VILJAMS ŠEKSPĪRS: DIVPADSMITĀ NAKTS

Ienāk sers Andrejs Bālģlmis (Eigjūčiks).

Sers Andrejs. Ser Tobij Belč! Kā labi sviežas, ser?

Sers Tobijs. Sirdsdraudziņ, ser Andrej!

Sers Andrejs. Esiet sveicināta, skaistā lapsiņa!

Marija. Jūs tāpat, kungs.

Sers Tobijs. Ņem ciet, ser Andrej, ņem ciet!

Sers Andrejs. Par ko tu runā?

Sers Tobijs. Par šo pašu, manas krustmeitas istabas meitu.

Sers Andrejs. Mīļlabā Ņemciet mamzele, es vēlētos iepazīties ar jums tuvāk.

Marija. Mani sauc par Mariju, kungs.

Sers Andrejs. Labā Marija Ņemciet…

Sers Tobijs. Jūs mani neesat sapratuši pareizi; «ņem ciet» nozīmē: uzsāc valodas ar viņu, centies to iegūt, iesturmē.

Sers Andrejs. Goda vārds, šai sabiedrībā es to neuzdro­šinātos darīt. Tātad to nozīmē «ņem ciet»?

Marija. Man ir tas gods, mani kungi.

Sers Tobijs. Ja jūs ļausiet viņai tā aiziet, ser Andrej, es novēlu jums nekad vairs zobenu neizvilkt no maksts.

Sers Andrejs. Ja jūs tā aizejat, tad lai es nekad vairs ne- izvelku zobena no maksts. Daiļais sievišķi, ko gan jūs domājat, jūs gribat vazāt mūs aiz deguna?

Marija. Nē, kungs, es nevazāju jūs aiz deguna.

Sers Andrejs. Bet tu to darīsi; še mana roka.

Marija. Domas, kungs, ir brīvas; ludzu, novietojiet savu roku pagrabā un ļaujiet tai padzerties.

Sers Andrejs. Kāpēc, eņģelīt? Ko nozīmē šī puķu va­loda?

Marija. Jūsu roka ir sausa, ser.

Sers Andrejs. Nu, es domāju gan, es neesmu tāds muļ­ķis, ka neprastu paturēt savu roku sausu. Bet kāds ir tavs joks?

Marija. Ser, tas ir sauss joks.

Sers Andrejs. Vai tu esi joku pilna?

Marija. Jā, ser. Tie man vienmēr pie rokas. Bet tagad es atlaižu jūsu roku un palieku tukša.

Aiziet.

Sers Tobijs. Ak ser, tev vajadzētu glāzi vīna! Man šķiet, es neesmu redzējis tevi tā izsitam no segliem.

Sers Andrejs. Visā mūžā tas nebūs jums gadījies, es do­māju, varbūt izņemot gadījumus, kad vīns mani izsit no segliem. Man liekas, ka dažbrīd manī nav vairāk asprātības kā katrā ikdienišķā kristīgā cilvēkā. Bet es noēdu milzumu vērša gaļas, un tas galvenokārt, man rādās, nāk par sliktu manai asprātībai.

Sers Tobijs. Bez šaubām.

Sers Andrejs. Ja es stingri tā domātu, tad man vajadzētu pavisam atsacīties no vērša gaļas. Rīt es dodos uz mājām, ser Tobij.

Sers Tobijs. Pourquoi, mīļo bruņiniek?

Sers Andrejs. Kas tas ir, pourquoi: «jā» vai «nē»? Jā­teic, es būtu varējis izlietot priekš valodām to laiku, kas iztērēts rapieru cīņās, dančos un lapsu medībās. Ak, vai es nevarēju likties uz mākslām!

Sers Tobijs. Ja, tad tava galva butu izgreznota lieliskam cirtām.

Sers Andrejs. Kā tā? Vai mani mati tad paliktu labāki?

Sers Tobijs. Bez šaubām, tu taču redzi, ka dabiski viņi negrib cirtoties.

Sers Andrejs. Bet piestāv tomēr man labi? Vai ne?

Sers Tobijs. Lieliski! Tie karājas kā linu kodeļa pie ra­tiņa, un es ceru vēl piedzīvot, ka kāda sieva ieņems tevi starp ceļiem un sāks tos vērpt.

Sers Andrejs. Patiešām, rīt es taisos uz mājām, ser To- bij. Tava krustmeita negrib rādīties. Un, ja ar tā pa­rādītos, varu derēt uz desmit pret vienu, ka viņa manis negrib: pats hercogs, tepat blakus, tīko pēc viņas.

Sers Tobijs. Hercogu viņa negrib; viņa negrib iziet pie vīra, kas būtu pārāks par viņu dzimumā, gados vai prātā. Esmu dzirdējis viņu apzvēram to. Paliec jaut­rāks! Šī lieta vēl nav zaudēta, draugs.

Sers Andrejs. Tad es palikšu te vēl vienu mēnesi. Es esmu cilvēks ar visīpatnējāko dvēseles iekārtu pa­saulē; lāgiem man liekas, ka nevar būt nekas labāks kā masku balles un svētku spēles.

