VILJAMS ŠEKSPĪRS: DIVPADSMITĀ NAKTS

Olīvija. Kāds viņš no izskata, cik vecs?

Malvolio. Priekš vīra nepietiekoši vecs, priekš zēna ne­pietiekoši jauns; ne īsti zivs, ne gaļa, tā — uz robe­žas starp vīru un zēnu. No sejas mīlīgs un gludens, runā stipri vīzdegunīgi; īsāk saņemot, viņš izskatās pēc memmes dēliņa.

Olīvija. Nu, lai viņš ienāk, bet pasauc arī manu istabas meitu.

Malvolio. Marija, cienītā jaunkundze tevi sauc.

Aiziet.

Marija atgriežas.

Olīvija. Padod man plīvuru un palīdzi apmest apkārt; es vēlreiz uzklausīšu Orsino sūtni.

Ienāk Viola.

Viola. Kura no jums ir šīs mājas cienījamā kundze?

Olīvija. Griezieties pie manis, es runāšu viņas vārdā. Ko jūs vēlaties?

Viola. Vismirdzošākā, vispārākā, visdaiļākā skaistule, lūdzu, sakiet man — vai jūs esat mājas kundze? Es viņu neesmu redzējis, un man negribētos veltīgi uz­stāties ar savu runu, jo tā ir ne vien lieliski sacerēta, bet prasīja arī daudz pūļu, to iemācoties. Cēlās skaistules, nesāciet mani izsmiet, esmu ļoti jūtīgs pat pret mazāko apvainojumu.

Olīvija. No kurienes jūs nākat, mans kungs?

Viola. Es nezināšu neko daudz vairāk teikt kā to, ko esmu iemācījies, un šī jautājuma manā lomā nav. Labā, cēlā dvēsele, sakiet man skaidri un gaiši — vai jūs esat šīs mājas kundze, lai es varu turpināt savu runu?

Olīvija. Vai jūs esat aktieris?

Viola. Nē, visugudrā! Un tomēr es zvēru jums pie visām blēžu cilpām, es neesmu tas, par ko izliekos. Tātad jūs esat kundze šai namā?

Olīvija. Ja es neuzņemos uz sevis pārāk daudz, tad — jā.

Viola. Patiešām, ja jūs tā esat, jūs uzņematies uz sevis daudz: jo kas jums jādod, to jūs nedrīkstat aizturēt. Un tas viss neiederas manā uzdevumā; es turpināšu slavas runu un beigās pasniegšu pašu lietas kodolu.

Olīvija. Ķerieties tūliņ pie kodola, no uzslavām es jūs atsvabinu.

Viola. Ak! Es tā nopūlējos mācīdamies, un pie tam tur ir daudz dzejas iekšā.

Olīvija. Jo vairāk viņās tādēļ nepatiesības; esiet tik labi, paturiet šīs uzslavas pie sevis. Es dzirdēju, jūs esot nepieklājīgi uzvedušies manu durvju priekšā, un liku jūs ielaist, vairāk lai pabrīnītos par jums nekā klau­sītos jūsu valodās. Ja jūs neesat gluži bez apdoma, tad ejiet projām; ja jums ir prāts, tad esiet īss; šo­dien man nemaz netīk piedalīties šādā aušīgā sarunā.

Marija. Vai jūs nedomājat uzvilkt buras, kungs? Jūsu ceļš ved plašā pasaulē.

Viola. Nē, mans mīļais kuģa puika; es vēl papeldēšu te­pat. Savaldiet taču mazliet savu milzi, daiļā princese!

Olīvija. Sakiet — ko jūs gribat?

Viola. Es nāku ar vēstīm.

Olīvija. Jādomā, ka jūsu vēstis būs pavisam briesmīgas, ja jau tās jāievada ar tik baigām ceremonijām. Sa­kiet, kas jums sakāms.

Viola. To var dzirdēt tikai jūsu ausis. Es nenāku karu pieteikt, es turu rokās olīvas zaru un runāju tikai miera vārdus.

Olīvija. Bet iesākāt jus diezgan vētraini. Kas esat jus? Ko gribat?

Viola. Ja es neesmu bijis visai pieklājīgs, tad tikai tādēļ, ka tiku saņemts tāpat. Kas es tāds un ko es gribu — ir tāds pats noslēpums kā jaunavības daiļumi; jūsu ausīm tas skanēs kā mūzika, visus citus tikai aiz­skars.

Olīvija. Atstājiet mūs divatā!

Marija aiziet.

Paklausīsimies jūsu mūzikā. Nu, mans kungs, kā tā skan?

Viola. Visudaiļā jaunkundz!

Olīvija. Vārdi ir jūsmīgi, un par viņiem var daudz ru­nāt. Kur tie ierakstīti?

Viola. Orsino krūtīs.

Olīvija. Viņa krūtīs? Kurā nodaļā?

Viola. Atbildot metodiski — pirmajā.

Olīvija. O, to es esmu lasījusi! Tā ir nepatiesa. Vairāk jums nekā nav ko sacīt?

Viola. Mīļā jaunkundz, parādiet man savu seju.

