VILJAMS ŠEKSPĪRS: DIVPADSMITĀ NAKTS

Antonio.

Es paklausu.

Violai.

Un tas viss notiek tādēj,

Ka devos līdz es jums; bet ko nu vairs!

Jel sakiet man — ko domājat jūs darīt?

Nu vajadzība piespiež manu maku

Jums atprasīt; tas mani tagad moca

Daudz vairāk nekā paša nelaime.

Jūs esat pārsteigts. Nenoskumstiet, draugs!

Otrais tiesas sulainis. Kungs, nāciet līdz.

Antonio.

Es esmu spiests kaut pusi atprasīt.

Viola.

No kādas naudas, kungs?

Par draudzību, ko jūs man parādījāt,

Par daudzām likstām, kuras jums nu uzbrūk,

No saviem maziem līdzekļiem labprāt

Es gribu jums ko dot; man mantu maz:

No tā, kas klāt man, es jums pusi došu.

Te būs.

Antonio.

Jūs negribat vairs pazīt mani? Vai tiešām mana uzticība jums Vēl jāpierāda būs? Ak, nekārdiniet Un nelieciet man bēdās krist tik zemu, Ka darbus uzskaitu, kas paveikti Priekš jums.

Viola.

Es neatceros it neviena, Un arī jūsu seja sveša man. Es nīstu nepateicību daudz vairāk Par meliem, lielību un uzdzīvi, Daudz vairāk nekā visus netikumus, Kas tā kā inde maitā asinis.

Antonio.

Kungs dievs!

Otrais tiesas sulainis.

Bez kavēšanās nāciet līdz!

Antonio.

Tik acumirkli vēl! Šo jaunekli Es nāvei izrāvu gandrīz no rīkles, Ar svētu mīlu glabāju un kopu Un viņa priekšā zemu galvu liecu, Jo viņa cēlam garam ticēju.

Pirmais tiesas sulainis. Kas dajas mums! Nu taisieties mums līdz!

Antonio.

Bet ak! Cik zema mana dievība! Ak Sebastian! Tu samin sevi pats! Es redzu nu, ka dvēsele tev melna, Ar Jaunu tagad atmaksā tu labu. Ir daiļums tikumā, bet ļaunums daiļš Ir pielīdzināms tikai zārkam greznam.

Pirmais tiesas sulainis. Šis cilvēks sāk jukt prātā. Vedī­sim viņu projām. Ātrāk, ātrāk!

Antonio.

Es eju, eju.

Aiziet kopā ar tiesas sulaiņiem.

Viola.

Viņš runāja tik vētraini, un pats Viņš saviem vārdiem tic; kā ticēt man? Ak, kaut jūs piepildītos, sapņi mani, Kaut izglābts būtu brālis Sebastians!

Sers Tobijs. Nāc šurp, ser! Nāc šurp, Fabian! Sabāzīsim galvas kopā, varbūt pa visiem trim ko izdomāsim.

Viola.

Par Sebastianu nosauca viņš mani! Mans brālis tiešām bij man stipri līdzīgs Un arī drēbes valkāja tās pašas … Ak, ja tam glābties palaimējies būtu, Man negaisi un viļņi mīļi kļūtu!

Aiziet.

Sers Tobijs. Visnegodīgākais un neldzīgākais zeņķis un bailīgs kā zaķis. Viņa negodīgumu pierāda tas, ka viņš pameta savu draugu postā un noliedza savu draudzību, un par viņa gļēvumu var ievākt ziņas pie Fabiana.

Fabians. Bāba, pilnīgs bāba, gļēvākais cilvēks visā pa­saulē.

Sers Andrejs. Velns lai parauj! Dzīšos viņam pakaļ un krietni sadauzīšu.

Sers Tobijs. Tas man patīk! Samīci viņu labi, tikai ne­sāc ar zobenu rīkoties.

Sers Andrejs. Samīcīšu, goda vārds, samīcīšu!

Aiziet.

Fabians. Iesim paskatīsimies, kā tas viss beigsies.

Sers Tobijs. Esmu gatavs derēt, ka tik un tā nekas no visa neiznāks.

Abi aiziet.

Ienāk Sebastians un āksts.

Āksts. Tātad jūs gribat pārliecināt mani, ka es neesmu pie jums sūtīts?

Sebastians. Nu pietiek man. Tu esi varen veikls, bet mani mierā liec.

Āksts. Labi nospēlēts, jānudien! Tātad es jūs nepazīstu; grāfiene nav sūtījusi mani pie jums uzaicināt jūs pie sevis uz pāris vārdiem; jūsu vārds nav Cezario, un šis te nav mans deguns. Nekas nav tā, kā tas ir.

Sebastians. Ej izšķied savu muļķību citur, es svešinieks tev.

Āksts. Manu muļķību izšķiest! Šo izteicienu viņš būs dzirdējis par kādu lielu vīru un nu pielāgo to āk­stam. Manu muļķību izšķiest! Es baidos, pasaule, šis lielais ģeķis, paliks vēl beigās par modes pērtiķi. At­stāj, lūdzams, savas dīvainības un pasaki man, kas man jāizšķiež žēlīgās jaunkundzes priekšā. Vai lai es šķiežu solijumus, ka tu nāksi?

