VILJAMS ŠEKSPĪRS - DIVPADSMITĀ NAKTS

DIVPADSMITĀ NAKTS

Orsino, Ilīrijas hercogs Sebastians, jauns džentlmenis, Violas brālis Antonio, kuģa kapteinis, Sebastiana draugs Kuģa kapteinis, Violas draugs Valentīns )

Kurio galminieki Sers Tobijs Belčs, Olīvijas tēvocis Sers Andrejs Eigjūčiks (Bālģīmis) Maivolio, Olīvijas nama pārvaldnieks Fabians (Fabio) Fests, āksts olivijas kalpi Olīvija, bagāta grāfiene Viola, iemīlējusies hercogā Marija, Olivijas istabene

Lordi, garīdznieki, jūrnieki, virsnieki, muzikanti un kalpi.

Notiek kādā Ilīrijas pilsētā un tās tuvumā, jūras krastā.

Ienāk Hercogs, Kurio, lordi un muzikanti.

Hercogs.

Ja mūzika ir mīlas barība, Tad spēlējiet! Lai tiek man pilnām tās Un ilgas mirst no baudu pārmēra. — To melodiju vēl! Tā tikās man, Jo ausīm pieskārās kā dienvidvējš, Kas vijolīšu laukos lidinās Un smaržas izkaisa. — Nē, diezgan nu! Vairs nedod sirdij pirmā salduma. Ak mīlas gars, tu esi mūžam jauns! Gan visu sevī uzņemt spējīgs tu, Kā okeāns, bet viss, kas iegrimst tevī, Lai cik tas stiprs, lai cik tas būtu bagāts, No vērtības daudz zaudē vienā mirklī! Tik dīvaina un sapņaina ir mīla, Ka, tiešām, mīlā vien var sapņus gūt. Kurio.

Vai nav uz medībām jums, hercog, prāts? Hercogs.

Ko lai es medītu? Kurio.

Var stirnas, hercog. Hercogs.

Jā, stirna cēla medījama man! Ak, Olīviju redzot pirmoreiz,

No viņas elpas dzidrāks šķita gaiss; Tai brīdī kļuvu es par briedi pats, Un kaislības kā negants suņu bars Nu mani trenc.

Ienāk Valenlins. Nu, nu, ko teica tā?

Valentins.

Kungs, piedodiet, es viņu neredzēju, Ar kalponi tā atbildēja man: Vēl septiņiem ir gadiem jāpaiet, To neredzēs bez plīvura neviens; Ar seju aizklātu, kā mūķene, Tā dzīvot grib un savu celli slacīt Ik mīļu dienu gaužām asarām; Un viss tik tādēļ, ka grib saglabāt Sev piemiņu par nomirušo brāli.

Hercogs.

Ak, viņa, kurai ir tik maiga sirds, Ka brāli spēj tik dziļi iemīlēt, Kā viņa mīlēs tad, kad zelta bulta Reiz nokaus jūtas, kuras viņā mīt, Kad viņas sirdi, prātu, dvēseli, Sos augstos, brīnišķīgos jūtu troņus, Viens vienīgs kungs un valdnieks pārvaldīs! Uz priekšu — projām maigās puķu pļavās! Par mīlu sapņot saldi ziedu skavās.

Visi aiziet.

Ienāk Viola, kāds kuģa kapteinis un matroži.

Viola.

Kas šī par zemi, sakiet, draugi, man.

Kapteinis.

To sauc par Ilīriju, sinjora.

Viola.

Bet kas tad man ir darāms Ilīrijā? Mans brālis klīst nu Elizijas laukos. Var būt, ka viņš nemaz nav noslīcis? Ko domājat jūs, jūras braucēji?

Kapteinis.

Jūs pati tikko, tikko izglābāties.

Viola.

Mans nabags brālis! Varbūt tomēr dzīvs?

Kapteinis.

Varbūt; un, lai kaut cik jūs mierinātu, Es, lūk, ko stāstīšu: kad mūsu kuģis Bij sadragāts un jūs ar nedaudz ļaudīm Uz krastu laiva glābjot aiznesa, Es redzēju, ka jūsu brālis, drošs Un manīgs, sevi piesēja pie masta, Kas milzīgs jūras bangās peldēja (To mācīja tam cerība un drosme); Kā Arions uz delfīnmuguras — Viņš draugos cieši turējās ar viļņiem, Cik ilgi vien to manas acis sniedza.

Viola.

Par vēsti šo, lūk, zelts. Es esmu glābta — Tas cerēt ļauj, ka arī viņš var glābties, Un tavi vārdi apstiprina to. So zemi pazīsti?

Kapteinis.

Jā gan, un labi.

Trīs stundas gājienā no šejienes Es esmu piedzimis un uzaudzis.

Viola.

Un kas te valdnieks?

Kapteinis.

Kāds hercogs cēlu sirdi, cēlas cilts.

Viola.

Teic viņa vārdu man!

Kapteinis. Orsino.

Viola.

Orsino! Jā, mans tēvs to minēja, Un hercogs toreiz nebij precējies.