Olīvija. Vai tad hercogs ir uzdevis jums vest sarunas ar manu seju? Jums sajukuši vārdi. Es tomēr atsegšu priekškaru un parādīšu pašu gleznu.

Atmet no sejas plīvuru.

Nu, redziet, kungs, tāda es pašlaik izskatos. Vai nav labs darbs?

Viola. Smalks, ja dievs viens pats to pastrādājis.

Olīvija. Krāsas ir īstas, mans kungs; tās iztur vēju un lietu.

Viola.

Patiešām skaistums tīrs, kur spožas krāsas No dabas maigā mākslas darbā jauktas.

Jūs būsiet nežēlīgākā virs zemes, Ja ļausiet kapā nīkt šim daiļumam Un pasaulei ne miņas neatstāsiet.

Olīvija. O, es nebūšu tik nežēlīga; es laidīšu klajā savu jaukumu sarakstu, kurā es ievedīšu visu savu inven­tāru, un katrs nieciņš, katrs sīkumiņš tiks pievienots manam testamentam, kā, piemēram, divas krietni sār­tas lūpas, divas zilas acis ar acu skropstām, tālāk kakls, zods un citas lietas. Vai jūs neesat atsūtīts tās novērtēt?

Viola.

Nu redzu es: par lepnu esat jūs; Bet lai, jūs esat skaista bezgalīgi. Mans kungs un pavēlnieks jūs dziļi mīl, Un šādu mīlu nevar neapbalvot, Kaut būtu skaistākā jūs pasaulē.

Olīvija.

Kā mīl viņš mani?

Viola.

Ar pielūgsmi, ar karstām asaram, Ar svētu bijību, ar lūgšanām, Ar klusām nopūtām un kaisles liesmām.

Olīvija.

Viņš zin, ka mīlēt viņu nevaru, Es ticu, ka viņš cēls, es zinu ari, Ka cēlies viņš no senas, dižas cilts, Vēl nevainīga jaunība to kronē; Un darbā vada griba, cīņā — drosme, Tam dabas dāvanas ir saskaņotas Ar cēlu izskatu, — bet viņu mīlēt Es nevaru, tas zināms bij tam sen.

Viola.

Ja es jūs mīlētu, kā mīl mans kungs, Ar tādu kaislību un nāves ilgām, Es jūsu lepno atsacīšanos Pavisam nesaprastu.

Olīvija.

Bet ko jūs darītu?

Viola.

Es uzceltu pie jūsu sliekšņa mītni Un dienām naktīm piesauktu tur jūs; Par mīlu atraidīto dziesmās paustu, Nakts klusumā es dziedātu par jums, Lai skan pār kalniem, lejām jūsu vārds Un atbalss atkārtotu simtiem reižu: Olīvija! Jums miera nebūtu Starp debesīm un zemi vairs nemūžam, Līdz žēlums pārņemtu tad jūsu sirdi!

Olīvija.

Kas zin, cik tālu jūs tā noietu!

Bet sakiet man — kur esat dzimis jūs?

Viola.

Nav grūts mans likten's, pelnīts tomēr labāks: Es esmu dižas cilts.

Olīvija.

Nu mājup ejiet; Es jūsu kungu mīlēt nevaru; Nu sūtņu diezgan būs, varbūt tik jūs Vēl nāciet pastāstīt, ko sacīs viņš. Paldies par pūlēm! Te būs piemiņai! Viola.

To varat paturēt, jo neesmu algots, Ne es, bet hercogs gaida atmaksu. Lai tam, ko mīlēsiet jūs reiz, kā akmens Tiek cieta sirds, lai nicina viņš jūs, Kā nicināt jūs mana kunga jūtas! Ardievu, cietsirdīgā skaistule!

Aiziet.

Olīvija.

«Nav grūts mans likten's, pelnīts tomēr labāks: Es esmu dižas cilts.» — Es ar to zvēru: Tavs izskats, valoda un vaibsti, drosme,

Tavs stāvs — lūk, vapenis tev pieckārtējs. Bet steigties nevajag! Var pārsteigties. Ja kunga vietā būtu kalps? — Vai tiešām Tik viegli uzliesmot var mūsu sirdis? Man liekas, ka šis jauneklīgais tēls Pavisam nemanot un negaidot Ir manās acīs iezadzies. — Lai notiek! Malvolio, steidz šurp!

Malvolio ienāk.

Malvolio.

Te esmu es! Kā varu pakalpot?

Olivija.

Jums grāfa lepnais sūtnis jāpanāk: Viņš savu gredzenu te atstāja; Es negribu no viņa dāvanu, Un hercogam lai ar tas neglaimo Un nemāna — es viņa nebūšu. Varbūt, ja jaunais cilvēks rītu atnāk, Es viņam teikšu savus iemeslus. Nu, steidz, Malvolio!

Malvolio.

Es steidzos jau.

Aiziet.

Olivija.

Ko daru, tiešām nezinu vairs pati. Vai tikai sirdi vīluši nav skati? Lai notiek tas, kam reiz ir jānotiek! — Mēs darām to, ko likten's darīt liek.