VILJAMS ŠEKSPĪRS - DIVPADSMITĀ NAKTS

Tā pārāk veca! Sieva izvēlas Arvien sev vīru vecāku. Tad vīrs To mūžam savā sirdī patur dārgu. Mans draugs, lai kā mēs sevi slavējam, Tak jāatzīst, ka vairāk pastāvības Ir sievietēm.

Viola.

Tās arī manas'domas.

Hercogs.

Tad izvēlies sev mījo jaunos gados, Lai mīla pārāk agri nenomirst. Ar rozēm sievietes ir tiešām rados: Tik tikko uzzied, skaties — ziedi birst.

Viola.

Jā, viņu liktenis tāds bijis sen: Mirt ziedoni, kad daba asnus dzen.

Atgriežas Kurio ar ākstu.

Hercogs.

Puis, uzdziedi mums vakarējo dziesmu! Tā, draugs Cezario, ir sena, vienkārša, To vērpējas mēdz dziedāt vakarstundā Un jaunas meitas, pūru darinot, Nav viņā tiešām lielas gudrības; Tur staro nevainīgas mīlas saldums Kā senlaiks tāls.

Āksts.

Vai iesākt man?

Hercogs.

Jā, lūdzams, sāc!

Āksts

dzied.

Nāc, nāve, drīzāk nāc! Sedz mani, miroņauts, Lai izgaist elpa, prāts, Nav meiču mīlēt ļauts.

Lai zārku apskauj rozmarīns, Kā pēdējais mans draugs! Šīs bēdas stipras tā kā vīns, Kā nāves dzēriens jauks.

Lai ne puķes, lai neviens pats zieds Manu melno zārku neizdaiļo, Lai neviens vairs galvas nenoliec, Redzot kapa vietu baiļo.

Par mani nebūs asru liet. Lai dziesmas neskan man, Lai ceļš uz kapu aizaug ciet Un zvani neatskan.

Hercogs. Te tev būs par pūlēm.

Āksts. Kas par pūlēm, kungs? Dziesmas man dara prieku.

Hercogs. Tad saņem par prieku.

Āksts. To var; par priekiem agri vai vēlu mums visiem jāmaksā.

Hercogs. Atļauj man tevi atlaist.

Āksts. Lai tevi apsvētī grūtsirdības gars, un drēbnieks lai uzšuj tev kamzoļus no neredzama zīda — tavs gars ir kā opāls, kas laistās visās krāsās! Tik pastā­vīgus cilvēkus vajadzētu sūtīt jūrā, lai viņi tur no­darbojas ar visu, ar ko uz jūras var nodarboties, un zēģelē pa visiem vējiem bez kāda mērķa, jo vistālāk var tikt tas, kam nav nekāda mērķa. — Dzīvojiet veseli!

Aiziet.

Hercogs.

Jūs varat iet.

Kurio un galminieki aiziet. Cezario, vēlreiz

Pie lepnās skaistules tev vajag doties. Teic — mana mīla tā kā debess augsta, Un zemes putekļi to nespēj vilt; Teic — visi dārgumi, kas tai no laimes, Ir manās acīs nīcīgi kā laime. Tik viņas tēls ir dārgums vienīgais, Kas mani ielīksmo un sirdi saista.

Viola.

Bet, kungs, ja tā jūs nevar mīlēt?

Hercogs.

Es neklausos.

Viola.

Bet tas jums jādara. Ja jaunava — var būt, ka tāda ir, — Cieš jūsu dēļ tās pašas sirdssāpes, Ko izciešat jūs Olīvijas dēļ, Tai jūsu atbilde ir jāuzklausa.

Hercogs.

Nē, sieviete nemūžam neizcietīs To bargo kaisles negaisu, kas plosās Man sirdī sen; nevienas sievas sirds Tik liela nav, ka sevī tvert to spētu. Ak, mīla viņām ir tik īsa bauda, Kas vairāk asinis, ne dvēsli skar, Kam vēlāk apnikums un riebums seko. Man mīla izsalkusi tā kā jūra, Nav viegli pildīt to: nemūžam mīlu, Ko sieviete var just, tu nelīdzini Ar manējo.

Viola.

Bet tomēr zinu es .. .

Hercogs.

Ko vari zināt tu? Nu, saki man!

Viola.

Man zināms pārāk labi, Cik stipri sieviete spēj iemīlēt. Man māsa bij, kas mīlēja tik dziļi, Kā es varbūt, ja būtu sieviete, Jūs, hercog, mīlētu.

Hercogs.

Teic viņas dzīvi man.

Viola.

Tā bij kā tukša lapa, Mans kungs. Tā savu mīlu neizpauda, Un noslēpums, kā pumpurā slēpts tārps, No viņas purpurvaigiem barojās. Tā dziļās domās, tumšās, smagās skumj Kā pacietības eņģel's zārka vākā Par sāpēm smaidīja. Vai tā nav mīla? Mums, vīriešiem, gan viegli runāt, Bet mūsu solījumi pārsniedz gribu: Mēs stipri zvērestos, bet mīlā vāji.

Hercogs.

Vai tava māsa nomira no mīlas?

