu, dod šurp olekti un netaupi mani.

Hortenzio. Apžēlojies, Grumio, tik nevienādiem iero­čiem!

Petručo. Lai nu šā vai tā, šis apģērbs nav man.

Grumio. Jā gan, tas tērps ir mūsu siņjorai.

Petručo. Pacel to, lai izmanto tavs meistars!

Grumio. Nē, muļķi, piesargies! Pacelt manas saimnieces apģērbu, lai tavs meistars izmantotu gadījumu?

Petručo. Puis, ko tu ar to domā?

Grumio. O, sinjor, tas domāts dziļāk, nekā jūs to do­mājat. Pacelt manas saimnieces drēbes, lai meistars izmantotu gadījumu! Fui, fui, fui, fuil

Petručo

paklusu.

Hortenzio, pasaki, viņš maksu dabūs.

Stipri.

Nes prom bez ierunām un pazūdi!

Hortenzio.

Es, skroder, ritu visu samaksāšu; Tu neņem ļaunā vārdu skarbāku, Ej mājās, pasveicini meistaru.

Skroderis aiziet.

Petručo.

Nu, Katiņ, nāc, mēs aizbrauksim pie tēva

Tāpat šais goda drēbēs vienkāršās.

Kaut nabadzīgāks svārks, bet lepns maks;

Jo tikai gars mums greznu dara miesu.

Kā saules stars no tumšiem mākoņiem,

Tā pamirdz gods no ikdienišķa tērpa.

Vai sīlis cildenāks par cīruli,

Tāpēc ka greznojies tas raibām spalvām?

Jeb vai par zuti odze labāka,

Ja viņas āda zvīļo tīkami?

O, Katiņ, nē; tu arī nekļūsi

Šai nabadzīgā tērpā sliktāka.

Bet, ja tev kauns, tad saki manu vainu.

Tāpēc nu būsim jautri: dosimies

Nu palīksmoties tava tēva mājās!

Saukt ļaudis šurp, mums laiks, mēs tūlīt jāsim,

Lai zirgi gaida Lielā alejā,

Turp kājām aiziesim, tad kāpsim seglos.

Man šķiet, ka pulkstenis būs septiņi.

Mēs varam tikt vēl tur uz pusdienām.

Katarina.

Es zinu, ka jau divi nosita, Mēs labi ja uz vakariņām tiekam.

Petručo.

Kad zirgā sēdīšos, būs septiņi! Ko vien es saku, domāju vai daru, Tu pretojies. Ei, puiši, atpakaļ, Es šodien nejāšu; bet jāšu tad, Kad pulksten's rādīs stundu, kuru teicu!

Hortenzio.

Viņš sāk jau pašai saulei pavēlēt.

Visi projām.

Uznāk Tranio un skolmeistars, ģērbies kā Vinčencio.

Tranio.

Te viņas nams, sinjor; vai liksiet pasaukt?

Skolmeistars.

Jā, kā tad citādi? Ja nevijos, Sinjors Baptista mani atcerēsies. Būs gadi divdesmit, tad Dženovā Mēs abi divi mitām «Pegazā».

Tranio.

Tas lieliski! Tā turieties vien tālāk, Kā daždien dižam tēvam piederas.

Skolmeistars.

Bez raizēm, ser. Lūk, tur nāk jūsu kalps.

Uznāk Biondello.

To jūs gan pamāciet.

Tranio.

Par to nav bēda. Klausies, Biondello, Tu iegaumē, ko saku es: šis kungs — Mans tēvs Vinčencio, tā izturies.

Biondello.

Par mani nebēdājiet.

Tranio.

Vai ziņu Baptistam jau nodevi? Biondello.

Jā, teicu — jūsu tēvs no Venēcijas Šais dienās ieradīsies Padujā.

Tranio.

Brašs zēns; te būs tev dzeramnauda, ņem! Tur nāk Baptista, saņemieties.

Uznāk Baptista un Lučencio. Sinjor Baptista — laimīgs gadījums!

Skolmeistaram.

Tēvs, lūk, te ir tas kungs, par ko jums teicu. Es lūdzu, esiet nu man labvēlīgs Un neliedziet vairs apprecēt Bianku.

Skolmeistars. Paga, dēls!

Sinjor, jūs piedosiet: šeit Padujā Es naudas lietās ierados; Lučencio, mans dēls, man paziņoja Par savām precībām ar jūsu meitu. Un, tā kā jūsu slava cildena Un tā kā jūsu meitu mīl mans dēls Un viņa viņu, — lieki vilcināties; Kā gādīgs tēvs es piekrišanu dodu Šīm precībām; un, ja jūs labvēlīgs, Tāpat kā es, pret citiem noteikumiem Es būšu atsaucīgs un domāju, Ka līgumā mēs abi vienosimies. Jo neiešu es kaulēties ar jums, Sinjor Baptista, jūsu slavas dēj.

Baptista.

Sinjor, par sevi atļaušos jums sacīt: Man patīk jūsu īsā valoda. Ir tiesa, jūsu dēls Lučencio

Mīl manu meitu, tāpat viņa viņu, Ja vien tie abi neizliekas mums; Tāpēc, ja gatavs jūs bez ierunām Par sava dēla labklājību gādāt Un manai meitai pūru novēlēt, — Viss kārtībā, tā lieta darīta: Lai svētīts jūsu dēls ņem manu meitu.

Tranio.

Es pateicos, sinjor. Kā domājat, Kur labāk gan mums būtu taisīt kāzas Un mūsu nolīgumu parakstīt?

Baptista.

Pie manis ne, Lučencio, jūs zināt — Mums ļaužu pilna māja, sienām ausis, Un vecais Gremio tik ausās vien: Tur nāktu traucējums pēc traucējuma.

Tranio.

Var manā dzīvoklī, ja jūs ar mieru; Tur arī mīt mans tēvs; jau šovakar Mēs paklusām to visu nokārtosim. Jūs kādu aizsūtiet pēc savas meitas, Es atkal likšu atsaukt notāru. Tik žēl, ka godības nāk negaidītas, Mums mielasts nebūs tāds, kā pieklātos.