VILJAMS ŠEKSPĪRS: DIVPADSMITĀ NAKTS

Āksts. Ja es to darīšu, es nekad nevarēšu iesākt.

Sers Andrejs. Labi sacīts, labi sacīts! Bet nu iesāc!

Visi trīs sāk dziedāt.

Ienāk Marija.

Marija. Kas te jums par kaķu koncertu? Ja grāfienes jaunkundze neliks savam nama pārvaldniekam Mal­volio padzīt jūs no mājām, varat mani saukt, kā jums tīk.

Sers Tobijs. Grāfienes jaunkundze ir Ķīnas driģene, mēs esam pudeļu pūtēji; Malvolio ir no murkšķiem.

Dzied.

Trīs jautri zeļļi esam še.

Vai es neesmu viņas radinieks? Vai man nav tādas pašas asinis kā tavai jaunkundzei?

Dzied.

Viens vīrs reiz mita Bābelē …

Āksts. Dievs sodi! Jūsu gaišība taisa varenus jokus!

Sers Andrejs. Jā, joki viņam padodas, kad labs garastā­voklis, un man arī, nevar neko sacīt, tikai viņam tie iznāk veiklāki, man — dabiskāki.

Sers Tobijs

dzied.

Reiz vēlā ziemas vakarā … Āksts. Kungs žē . . . nu kļūsiet!

Ienāk Malvolio.

Malvolio. Kungi, vai jūs esat traki vai prātā jukuši? Vai jūs ne kauna, ne goda neprotat, bļaudami tik vēlu naktī, it kā jums zobu rautu? Vai varbūt jūs gribat cienītās jaunkundzes mājā ierīkot krogu, tik nežēlīgā balsī savas kurpniekzeļļu dziesmas izbļaudami? Ne mēra, ne laika jums vairs nav.

Sers Tobijs. Mūsu dziedāšanā bija ievērots i mērs, i laiks. Taisieties, ka tiekat!

Malvolio. Ser Tobij, man jāizrunājas ar jums reiz vaļ­sirdīgi. Grāfiene uzdeva man pateikt jums, ka jūsu nekārtības viņa turpmāk pavisam vairs negrib pa­ciest, lai arī jūs piemājojot še kā viņas radinieks. Ja jūs varat izlabot savu nejēdzīgo dzīves kārtību, viņa jūs redz savā mājā ar lielu prieku. Ja ne un ja jums labpatīk doties projām, viņa labprāt no jums atva­dīsies.

Sers Tobijs

dzied.

Ardievu, dvēselit! Tavs draugs iet projām!

Malvolio. Es jus ludzu, ser Tobij . . .

Āksts

dzied.

Un redzams skaidri, ka tas aizies bojā. Malvolio. Vai patiešām . ..

Sers Tobijs

dzied.

Nemūžam nenomirs sers Tobijs!

Āksts

dzied.

Tu melo — izbirs reiz tev zobi! Malvolio. Tas viss jums tiešām dara godu.

Sers Tobijs

dzied.

Man šķiet, šis kungs še gluži lieks!

Āksts

dzied.

Lai pastāvas, ja tam tāds prieks.

Sers Tobijs

dzied.

Vai lai vēl ilgāk mēs to ciešam?

Āksts

dzied.

To padzīt dūšas nav jums tiešām.

Sers Tobijs. Ne mēra, ne laika! Nelga, kā tu iedrošinies tā melot! Varbūt tu domā, ka esi kaut kas vairāk nekā nama pārvaldnieks? Varbūt iedomājies, ka tā­dēļ, ka tu esi tikumīgs, pasaulē nebūs ne pīrāgu, ne vīna?

Āksts. Pie svētās Katarinas, tiem būs būt! Ingvers mū­žīgi apdedzinās muti.

Sers Tobijs. Tev taisnība. — Un jus, kungs, vācieties ārā! Lāsīti vīna, Marij!

Malvolio. Ja tu, Marij, kaut cik vērtētu grāfienes lab­vēlību, tad gan neveicinātu šādas nelādzības. Viņa dabūs visu to zināt, goda vārds!

Aiziet.

Marija. Ej nu, ej un izņurdies pēc sirds patikas.

Sers Andrejs. Tas būtu tikpat labs darbs kā iedzert izsal­kumā, — izaicināt viņu un tad neierasties pretī, un tā viņu apmuļķot.

Sers Tobijs. Dariet to, ser, es uzrakstīšu izaicinājumu vai arī aprakstīšu viņam mutes vārdos tavu niknumu.

Marija. Godātais ser Tobij, esiet mierīgs jel šo nakti. Jaunais grāfa sūtnis atkal bija pie jaunkundzes, un nu viņa ir pavisam uztraukta. Ar mesjē Malvolio es pati tikšu galā. Ja es nepataisu viņu par sakāmvārdu un apsmieklu ļaužu priekšā, jūs varēsiet domāt, ka es nevaru taisni gultā nogulēt. Es zinu, ka es varu to izdarīt.

Sers Tobijs. Nu, nu, stāsti, stāsti! Ko tu zini par viņu?

