VILJAMS ŠEKSPĪRS: DIVPADSMITĀ NAKTS

Āksts. Nē, kungs, es rūpējos gan par kaut ko; bet pēc savas sirdsapziņas, kungs, es varu sacīt, ka nerūpējos par jums. Ja tas nozīmē nerūpēties ne par ko, es vē­lētos padarīt jūs neredzamu.

Viola. Vai tu neesi lēdijas Olīvijas āksts?

Āksts. Nepavisam. Olīvijai trūkst ģeķības; viņai tikmēr nebūs āksta, kamēr tā nebūs apprecējusies; un pret vīriem āksti ir tādās pašās attiecībās kā sardīnes pret siļķēm: precējies vīrs ir lielākais āksts no abiem. Es īstenībā neesmu viņas āksts, bet vārdu apgriezējs.

Viola. Nesen es tevi redzēju pie grāfa Orsino.

Āksts. Muļķība, mans kungs, kā saule staigāju pa visu pasauli un spīdu visās malās. Būtu žēl, ja āksts ne­apmeklētu jūsu kungu tikpat bieži kā manu kundzi. Man šķiet, es arī Jūsu Gudrību redzēju pie viņas.

Viola. Ja tu gribi smieties par mani, tad man ar tevi nav vairāk ko runāt. Se, saņem ko dūšu uztaisīt.

Āksts. Lai Ceiss tev dāvina pirmo bārdas kušķi, kas tam gadās pie rokas!

Viola. Patiešām, man jāteic tev, es ilgojos pēc bārdas, tikai ne pie mana zoda. — Vai grāfiene mājā?

Āksts,

uz naudas gabalu rādīdams. Vai šāds pāris nevarētu arī radīt bērnus?

Viola. Jā, ja viņiem neļauj šķirties un pienācīgi tad rī­kojas ar viņiem.

Āksts. Es labprat spēlētu Frīģijas Pandara lomu, lai sa­vestu kopā šo Troilu ar Kresidu.

Viola. Es saprotu jūs: jūs ubagojat lieliski.

Āksts. Es domāju, tā lieta nav tik svarīga, jo es ubagoju tikai priekš ubadzes. Kresida bija ubadze. Grāfiene ir mājā, kungs. Es pastāstīšu viņai, no kurienes jūs nākat; kas jūs tāds un ko vēlaties — tas ir ārpus manas sfēras; es varētu sacīt — ārpus mana hori­zonta, bet šis vārds ir jau pārāk nolietots.

Aiziet.

Viola.

Šim vīram prāta pietiek āksta lomai, Un godam spēlēt to nemaz nav nieks. Tam jāzin, raksturs kāds un parašas, Un sejas ļaudīm tiem, par kuriem smej; Kā vanagam tam jāšaujas uz spalvām, Kas pazib acu priekšā tam. Tikpat Kā grūti gudram, grūt' ar ākstam būt. Labs muļķa joks ir bieži meistardarbs, Bet gudrā kļūdas gaida izsmiekls skarbs.

Ienāk sers Tobijs un sers Andrejs.

Sers Tobijs. Esiet sveicināts, mans kungs!

Viola. Jūs tāpat, kungs!

Sers Andrejs. Dieu vous garde, monsieur.

Viola. Et vous aussi; votre serviteur.

Sers Andrejs. Es ceru, ka tas tā ir, un es esmu jūsējais.

Sers Tobijs. Vai jūs negribat apciemot mūsu māju? Mana krustmeita vēlas, lai jūs ienākot iekšā, ja jums pie viņas kāda darīšana.

Viola. Ļoti pateicos jūsu krustmeitai. Ar to es gribu teikt, ka viņa ir mana ceļa mērķis.

Sers Tobijs. Nu tad kājas kabatā — un uz priekšu!

Viola. Manas kajas saprot mani labak neka es jusu vār­dus.

Sers Tobijs. Es gribētu sacīt, ka jums jāiet, jāiet iekšā.

Viola. Es atbildēšu ar darbiem; bet mums, lūk, jau aiz­steigušies priekšā.

Ienāk Olīvija un Marija.

Apburošā, visubrīnišķā grāfieni Lai debesis sūta pār jums smaržu lietu!

Sers Andrejs. Jaunais cilvēks ir smalks galminieks. «Smaržu lietus». Jauki sacīts.

Viola. Mans uzdevums, grāfien, ir mēms visiem, izņe­mot jūsu laipnās un dzirdīgās ausis.

Sers Andrejs. Smaržas! Laipnās! Dzirdīgās! Ņemšu vērā šos visus trīs vārdus.

Olīvija. Aiztaisiet dārza vārtus un Jaujiet man uzklausīt sūtni.

Sers Tobijs, sers Andrejs un Marija aiziet. Sniedziet man savu roku! Viola.

Es gatavs pakalpot jums, grāfien, mūžam.

Olīvija.

Kā sauc jūs?

Viola.

Princese par visām daiļākā, Cezario ir jūsu kalpa vārds.

Olīvija.

Mans kalps jūs, kungs? Nevienam nebūs prieks, Ka pieklājība pārvēršas par glaimiem. Orsino kalps jūs esat, jaunais cilvēk.