Viola.

Es vienīgais no brāļiem un no māsām, Kas dzīvo vēl. Bet tomēr nevar zināt. . Vai nav man laiks pie Olīvijas doties?

Hercogs.

Jā, tas tev jādara. Un pasteidzies! Se, dodies ar šo gredzenu pie viņas Un nenes atpakaļ man sliktas ziņas.

Abi aiziet.

Ienāk sers Tobijs, sers Andrejs un Fabio.

Sers Tobijs. Panāc šurp, sinjor Fabio.

Fabio. Saprotams, ka iešu. Ja es zaudēju kaut gramu no šī joka, lai tad es izvāros melanholijas virā.

Sers Tobijs. Vai tev nebūs prieks, ka šis gnīda, nelga un blēdis kritīs tādā kaunā?

Fabio. Jā, draugs, tas man ies pie sirds; jūs zināt: sa­karā ar kādām lapsu medībām viņš mani reiz apru­nāja grāfienes priekšā.

Sers Tobijs. Nu viņš pats paliks par lapsu, un mēs pa­taisīsim viņu brūnu un zilu. Vai ne, ser Andrej?

Sers Andrejs. Ja mēs to neizdarām, lai debesis ir mums žēlīgas!

Ienāk Marija.

Sers Tobijs. Te jau nāk mūsu velnēns. Nu, nātrīt, kas jauns?

Marija. Nostājieties visi trīs te aiz krūmiem; Malvolio nāk šurp. Viņš tur nostāvēja veselu pusstundu saulē

un grozījās pats savas ēnas priekšā. Pie visiem jaut­riem gariem, novērojiet viņu labi! Es zinu, ka šī vēs­tule pārvērtīs viņu par filozofisku ēzeli. Klusu, ja jums jautrība svēta.

Vīrieši noslēpjas.

Tu guli te

nosviež vēstuli,

jo tur jau peld nēģis, kas mums jāizzvejo.

Aiziet.

ienāk Malvolio.

Malvolio. Laime un laime. Marija man reiz teica, ka grā­fiene neesot vienaldzīga pret mani; un es pats esmu dzirdējis viņu izsakāmies diezgan skaidri, ka viņa varētu iemīlēties tikai tādā vīrietī, kura miesas būve līdzinātos manējai. Pie tam man viņa izrāda lielāku cieņu nekā jebkuram citam kalpotājam. Kas no tā būtu secināms?

Sers Tobijs. Lielības pūslis!

Fabio. Klusu! Tā prātojot, viņš izskatās pēc varenākā Kalkutas gaiļa. Kā viņš izpleš savu asti!

Sers Andrejs. Dieva vārds! Tā i gribas piekaut šo draņķi…

Sers Tobijs. Turi muti!

Malvolio. Būt par grāfu Malvolio .. .

Sers Tobijs. Neģēlis!

Sers Andrejs. Lodi ribās viņam! Lodi ribās!

Sers Tobijs. Klusu! Klusu!

Malvolio. Līdzīgi gadījumi ir bijuši: galma virsmeista- riene apprecējās ar kambarsulaini.

Sers Andrejs. Kauns!

Fabio. Klusu! Nupat viņš ir līdz ausīm iekšā; paskatie­ties tikai, kā iedomas to uzpūš!

Malvolio. Pagajuši trīs mēneši pec musu kazam, un es sēžu smalkā atzveltnī…

Sers Tobijs. O, dodiet viņam ar akmeni pa pieri!

Malvolio. Sapulcinu savus ļaudis sev apkārt, sēžu pu­ķainos samta svārkos, tikko piecēlies no gultas, kur Olīvija vēl palikusi guļot…

Sers Tobijs. Pie joda!

Fabio. Klusu, klusu!

Malvolio. Un tad man uznāk kungu niķi; es apskatu visus nopietnām acīm, saku viņiem — es zinu savu vietu, ziniet jus savu, un beigās prasu pēc sera To­bija.

Sers Tobijs. Pie visiem velniem!

Fabio. O, klusu, klusu! Nu sākas!

Malvolio. Septiņi no maniem ļaudīm ar pakalpīgu de­dzību traucas viņu uzmeklēt; es pa to laiku savelku pieri krunkās, skatos varbūt pulkstenī vai rotaļājos ar dārgu gredzenu. Ienāk sers Tobijs, paklanās manā priekšā.

Sers Tobijs. Vai tiešām mēs lai atstājam to dzīvu?

Fabio. Cietiet jel klusu, kaut jums vārdus ar zirgiem vilktu no mutes ārā.

Malvolio. Tad es izstiepju viņam pretī savu roku, ap­spiezdams labvēlības smaidu ar stingru pārmetuma skatienu …

Sers Tobijs. Un Tobijs nekrauj tev pa purnu?

Malvolio. Un saku viņam: «Labo Tobij, tā kā liktenis ir savienojis mani ar jūsu radinieci, man ir tiesības izteikt jums šādas piezīmes …»

Sers Tobijs. Ko? Ko viņš teica?

Malvolio. Jums ir jāatsakās no dzeršanas.

Sers Tobijs. Ciet klusu, ķēms!