VILJAMS ŠEKSPĪRS - DIVPADSMITĀ NAKTS

Fabians. Tur viņš nāk kopā ar tavu krustmeitu. Atstā­sim viņus divatā atvadīties, un tad ķersimies klāt.

Sers Tobijs. Es pa to laiku apdomāšu šausmīgus izteicie­nus izaicinājumam.

Sers Tobijs un Fabians aiziet.

Olivija.

Par daudz jau esmu izteikusi es Priekš akmenscietas sirds. Mans gods ir briesmās. Par soli šo kaut kas man dvēslē pārmet, Bet sirds par visiem pārmetumiem smejas.

Viola.

Tās pašas kaislības, kas jūs, Dziļbaigām sāpēm moca manu kungu.

Olīvija.

Es lūdzu jūs, šo prieku dariet man Un ņemiet gredzenu, tur attēls mans, Viņš netraucēs jūs daudz. Rīt nāciet atkal: Jūs varat visu lūgt, viss tiks jums dots, Ja lūgums manu godu neaizskars.

Viola.

Es jūsu sirdi savam kungam lūdzu. Olīvija.

Kā varu atdot, godu neaizskarot, Es grāfam to, kas atdots jums?

Viola.

Es atļauju.

Olīvija.

Nu, labi; sveiks! Bet atnāc atkal rit, Tu vari mani elles liesmās dzīt.

Aiziet.

Ienāk sers Tobijs un Fabians.

Sers Tobijs. Labdien, jauno cilvēk!

Viola. Labdien, kungs!

Sers Tobijs. Lai tev būtu kādi ieroči būdami, ņem tos rokā; pie kādas sugas pieder apvainojumi, ar kuriem tu esi viņu aizskāris, es nezinu; bet tavs pretinieks, saniknots un asinskārīgs kā mednieks, gaida tevi pie dārza vārtiem. Izvelc savu zobenu! Taisies žigli! Tavs pretinieks ir straujš, veikls un nāvīgs.

Viola. Jūs maldāties, kungs, esmu pārliecināts. Nevie­nam cilvēkam nav strīda ar mani. Manā atmiņā nav nevienas netaisnības, kuru es būtu varējis kādam nodarīt.

Sers Tobijs. Es varu jums apgalvot, ka jūs pārliecināsie­ties par pretējo. Ja dzīvība jums kaut drusciņ vērta, turiet acis un ausis vaļā, jo jūsu pretiniekam ir viss, ko var dot jaunība, spēks, veiklība un drošsirdība.

Viola. Piedodiet, kungs, bet kas tad viņš ir?

Sers Tobijs. Bruņinieks, kurš pacelts šai godā ar neasi- nātu šķēpu uz izšūtas grīdsegas; bet divkaujā viņš ir tīrais velns, un viņa niknums pašlaik ir tik nesamie­rināms, ka viņš neatzīst nekādu citu gandarījumu kā vien nāvi un kapu. Cērt un smērē! — ir viņa devīze; un otra: vai es, vai tu!

Viola. Es atgriezīšos atpakaļ un izlūgšos no augstās dā­mas pavadoņus. Es neesmu nekāds plēsoņa. Man ir gadījies dzirdēt par ļaudīm, kuri ar nodomu min ci­tiem uz papēžiem, lai ta pieradītu savu varonību; varbūt viņš arī pieder pie šīs sugas.

Sers Tobijs. Nē, kungs; viņa dusmas pamatojas uz ļoti nopietniem apvainojumiem; tādēļ — uz priekšu! Jums jākaujas. Mājā atpakaļ jūs netiksiet, kamēr būsiet izkāvušies ar mani, un tad jau labāk jūs va­rat izčīkstēties ar viņu pašu. Tādēļ vēlreiz — uz priekšu, ja jūs negribat, ka es sašķērēju jūsu ādu šķiedrās; jums jākaujas vai jāatsakās uz visiem lai­kiem nēsāt zobenu.

Viola. Tas ir tikpat nepieklājīgi, cik dīvaini. Es lūdzu, esiet tik laipni un apvaicājieties pie bruņinieka, kā es esmu viņu apvainojis; droši vien tas būs noticis aiz neuzmanības, bez iepriekšēja nodoma.

Sers Tobijs. To es varu izdarīt. Sinjor Fabian, palieciet pie šī kunga, kamēr es atgriežos.

Aiziet.

Viola. Varbūt jūs, mans kungs, zināt kaut ko par šo strīdu?

Fabians. Es zinu tikai to, ka bruņinieks ir neganti nikns uz jums un sitīsies uz dzīvību un nāvi; vairāk nekā es nezinu.

Viola. Sakiet —■ kas viņš ir par cilvēku?

Fabians. Viņa āriene nav tik ārkārtīga kā viņa drošsir­dība, ar kuru jums tagad būs jāiepazīstas. Patiešām, viņš ir pats veiklākais, asinskārīgākais un bīstamā­kais pretinieks, kādu jūs varat sastapt visā Ilīrijā. Varbūt jūs gribat piekāpties? Es mēģināšu jūs sa­mierināt, ja vien tas būs iespējams.