Sers Tobijs. Vai tad tev ir kāda jēga arī šādās blēņās, mans godāts kungs?

Sers Andrejs. Tikpat, cik kuram katram Ilīrijā, lai tas būtu kas būdams; par tiem, kas augstāki par mani, es nerunāju.

Sers Tobijs. Cik tālu tu esi nokļuvis dejas mākslā?

Sers Andrejs. O, man iznāk lieliski lēcieni, un soļus es iztaisu ne sliktāk kā dažs labs Ilīrijā.

Sers Tobijs. Kādēļ tad šie talanti tiek slēpti? Kādēļ priekškars aizsedz šīs dāvanas? Vai tu baidies, ka viņas apputēs? Kādēļ gan tu neaizdejo uz baznīcu un neatgriezies mājup dejas solī? Es tavā vietā neietu citādi kā vien dejodams; es ir ūdens nenolaistu, kāda dejas loka neizgriezis. Kas ar tevi noticis? Vai šī pa­saule ir tāda, ka svece jātur zem pūra? Es vienmēr esmu domājis, pēc tavas lieliskās kāju būves sprie­žot, ka tev vajag būt dzimušam zem dejojošas zvaig­znes.

Sers Andrejs. Jā, kājas ir dūšīgas un sarkanās zeķēs lie­liski izceļas. Vai nesarīkosim godīgu iedzeršanu?

Sers Tobijs. Ko tad lai mēs citu darītu? Vai mēs neesam dzimuši zem Mežāža zvaigžņāja?

Sers Andrejs. Mežāža? Tas nozīmē badīšanos un plēša­nos.

Sers Tobijs. Nē, draudziņ, tas nozīmē lēcienus un dan­čus. Nu, parādi savu gaisa mākslu: hopsa, augstāk! Tā, tā — lieliski!

Aiziet.

Ienāk Valenlins un Viola vīrieša drēbēs.

Valentins. Ja hercogs arī uz priekšu būs pret jums tik žēlīgs, Cezario, tad jūs tālu tiksiet. Viņš pazīst jūs tikai trīs dienas, un jūs neesat vairs nekāds sveši­nieks pie viņa.

Viola. Jūs baidāties vai nu no viņa nepastāvības, vai no manas paviršības, ja šaubāties par viņa labvēlības il­gumu. Vai viņa žēlastība mēdz būt nepastāvīga?

Valentins. Nē, tiešām ne.

Ienāk hercogs, Kurio un pavadoņi.

Viola.

Es pateicos juras; lūk, pats grāfs.

Hercogs.

Kas redzējis Cezario?

Viola.

Šeit, gatavs pakalpot jums, valdniek. Hercogs

svītai.

Jūs nostājieties pagaidām še malā. Cezario, tev zināms viss: es esmu Sirdsgrāmatas visslepenākās lapas Tev atšķīris, steidz atkal tu pie viņas Un neļauj atraidīties, neej projām, Teic, ka tev kājas grīdā ieaugušas, Līdz viņa pieņem tevi.

Viola.

Bet, mans kungs,

Ja tiešām viņas bēdas ir tik dziļas, Kā ļaudis pauž, tā mani nepieņems.

Hercogs.

Tu vari ālēties, būt nepieklājīgs, Bet uzdevums tev mans ir jāizpilda.

Viola.

Un, ja tā pieņem mani, — talak kas? Hercogs.

O, tad tev jāpauž manas mīlas vara Un mana uzticība brīnišķā; Tev manas sāpes izteikt viegli būs: Tavs jaunais vaigs tai liksies tīkamāks, Kā sūtnis bargs ar nopietnību sejā.

Viola.

Es šaubos gan.

Hercogs.

Ak, tici, mīļo zēn!

Jo gauži apmelos tas tavus gadus,

Kas tevi viru sauks; pat Diānai Nav lūpas maigākas un sārtākas; Tev dzidra balstiņa, kā meitenei, Un sievišķīga visa tava būtne. Es zinu, tava zvaigzne šajā lietā Būs labvēlīga tev. Trīs četri jūs Tam ejiet līdz; ja gribat, ejiet visi. Man vieglāk ir, kad apkārt ļaužu nav. Ak, paveic laimīgs savu uzdevumu, Un brīvs tu būsi — tā kā valdnieks tavs Un visā dalīsies ar viņu.

Viola. Es gribu

Jums grāfa meitu tiešām iekarot.

Sāņus.

Nu vajag man priekš viņa citu gūt, Kur pati vēlētos tam sieva būt.

Aiziet.

Ienāk Harija un āksts.

Marija. Nu, saki man, kur tu vazājies, citādi es nepa- vēršu i lūpas, lai tevi aizstāvētu; mana pavēlniece liks tevi par tādu blandīšanos pakārt.

Āksts. Man nekas nav pretī: kas šai pasaulē kārtīgi pa­kārts, tam nav vairs jāstaigā pēc bungu pavēles.

Marija. Kādēļ tad ne?

Āksts. Tādēļ, ka tas vispār nevar vairs neko daudz stai­gāt.

Marija. Bēdīga atbilde. Es varu tev pateikt arī, no kurie­nes cēlies izteiciens «staigāt pēc bungu pavēles».