Viola.

Un viņš ir jūsu; jūsu kalpa kalps Ir arī jūsējais, patiešām, grāfien.

Olīvija.

Par viņu nedomāju es, un viņš Ar varētu par mani nedomāt.

Viola.

Es nāku jūsu labvēlību gut Priekš viņa . . .

Olīvija.

Lūdzu mani atvainot,

Bet es jums aizliedzu par viņu runāt;

Varbūt jums cita vēlēšanās būs?

Tad jūsu vārdos klausītos daudz mīļāk

Nekā pat debess sfēru mūzikā.

Viola.

Ak grāfien …

Olīvija.

Vēl vārdu man! Pēc pagājušās reizes, Kad jūs tik ļoti apbūrāt mūs visus, Es gredzenu jums liku nodot, tā Es sevi pievīlu, varbūt i jūs. To iztulkot nu var par sliktu man, Jo piespiedusi esmu es ar viltu Jūs pieņemt lietu, nepieder kas jums. Ko domājat jūs gan? Vai manu godu Par mērķi savām bultām izvēlējāt Un raidījāt tam virsū visas domas, Kas vien var rasties bargā dvēselē? Priekš prāta gaišredzīga, tā kā jums, Es esmu atklājusi jau par daudz. Tad runājiet nu tagad arī jūs.

Viola.

Man ļoti žēl. ..

Olīvija.

Tas solis jau uz mīlu.

Viola.

Nemaz; no piedzīvojumiem mēs zinām, Ka daudzreiz nožēlot var ienaidniekus.

Olīvija.

Es redzu, atkal laiks ir nācis smieties! Cik nabags viegli paliek iedomīgs! Bet, ja par laupījumu jākrīt, labāk Tad lauvas nagos krist, ne vilka zobos.

Nosit pulkstenis.

Lūk, atgādinājums, ka laiks tiek izšķiests. Mans jaunais draugs, pēc jums es neilgojos, Jūs varat mierīgs būt. Bet vīra gados Būs jūsu sievai teicams laulāts draugs. Uz rietumiem ved tagad jūsu ceļš.

Viola.

Uz rietumiem, lai iet! Lai debesis Jums piešķir mierīgu un līksmu garu! Priekš hercoga jums vārda nav neviena?

Olīvija.

Ak, paliec! Teic — ko domā tu par mani? Viola.

Jūs domājat, ka neesat tā, kas esat. Olīvija.

Par jums man, jāteic, tādas pašas domas. Viola.

Un pareizas: es neesmu es pats. Olīvija.

Kaut spētu tāds jūs būt, kā vēlos es! Viola.

Ja labāks kļūtu, vēlētos es arī, Jo tagad jābūt man ir jūsu ākstam.

Olīvija.

Ak, kāda burvība pie jums tā saista! Pat izsmieklā ir jūsu seja skaista. Tev, mīla, drīz no sejas plīvurs slīd. Un tava nakts kā gaiša diena spīd. Cezario, pie ziedu pavasara,

Pie nevainīgas sirds un skaidra gara

Es zvēru: mīlu jūs, kaut jūs tik bargs,

Pret jūtām kaislām prāts man nav vairs sargs.

Kā varat klusu ciest un būt tik ciets,

Kad mīla mani izmisumā triec!

Cezario, ir saldas mīlas mokas,

Bet saldāk tomēr ieskauj laimes rokas.

Viola.

Pie savas jaunības es zvēru! Spars Sais krūtīs mīt, un uzticīgs mans gars, — Bet jūtas nav pie sievietēm man sietas, Uz manas dvēsles troņa nav tām vietas. Ardievu, sinjora! Un, ja jums prieks, Orsino vaidi jūs vairs neaizsniegs.

Olīvija.

Jel atgriezies! Vairs sevi nepazīstu, Tu vari man likt mīlēt to, ko nīstu.

Abi aiziet.

Ienāk sers Tobijs, sers Andrejs un Fabians.

Sers Andrejs. Nē, goda vārds, es te nepalikšu vairs ne minūtes.

Sers Tobijs. Kādēļ, ak debešķīgais niknum! Saki mums, kādēļ!

Fabians. Tas jums katrā ziņā jāsaka, ser Andrej.

Sers Andrejs. Ē, es redzēju jūsu krustmeitu pret grāfa kalpu izturamies laipnāk nekā jebkad pret mani, tur, lejā, dārzā es to redzēju.

Sers Tobijs. Bet vai viņa redzēja arī tevi, veco zēn? Pa­stāsti man to!

Sers Andrejs. Tikpat skaidri, kā es tagad jūs redzu.

Fabians. Tas taisni pierāda, ka viņa mii jūs.

Sers Andrejs. Velns lai parauj! Vai jūs gribat mani par ēzeli pataisīt?

Fabio. Es pierādīšu jums to vispamatīgākā veidā, un prāts un saprāts to apzvērēs.

Sers Tobijs. Un tie abi bija zvērinātie jau tad, kad Noass vēl nenodarbojās ar kuģniecību.