VILJAMS ŠEKSPĪRS - DIVPADSMITĀ NAKTS

Āksts. Stipri labi, kungs, un, jo vairāk ienaidnieku, jo labāk.

Hercogs. Gluži otrādi: jo vairāk draugu, jo labāk. Āksts. Nē, kungs, jo sliktāk. Hercogs. Kā tas var būt?

Āksts. Ak kungs! Draugi slavē mani un iztaisa no manis ēzeli! Bet mani naidnieki saka man taisni acis, ka es esmu ēzelis! Tātad no saviem naidniekiem es iemā­cos pats sevi pazīt, turpretī draugi mani pieviļ. Tad nu, ja prāta slēdzieni līdzinās skūpstiem, ja no čet­riem «nē» iznāk divi «jā» — jo vairāk draugu, jo sliktāk, un, jo vairāk naidnieku, jo labāk.

Hercogs. Lieliski!

Āksts. Nē, kungs, nav tik lieliski, kaut arī jums labpatīk būt vienam no maniem draugiem.

Hercogs. No manas draudzības tev sliktāk nepaliks; sa­ņem dālderi.

Āksts. Ja tas nenozīmētu atkārtot divas reizes vienu un to pašu, tad jūs varētu šo dālderi dubultot.

Hercogs. O, tu dod man sliktu padomu.

Āksts. Lai jūsu žēlastība nogremdējas vēlreiz kabatā, un lai jūsu miesa un dvēsele pārceļas uz turieni.

Hercogs. Labi, es apgrēkošos vēl reizi; saņem otru dāl­deri.

Āksts. Pirmo, otro un trešo reizi — un tad būs labi, jo vecu vecā paruna saka, ka visas labas lietas ir trīs; trīs astotdaļu takts, mans kungs, ir laba un jautra takts; arī zvans, kurš aicina jūs uz dievlūgšanu, runā to pašu valodu: viens, divi, trīs.

Hercogs. Vairāk naudas no manas kabatas izvilkt tev neizdosies arī ar šo joku. Ja tev labpatiktos paziņot grāfienei, ka es vēlos ar viņu runāt, un atvestu viņu šurp, tad mana devība varbūt pamostos no jauna.

Āksts. Lai tad atpūšas jūsu devība, kungs, līdz manai at- pakaļnākšanai. Es eju, kungs, bet jums nevajadzētu domāt, ka mana naudas kārība ir mantas kārība. Jā, lai tad nu nosnaužas jūsu devība, drīz es viņu at­kal modināšu augšā.

Aiziet.

Ienāk Antonio un tiesas sulaiņi.

Viola.

Lūk, kungs un pavēlniek, nāk glābējs mans.

Hercogs.

$o seju atceros es ļoti labi, Kaut reizi pēdējo tā bija melna Un kara dūmu ieskauta kā vulkāns. Viņš bija kapteinis uz kāda kuģa, Kas neliels bija, tāpat nevērtīgs, Bet uzbruka tik nikni manai flotei — Un taisni viņas spēcīgākai daļai, — Ka skaudībā un sāpēs vajadzēja Tam godu dot. — Par ko nu runa ir?

Pirmais tiesas sulainis.

Orsino, šis ir tas Antonio, Kas atņēma jums «Feniksu» ar mantām Un «Ērgli» lepno saņēma kas gūstā, Kur jūsu brālēns ievainots vēl tika. Nupat uz ielas trakā divkaujā Šo pārdrošnieku saņēmām mēs ciet.

Viola.

Ar zobenu viņš mani sargāt ņēmās, Bet runāt runāja tik dīvaini, Ka viss pēc murgiem tik man izlikās.

Hercogs.

Tu okeāna zagli, ļaunais pirāt, Kas tā par neprātīgu drošsirdību! Kā varēji tu ļaužu rokās krist, Kas tevi nīst?

Antonio.

Orsino, valdniek cēlais,

Man Jaujiet nokratīt šos bargos vārdus.

Antonio nav zaglis, nav ar pirāts,

Kaut arī hercogam viņš naidnieks bijis.

Caur burvju varu esmu šurpu vilts;

No ļauno viļņu rīkles negantās

Šo nejūtīgo zēnu glābu es;

Viņš bij jau pilnīgs nāves laupījums —

Es dzīvību tam atkal dāvāju

Un sirdi, kura mīlā nezin mēra;

Aiz mīlas, viņa dēļ, es devos šurp,

Uz briesmu pilno ienaidnieku zemi,

Un viņa dēļ nupat es metos kaujā.

Kad jūsu kalpu rokās kritu es,

Viņš postu negribēja līdz man ciest

Un novērsās no manis aukstā prātā,

Tai mirklī svešs viņš kļuva man uz mūžiem!

Viņš mani nepazina vairs un liedzās

Pat manu naudas maku atdot man,

Priekš pusstundas ko es tam iedevu.

Viola.

Tie murgi vien.

Hercogs.

Kad ieradās viņš še?

Antonio.

Šorīt, un trijus mēnešus mēs kopā Ar viņu pavadījām dien' un nakti Un nešķīrāmies pat ne minūti.