Kapteinis.

Vēl tagad nav un nesen nebija, Jo es kopš mēneša tik esmu prom, Un tad es baumas dzirdēju (jūs zināt — Par lielo lietām mazie pļāpāt mīl), Pēc Olīvijas hercogs tīkojot.

Viola.

Un kas tā tāda?

Kapteinis.

Tā — grāfa meita; krāšņa tikumā; Grāfs nomira pirms gada, atstādams To dēla — viņas brāļa apsardzībā. Drīz mira arī viņš, un mīlas sērās Ir zvērējusi tā ar vīriešiem Vairs netikties.

Viola.

Ak, kaut tai kalpot spētu,

Lai Jaudis nezinātu, kas es tāda,

Līdz maniem plāniem pienāk īstais laiks.

Kapteinis.

Tas grūti izdarāms, Jo grāfiene nevienu neuzklausa, Ne lūgumu, ne arī padomu.

Viola.

Tu, kaptein, uzvedies kā goda vīrs; Un, kaut zem skaistas ārienes jo bieži Slēpj daba Jaunumu, es ticēšu, Ka tava patīkamā āriene Ar cēlu dvēseli ir saskaņā.

Es lūdzu tevi, labu algu solot, — Nevienam neizpaud, kas esmu es, Un palīdzi man pārģērbties, kā prasa To nodoms mans. Jo kalpot hercogam Es gribu. Dziedoni teic mani esam. Tu vari droši mēģināt, jo dziedāt Es dziedu labi, spēlēju turklāt, Ar vārdu sakot, būšu vienmēr vietā. Kas tālāk notiks, to jau laiks gan paudīs, Tik neļauj noslēpumam iziet ļaudīs.

Kapteinis.

Jums jābūt dziedonim, bet man — bez mēles, Par to es gatavs acis likt uz spēles.

Viola.

Tad labi viss, tik ved nu mani tālāk.

Aiziet.

Ienāk sers Tobijs Belčs un Marija.

Sers Tobijs. Ko, pie velna, domā mana krustmeita, ka viņa tik briesmīgi bēdājas par sava brāļa nāvi? Esmu pārliecināts, ka rūpes ir ienaidnieces dzīvei.

Marija. Es jums gribētu sacīt, ser Tobij, ka jums vaka­ros vajag agrāk mājās nākt. Jūsu krustmeitai, cienī­tai jaunkundzei, ir daudz iebildumu pret jūsu vēla­jām gaitām.

Sers Tobijs. Lai viņa papriekš nogaida savu laiku.

Marija. Jā, jā, bet kārtīgāks dzīves veids jums daudz labāk piestāvētu.

Sers Tobijs. Labāk piestāvētu? Es nedomāju, ka man va­jadzētu labāk ģērbties nekā tagad. Sie svārki ir tik

labi, ka dzert viņos var, zābaki gluži tāpat — tādas ir manas domas šai lietā, — un, ja ne, lai tad viņi pakaras paši savās saitēs!

Marija. Žūpošana un draugu būšana ievedīs jūs postā. Es dzirdēju jaunkundzi vēl vakar par to runājam un arī par muļķi, kuru jūs kādu vakaru bijāt atvedis pie viņas kā precinieku.

Sers Tobijs. Par ko jūs runājat? Par seru Andreju Bāl- ģīmi?

Marija. Jā, tieši tā.

Sers Tobijs. Tas vīrs nav nevērtīgāks par dažu labu Ilī- rijā.

Marija. Kāda gan tam nozīme?

Sers Tobijs. Nu, gadā viņam ienāk savi trīs tūkstoši du­kātu.

Marija. Visu viņa dukātu tam pietiks labi ja vienam ga­dam: viņš ir muļķis un izšķērdētājs.

Sers Tobijs. Ai, kā jūs tā varat runāt! Viņš spēlē basu, runā trīs vai četras valodas vārdu vārdā no galvas un ir no dabas apveltīts ar dažādām un daudzām la­bām dāvanām.

Marija. Jā, patiešām, apveltīts. Jo viņš nav tikai nejēga vien, bet arī liels kašķis, un, ja tas nebūtu apveltīts ar gļēvumu, kas palīdz apslāpēt viņa kašķēšanās garu, tad drīz vien tas tiktu apveltīts ar kapu.

Sers Tobijs. Zvēru pie savas dūres! Neģēļi un meļi ir visi tie, kas tā izsakās par viņu. Kas tie ir?

Marija. Tie paši, kas apgalvo arī, ka viņš katru vakaru piedzeroties kopā ar jums.

Sers Tobijs. Tas tiek darīts uz manas krustmeitas vese­lību. Un to es darīšu tik ilgi, kamēr vien spēšu dzē­rienu norīt un kamēr vēl būs kas dzerams Ilīrijā. Zaķapastala un plukata ir katrs, kas nedzer par godu manai krustmeitai tik ilgi, kamēr viņam galva ne­griežas apkārt. Pag, skuķi! Castiliano vulgo! Nāk sers Andrejs Bālģlmis.