Viola. Es būtu par to jums ļoti pateicīgs; man labāk pa­tiktos nākt sakaros ar garīdznieku nekā ar bruņi­nieku; es nerūpējos neko daudz, vai mani uzskata par varonīgu.

Abi aiziet.

Ienāk sets Tobijs un sers Andrejs.

Sers Tobijs. Jā, draudziņ, tas ir velna zellis, tāda kaušļa es vēl neesmu redzējis. Es pārmiju ar viņu pāris cir­tienu, tā, mēģinājuma dēļ, un viņš taisa visus dūrie­nus un sitienus ar tādu ellišķu zibens ātrumu, ka nav vērts i pretī cirst; un, ja viņš atsit cirtienu, tad tūliņ pats dod tādu triecienu, kas trāpa tikpat neizbēgami, kā ejot kāja skar zemi. Runā, ka viņš esot bijis pir­mais rapieru sitējs pie Indijas lielmogula.

Sers Andrejs. Lai viņš iet kārties, es negribu ar viņu kauties.

Sers Tobijs. Jā, bet nu viņš nepaliks mierā: Fabians tikko savalda viņu.

Sers Andrejs. Kaut viņš sapūtu! Ja es būtu zinājis, ka viņš tik dūšīgs un tāds meistars uz zobeniem, tad velns būtu viņu drīzāk parāvis nekā es viņu izaici­nājis. Mēģiniet pierunāt viņu, lai viņš izbeidz šo lietu, un es atdošu savu ābolaino ērzeli.

Sers Tobijs. Es griezīšos pie viņa ar šo priekšlikumu; palieciet še un esiet vīrišķīgs.

Sāņus.

Viss beigsies bez asinīm un slepkavības. Dieva vārds, es jāšu uz jūsu zirga, ser, tāpat kā uz jums paša.

Ienāk Fabians un Viola.

Sers Tobijs

Fabianam.

Viņš dod savu zirgu par miera salīgšanu. Es iestās­tīju viņam, ka jaunais cilvēks ir pats sātans.

Fabians

Tobijam.

Tas atkal ir tādās pašās domās par mūsu bruņinieku: dreb no galvas līdz kājām un ir bāls, it kā viņam lā­cis mītu uz papēžiem.

Sers Tobijs

Violai.

Glābiņa nav, kungs, viņš grib ar jums kauties, jo esot tā nozvērējies. Bet, kas attiecas uz jūsu strīdu, tad viņš pēc tuvākas pārdomāšanas atrod to par gluži niecīgu; tādēļ velciet tikai zobenu ārā, lai vi­ņam nav zvērests jālauž. Viņš apgalvo, ka nenoda­rīšot jums nekādas vainas.

Viola

sāņus.

Dievs, stāvi man klāt! Vēl mazliet, un es atzīšos vi­ņam, ka neesmu vīrietis.

Fabians. Kad jūs pamanāt, ka viņš iekarst, kāpieties at­pakaļ.

Sers Tobijs. Nav glābiņa, ser Andrej. Bet kavalieris grib pārmīt ar jums dažus cirtienus tikai goda dēļ; pēc divkaujas likumiem viņš nevar vairs atkāpties, bet viņš deva man savu bruņinieka vārdu, ka neno­darīšot jums nekāda ļaunuma. Tad nu ātrāk, ātrāk!

Sers Andrejs. Lai dievs dod, ka viņš turētu vārdu!

Izvelk zobenu. Ienāk Antonio.

Viola. Ticiet man, tas notiek pret manu gribu.

Izvelk zobenu.

Antonio.

Nost zobenus, ja jaunais cilvēks šis

Jūs aizskāris, es stājos viņa vietā;

Ja vainīgs jūs, jūs izaicinu es.

Izvelk zobenu.

Sers Tobijs. Ko? Jus, mans kungs? Bet kas jūs esat tads? Antonio.

Kāds vīrs, kas draugus aizstāvēt mēdz darbos, Bet nemīl labprāt iztērēt daudz vārdu.

Sers Tobijs. Ja jūs pats kauslis esat, nāciet priekšā.

Izvelk zobenu. Ienāk divi tiesas sulaiņi.

Fabians. Apstājieties, ser Tobij! Te sāk vazāties apkārt tiesas kalpi.

Sers Tobijs

Antonio.

Mēs vēl ar jums parunāsim! Viola

seram Andrejam,

Bāziet zobenu makstī, ja jums tīk.

Sers Andrejs. Dieva vārds, tas man tīk, kungs, — un attiecībā uz to, ko es jums solīju, es turēšu vārdu. Viņš ir labi iejādīts un klausa pavadai.

Pirmais tiesas sulainis. Tur viņš ir; dari savu pienā­kumu!

Otrais tiesas sulainis. Antonio, pēc hercoga Orsino pa­vēles es apcietinu jūs.

Antonio.

Jūs maldāties, mans kungs.

Pirmais tiesas sulainis.

Nebūt, es pazīstu jūs tīri labi,

Kaut matrožcepures jums nav vairs galvā.

Ņem viņu ciet! Viņš pazīst arī mani.