Ienāk Olivija ar pavadoņiem.

Hercogs.

Nāk grāfiene! Uz zemi laižas debess. — Bet tu, tu runā ārprātīgas runas: Šis jauneklis trīs mēnešus man kalpo! Mēs parunāsim vēl. Bet tagad — sāņus.

Olīvija.

Ko vēlas hercogs? Gatava jums kalpot It visās lietās, vienu izņemot. — Cezario, jūs slikti vārdu turat.

Viola.

Ak grāfien . ..

Hercogs.

Olīvija visudaiļā …

Olīvija.

Cezario, ko teiksiet? — Augstais kungs .. . Viola.

Ar jums grib runāt pats, man jācieš klusu. Olīvija.

Ja veco dziesmu, hercog, gribat uzsākt, Tad jāteic, ka tā manām ausīm riebjas, Pēc mūzikas kā riebjas gaudošana.

Hercogs.

Vēl vienmēr cietsirdīga, daiļā grāfien? Olīvija.

Vēl vienmēr pastāvīga, augstais hercog.

Hercogs.

Jā, pastāvīga savā nežēlībā! Ak dieve daiļā, nepielūdzamā, Tev dvēsles svētumus es upurēju! Tu visu atraidi, — ko darīt man?

Olīvija.

Kas izliekas jums pašam pareizāks. Hercogs.

Vai tiešām nāve palīgā man jāsauc, Kā ēģiptietim tam, kas savu mīļo Ir paša nāves stundā nokāvis? Un vai patiešām greizsirdība barga Nav tuva gara cēlumam? Tad klausiet! Jūs manu mīlu zemu novērtējāt — Es zinu arī to, kas jūsu sirdī Tik cieši manu vietu ieņēmis, — Ardievu, marmorsaltā nežēlniece! Bet jauno lutekli, ko jūs tā mīlat Un ko — jums zvēru — mīlu arī es, Es jūsu lepniem skatiem neatstāšu. Cezario, nāc prom. Man nodoms ļauns: Nu mīļam jēram upurim būs kļūt, Lai dūjas kraukļa sirds tad sāpes jūt!

Grib iet projām.

Viola.

Es gribu labprāt tūkstoš nāves ciest, Lai jūsu dvēslē spēj tas sāpes kliest.

Grib sekot hercogam.

Olīvija.

Cezario, uz kurieni?

Viola.

Tam līdz, kam pieder mana brīvība, Kas mana acu gaisma, dzīvība, Ko mīlu es ar uzticību svētu, Kā mīlēt sievieti gan neiespētu. Un, ja nav taisnība tas viss, lai tiesā Tad mani dievs un satriec dvēslē, miesā!

Olīvija.

Kas jādzird man! Es Jauni pievilta! Viola.

Kas vij te jūs? Kas izmisumā dzen? Olīvija.

Tev viss jau aizmirsies? Vai tas tik sen? Surp priesteri!

Kāds no galminiekiem aiziet.

Hercogs

Violai.

Nāc līdz! Olīvija.

Kur gribi iet? Jel paliec, laulāts draugs!

Hercogs.

Ko dzirdu es?

Olīvija.

Vai noliegt to tev pietiek pārdrošības?

Hercogs.

Nu runā jel!

Viola.

Sais vārdos, hercog, nava patiesības.

Olīvija.

O, tevī runā tikai kalpa bailes. Cezario, tver droši savu laimi Un esi klaji tas, kas vari būt, — Un līdzīgs kļūsi tam, no kā tu baidies.

Ienāk mācītājs.

Teic, dieva vīrs, pie sava svētā darba, Pie sava pienākuma zvēri man — Vai zināms tev šis jauneklis un saites, Kas mani mūžam savieno ar viņu? Gan mēs to apslēpt domājuši bijām, Bet tagad visam jānāk dienas gaismā.

Mācītājs.

Starp jums ir mīlas sadraudzība slēgta; Jūs manā priekšā rokas savienojāt Un pārmainījāt savus gredzenus, Viens otram skūpstus uzspiedāt uz lūpām; Tas apzīmogots, apstiprināts viss Ar manu roku, manu liecību. Kopš noticis tas viss, par divām stundām Es tuvāk savam kapam esmu.

Hercogs.

Ak nodevīgais zēn! Kas būsi tu,

Kad tavus matus sirmus krāsos laiks?

Jeb vai līdz vecumam tu nenokļūsi

Un saļimsi zem savu melu lāsta?

Ņem to! Bet centies nenākt man vairs acīs —

Tik tiešām, asinis tad zemi slacīs!

Viola.

Es zvēru, žēlīgs kungs . .. Olīvija.

Uz zvērestiem lai neceļas vairs pirksti, No bailēm uzšķil uzticības dzirksti.

Ienāk sers Andrejs ar asiņainu galvu.

Sers Andrejs. Debesu vārdā, sauciet šurp ārstu! Un otru, tik tiešām, kā dievs debesīs, sūtiet pie sera Tobija!