Marija. Jāsaka, brīžiem viņš uzvedas kā īsts puritānis.

Sers Andrejs. O, būtu es to zinājis, es izpērtu viņu kā suni.

Sers Tobijs. Ko? Tādēļ ka viņš puritānis? Kādi iemesli mudina jūs uz šādiem darbiem, godāts bruņiniek?

Sers Andrejs. Vai viņi mudina vai ne, bet mani iemesli ir nopietni.

Marija. Lai viņš būtu puritānis vai cits kas, jupis viņu rauj; galu galā viņš ir tikai nelga, kas ļaujas aiz- pūsties no vēja; ēzelis, kas samācījies augstas va­lodas un muld uz visām pusēm; milzīgi apmierināts ar sevi un pilnīgi pārliecināts, ka piebāzts ar tiku­miem un labām īpašībām kā maiss; svēti tic, ka ik­viens, kas paskatas uz to, iemīlas viņa. Šis notikums man lieliski palīdzēs viņam atriebties.

Sers Tobijs. Kas tev padomā?

Marija. Es nometīšu viņam ceļā miglainas mīlestības vēstules, kurās būs nepārprotami aprakstītas viņa kājas, bārda, gaita, acis, piere un sejas krāsa. Es protu rakstīt taisni tā kā jūsu krustmeita, cienītā jaunkundze; kad mums pagadās priekšā kāda aiz­mirsta aprakstīta papīra strēmele, mēs tikai ar lielām pūlēm varam izšķirt savus rokrakstus.

Sers Tobijs. Lieliski! Es jau manu, kas tur būs.

Sers Andrejs. Arī mans deguns kaut ko nojauš.

Sers Tobijs. Viņš iedomāsies, ka šīs vēstules nāk no manas krustmeitas un ka tā ir iemīlējusies viņā.

Marija. Jā, tāds patiešām ir mans nodoms.

Sers Andrejs. O, tas ir brīnišķīgs nodoms!

Marija. Lielisks joks, ticiet man, es zinu, mana dzira viņu apreibinās. Abiem jums un ākstam vēl klāt va­jadzēs gadīties tur, kur viņš atradīs vēstuli. Ievēro­jiet labi, kā viņš to iztulkos. Šodien pietiks, novēlu jums redzēt tos jokus sapnī. Arlabunakt!

Aiziet.

Sers Tobijs. Arlabunakt, amazone!

Sers Andrejs. Dūšīgs, es tev sacīšu, meitiet's.

Sers Tobijs. Labi audzināta un dievina mani; nu, un to viņai nevar pārmest.

Sers Andrejs. Arī es tiku reiz dievināts.

Sers Tobijs. Liksimies gulēt, mans bruņiniek. — Nebūtu slikti, ka tev vēl atsūtītu naudu.

Sers Andrejs. Ja jūsu krustmeita nebūs dabūjama, es būšu stipri pārtērējies.

Sers Tobijs. Liec tik, lai tev atsūta naudu; ja viņa galu galā nebūs tava, sauc mani par zirgēzeli.

Sers Andrejs. Ja es to neizdaru, tad es zaudēju savu godu — saprotiet, kā jums patīk.

Sers Tobijs. Nāc, nāc! Es esmu nodomājis sataisīt karst­vīnu; gulēt iet nu ir stipri par vēlu. Nāc, brāl, nāc!

Aiziet.

Ienāk hercogs, Viola, Kurio un citi.

Hercogs.

Lai atskan mūzika! — Jūs sveiki, draugi! Cezario mans mījais, lūdzu tevi, Vēl nodziedi to dziesmiņu, ko vakar! Man izlikās, tā skumjas kliedēt spēj Daudz vairāk nekā visi skaistie vārdi, Kas mūsu raibam laikam ir tik mīļi. Tik vienu pantu, vienu vien!

Kurio. Jūsu žēlastība piedos, ka tā, kas to varētu nodzie­dāt, te nav.

Hercogs. Kas tad bija tas?

Kurio. Fests, joku meistars, jūsu žēlastība; āksts, kurš savā laikā ļoti patika Olīvijas tēvam. Bet viņam va­jag būt tepat tuvumā.

Hercogs.

Tas jārod jums. Bet tikmēr spēlējiet!

Kurio aiziet. Atskan mūzika.

Nāc tuvāk, draugs! — Kad iemīlēsies reiz, Tad saldās mokās mani piemini. Man visi mīlētāji līdzinās,

Tāpat tie mainās, spītējas un cieš; Uz visiem laikiem paliek sirdī tiem Tik mijās tēls. — Ko, tīk šīs skaņas tev?

Viola.

Tā liekas man kā atbalss brīnišķa No mīlas pils.

Hercogs.

Tu zini īstos vārdus. Es gatavs apzvērēt, kaut jauns tu vēl, Bet mīļās acīs būsi raudzījies. Vai ne?

Viola.

Mazdrusciņu, mans pavelniek.

Hercogs.

Teic, kā tā izskatās.

Viola.

Jums līdzinās.

Hercogs.

Tad tevis vērts tā nav. Un gadu cik? Viola.

Būs apmēram tikpat kā jums.

Hercogs.