Sebastians.

Jel atstāj mani, dumjais savedēj! Še nauda, — bet, ja vilcināsies vēl, Tad drusciņ sliktāk samaksāšu tev.

Āksts. Zvēru pie sava goda, ka tev ir devīga roka. Tādi gudrinieki, kas dod ākstiem naudu, iegūst labu slavu, ja turpina tādā pašā garā gadus desmit, divpadsmit.

Ienāk sers Tobijs, sers Andrejs un Fabians.

Sers Andrejs. Aha, kungs, beidzot jūs esat man rokā. Te jums būs.

Sit Sebastianam.

Sebastians

sit seram Andrejam.

Te būs arī tev! Un vēl! Un vēl! Vai te visi traki pa­likuši?

Sers Tobijs. Apstājieties, kungs, vai arī jūsu zobens aiz­lidos pie velna.

Āksts. Tūliņ visu to pastāstīšu žēlīgai jaunkundzei. Es i par dukātu negribētu būt kādā no jūsu ādām.

Aiziet.

Sers Tobijs. Nu, pietiks, pietiks!

Grib turēt Sebastianu.

Sers Andrejs. Laid vaļā! Gan es tikšu ar viņu galā pa­visam citādā veidā: es iesūdzēšu viņu par kaušanos, un Ilīrijā, es domāju, likumi un taisnība vēl godā. Es viņam pirmais iesitu, bet tas nav svarīgi.

Sebastians. Rokas nost!

Sers Tobijs. Bet es negribu! Apmierinieties, jauno va­roni. Briesmīgi dūšīgs jūs esat, bet tomēr nu pietiks.

Sebastians.

No tevis, draugs, es gribu vaļā tikt; Jel atkāpies! Ja ne — tad saņem šo!

Izvelk zobenu.

Sers Tobijs. Ko? Ko? Tātad katrā ziņā man jānolaiž pā­ris unču tavu nekaunīgo asiņu?

Izvelk zobenu.

Ienāk Olīvija.

Olīvija. Ja dzīvība tev dārga, mierā, Tobij!

Sers Tobijs. Bet jaunkundz!

Olīvija.

Vai mūžīgi tas turpināsies tā? Tu nepateicīgais! Tev dzīvot alā, Kur laužu nav. No manām acīm prom! Cezario mans labais, neļaunojies! Prom, nekauņa!

Sers Tobijs, sers Andrejs un Fabians aiziet.

Es lūdzu tevi, mīļais, šoreiz

Tu prātu uzklausi, bet nevis dusmas,

Lai arī smagā, mežonīgā veidā

Tavs miers ir apdraudēts. Nāc līdz man māj

Tur pastāstīšu tev par rupjiem jokiem,

Ko dauzoņa šis piedzīvoj's: es ticu,

Tu pasmiesies par tiem, tev jānāk līdz.

Lai nolādēts šis uzpūtīgais nelga!

Viņš, tevi skardams, apvainojis mani.

Sebastians.

No kurienes šīs fantastiskās ainas? Vai esmu neprātā vai dziļā miegā? Kaut aizmigtu uz mūžiem manas jūtas. Pēc tādiem sapņiem negribu es mosties!

Olīvija.

Nāc droši! Ļauns nekas tev nenotiks.

Sebastians. Labprāt!

Olīvija.

Tad sacīts lai ir darīts.

Abi aiziet.

Ienāk Marija un āksts.

Marija. Esi tik labs, apvelc šo mantiju, piesien bārdu un iestāsti viņam, ka tu esi garīdznieks. Pasteidzies, es pa to laiku pasaukšu Tobiju.

Aiziet.

Āksts. Labi, pārģērbties es varu un priesteri izspēlēt arī varu; kaut es būtu pirmais liekulis šādās drēbēs! Es neizskatos tik svarīgs, ka varētu darīt sevišķu godu savam amatam, un es neesmu pietiekoši vājš, lai tiktu izdaudzināts par mācītu vīru, bet būt izslavētam par cienījamu vīru un labu namtēvu, bez šaubām, ir tas pats, kas tikt daudzinātam par saprātīgu cilvēku un lielu zinātnieku. — A, tur jau nāk mani biedri.

Ienāk sers Tobijs un Marija.

Sers Tobijs. Lai tas kungs jūs svētī, mācītāja kungs!

Āksts. Bortos dies, ser Tobij! Tāpat kā vecais Prāgas vientulis, kurš nav mācējis ne lasīt, ne rakstīt, ļoti dziļdomīgi sacījis ķēniņa Gorboduka māsasmeitai: «Kas ir, tas ir,» — tāpat es, cik daudz es esmu mācī­tāja kungs, tik daudz es esmu mācītāja kungs. Jo, kas ir kas, tas ir tas un ir, ir, ir.